16) dziedātāja piedalīsies arī itāļu baroka vecmeistaru Stabat Mater programmā. Bet šovakar, atklājot festivālu (9.augustā plkst.18), Dzintaru koncertzālē viņa dziedās pasaulslavenā Krievijas diriģenta Vladimira Fedosejeva un viņa vadītā P.Čaikovska Lielā simfoniskā orķestra pavadījumā.
"Festivāls bija mana ideja. Lai vasaras laikā Latvijā, Jūrmalā kaut kas notiek priekš normāliem cilvēkiem. Ne tikai priekš "biezajiem" vai tiem, kuri interesējas tikai par popsu. Atcerējos laikus, kad Dzintaros arvien cilvēku sejas staroja lieliskas mūzikas iespaidā un visi gaidīja vasaras sezonas Jūrmalā. Man bija tāda "škrobe", kad Jūrmala bija pamirusi kā tuksnesis un izskatījās tik noplukusi, bēdīga, nožēlojama, ar aiznaglotām mājām," Inese Galante stāsta par festivālu, ko nu jau ceturto vasaru rīko kopā ar Hermaņa Brauna fonda direktori pianisti Innu Davidovu. Abas kopā arī daudz muzicējušas un to darīs arī šoreiz, programmā Krievu vokālās kamermūzikas pērles Dzintaru mazajā koncertzālē 13.augustā. Šī programma būs veltījums vienam no dziedātājas tuvākajiem draugiem, šogad pāragri mūžībā aizgājušajam pasaulslavenajam tenoram Sergejam Larinam — dziedātājam, kura saknes ir Latvijā un kurš uzstājoties Summertime festivālā svinēja atdzimšanu pēc ilgas slimības.
Spēks iztaisnot muguru
Šā gada sākumā no dzīves šķīrušies četri Inesei tuvi draugi un kolēģi. Trīs no viņiem aizgājuši mūžībā, būdami tikai 51 gadu veci. Līdzās tenoram Sergejam Larinam arī mūsu publikai pazīstamais baritons Maikls Dīns, kuru Inese Galante gatavojās uzņemt ciemos šajā festivālā. "Viņš bija gudrs dziedātājs, ar savu seju. Mēs jau plānojām, ko viņš dziedās. Un kādi svētki bija, kad mēs kopā ar Maiklu un korejiešu tenoru Ki Čun Parku dziedājām koncertu Operā. Viņa un Sergeja aiziešana mani nosita pie zemes. Viņiem abiem šovasar festivālā bija jābūt uz skatuves kopā ar mums!" Tāpēc vēl jo vairāk, domājot par festivāla saturu, "galvenais bija, lai tauta nāktu un aizietu ar gaišām domām. Lai kājas ir vieglas, lai sirds pukst, lai gribas tālāk dzīvot un atgriezties nākamajā vakarā vai gadā. Lai cilvēks justos kā siltā ģimenē, nevis svešinieku vidū. Mēs esam vienā bariņā un apmaināmies ar dāvanām — ar spēku, prieku, pārdzīvojumu. Es arī to gribu saņemt no citiem", —dziedātāja vēlas, lai festivālā gūtie un sniegtie mūzikas iespaidi rosinātu lidot. Un tas nekas, ka dzīve ir nežēlīga un velk aiz kājām lejā. "Ir jābūt brīžiem, kad var atļauties atbalstīties pret citiem. Sajust, ka tu esi vajadzīgs un labs. Nedrīkst nolaist galvu. Kad esi nolaidis galvu, ir ļoti grūti iztaisnot muguru. Jāsakož zobus, jādomā pozitīvi. Skaties apkārt, daudziem ir sliktāk nekā tev. Ja tu viņiem vari palīdzēt, tad vari arī izsliet savu muguru. Viss ir atkarīgs no domāšanas, ne no pases un fiziskā vecuma," domā Inese Galante. Jau vairāk nekā divdesmit gadu dzīvojot Vācijā, Diseldorfā, viņa joprojām par notikumiem dzimtenē zina gandrīz visu. Skaidrs, ka festivālu bija jāiestāda dzimtenē, Jūrmalā, kur agrāk arī viņa vasarās mitinājās miniatūrā koka namiņā.
Mācās piebremzēt un uzelpot
Festivāla atklāšanas koncertā Inese Galante dziedās Tatjanas vēstules skatu no Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins. Starp citu, tā ir opera, kuru līdz šim viņa nekad nav dziedājusi un šobrīd arī neplāno dziedāt izrādēs. Dziedātāja neslēpj, ka joprojām, nu jau vairāk nekā gadu, atsaka lielāko daļu no piedāvājumiem. Viņa beidzot mācoties "ieturēt pauzi", pasaudzēt balsi, kas samocīta, visu radošo mūžu strādājot pārlieku saspringtā slodzē.
