FOTO: Liepājnieki uzsauc tostu pilsētai

Atbrīvoti, viegli, nerātni tosti, ko uzsauca dažādi populāri liepājnieki, mijās ar Liepājas simfoniskā orķestra un solistu – bijušo un esošo liepājnieku, kā arī to, kuriem vēju pilsēta tikai sirdī iekritusi (Kristīna Zaharova), tikpat atbrīvotiem, tomēr tāpēc ne mazāk publiku paņemošiem priekšnesumiem. Dziedāja visi – uz, aiz skatuves un zālē. «Šis ir īpašs notikums – visi liepājnieki dzied kopā ar orķestri – kas var būt labāks!» atzīstas Ivo Fomins. «Sajutos atkal kā pirms deviņiem gadiem Liepājā – kā tas viss atšķiras no Rīgas – tā attieksme Liepājā ir tāds po..., liepājniekiem visa tā organizēšana un uzstāšanās nāk viegli, latviski pat nav īsti tāda vārda, kā to apzīmēt,» smaida Mārtiņš Freimanis. Tas arī radot to jubilācijas sajūtu – ja tusiņš, tad tusiņš bez formalitātēm. Un kautrīgi piebilst – Rīgā pie 2200 pārdotām biļetēm mūziķi par tādu pavieglu attieksmi «dabūtu pa seju». Tam gan, šķiet, nebija iemesla – lai cik nenopietni bija mūziķi aizkulisēs, uz skatuves viss bija līmenī. «Nu, kad tad liepājnieki, savākušies visi kopā, kaut ko nav izdarījuši līmenī?!» attrauc Mārtiņš Freimanis. «Tūkstoš reižu ir teikts un negribas atkārtoties, bet tā ir patiesība – braucot uz Liepāju, ir pavisam citas sajūtas. Mazās ieliņas, vecā skola, kopā sanākšana bērnības pilsētā – tas ir kaut kas īpašs,» saka Uldis Marhilēvičs. Savukārt muzicēšana kopā ar orķestri esot «iemīta taciņa» – jau skolas laikā, vēlāk visos Liepājas dzintaros, kopā ar Jēkabu Ozoliņu rokmūziķi strādājuši pie aranžējumiem kopā ar orķestri. «Varbūt tas nav tik bieži, bet tā tas ir un būs,» pārliecināts Liepājai vienmēr atsaucīgais mūziķis. Jo, lai kur viņi aizklīstu, Liepājā mūziķi ir atkal mājās, un to var just.