"Es atteicu ļoti daudz. Atteicu piecpadsmit Manonas Lesko Vācijā, Madama Butterfly Anglijā, Makbeta Beļģijā, Toskas Francijā, Masku balles Monako. "Es varbūt pazaudēju kontaktus un naudu, bet jūtu, ka man vajag pauzi. Aizbraucu uz Tenerifi un uz Izraēlu pie savas pirmās skolotājas, man vajadzēja drusku pasildīties, jo laiku pa laikam ir klepus un jādzer antibiotikas. Mācos sevi pažēlot, jo gribu dziedāt ilgi — kamēr balss skan, un cilvēki no tās kaifo. Bet, izrādās, es neprotu atpūsties. Tā ir mana nelaime" — atpūsties izrādījies garlaicīgi. Viņa tā nav audzināta. Nav radusi, jo līdz šim atpūta vienmēr bijusi darbs — jaunu lomu mācīšanās, balss izkopšanas treniņi.
Vēl pirms dažiem gadiem Inese Galante riskēja, piekrītot ar savu maigo balsi dziedāt dramatisko titullomu Džuzepes Verdi operā Aīda. Debijai Rīgā sekoja Latvijas Nacionālās operas viesizrāde Maskavā. "Bet es nedomāju, ka tā radoša veiksme. Pēc tam nodziedāju četrpadsmit Aīdas Anglijā un Skotijā: izrādi ik pēc dienas. Tad sāku domāt: vai tas ir normāli? Pat Marija Kallasa "nolūza"! Kam vajadzīgi šie Stahanovieši? Dzīve ir nežēlīga: tevi izspiež kā citronu, un nāks kāds cits" — dziedātāja sākusi meklēt iespējas "piebremzēt" un ieelpot gaisu. "Baidos arī dziedāt to, kas nav mans. Ne tāpēc, ka es gribētu dziedāt līdz simt gadiem, bet tāpēc, ka man ir bail kaut ko nodarīt pāri sev un klausītājiem." Pēdējā laikā Inese Galante vairākkārt koncertējusi pie šīs pasaules bagātajiem, jo tieši šādi var sevi pasaudzēt. "Ja man par vienu koncertu samaksā tik, cik nopelnu par trim izrādēm vai trijos koncertos tik, cik par piecpadsmit, es padomāšu! Bet ja loma, režija vai diriģents man būs interesanti, pie sirds, iešu kaut par pusvelti." Dziedātāja nekad neatsaka vienīgi labdarības koncertiem.
Pašlaik viņa atkārto Pīķa dāmu un Manonu Lesko, ko piekritusi dziedāt jau krietni sen agrāk. Plāni vai sapņi, kas vestu uz dzimto operu? "Kādreiz domāju, ka būtu skaisti nodziedāt Nāru, jo Dvoržāka operas mūzika man ļoti patīk. Bet pagaidām esmu dziedājusi tikai vienu, vispazīstamāko āriju. Bet es ceru, ka man tad atļautu arī dziedāt, izjust, parādīt nianses, krāsa. Es negribu skaļi nobļaut un viss."
Kļūda vai liktenis?
Jau vairāk nekā divdesmit gadu apritējuši kopš brīža, kad pašā karjeras pirmajā plaukumā 80.gadu beigās, kad Latvijas Nacionālo operu slēdza kapitālajam remontam, Inese Galante pārcēlās uz Vāciju. Tur viņu burtiski "iejūdza" Manheimas, pēc tam Diseldorfas teātra štata darbā, un tikai pēdējos gadus viņa ir brīvmāksliniece. Vai viņa tāpat rīkotos vēlreiz? "Pirms tam Valērijs Gergijevs cerēja, ka strādāšu pie viņa Marijas teātri. Viņš teica: tas būs tavs tramplīns, mēs uzstāsimies labākajos teātros pasaulē! Pasaulslavenais diriģents Zubins Mehta bija atbraucis uz Rīgu, viņš teica — tādi kā jūs pasaulē varbūt ir četri pieci dziedātāji. Brauciet man līdzi uz Ameriku! Bet es atbildēju, ka negribu un jūtos laimīga mājās. Tā bija mana kļūda. Viņam toreiz bija piecdesmit gadu jubileja un mēs divas dienas pavadījām kopā…" Slavenais maestro teicis — ja pārdomājat un esiet Amerikā, noteikti zvaniet. Taču vēlāk, kad būdama Čikāgā dziedātāja mēģinājusi viņu sasniegt caur aģentu, saņēmusi tikai pieklājīgu atbildi, lai atstāj savus datus: vilciens jau bija aizgājis.
"Katram ir savs liktenis un iespējas. Vai nu viņš to izmanto vai neizmanto. Daudzi ir mazāk apdāvinātāki, bet prot izmantot brīdi. Mani iekšēja bremze turēja pie mājām, karjerisms man bija svešs. Man vajag personību, pārdzīvojumu, citu pasauli. Bet daudzi tikai piečivina operas namu, bet jēgas nekādas. Es tā negribu," skan Ineses Galantes radošais kredo. "Mēs visi esam atkarīgi no tā, kas notiek mūsu sirdīs. Negribu, lai man būtu vienalga vai garlaicīgi. Tā ir lielākā nelaime. Tad cilvēki iekšēji izslēdzas, nomirst. Visu laiku sevi jātur iekšēji formā. Jātiecas pēc patīkamā un interesantā. Jāgrib mīlēt!" dziedātāja turpina mērķtiecīgi kultivēt sevī mīlestību un prieku. Tajā viņa ar mums dalīsies visā festivāla gaitā līdz pat tā noslēgumam simfoniskajā koncertā Gala Galante 15.augustā.