Prinča ierašanās
Turpinot virsrakstā iesākto domu, kritiķis Džeimss Džordens paskaidro, ka režisora Oto Šenka un scenogrāfa Gintera Šneidera-Simsena 1993.gada iestudējuma atjaunojuma pirmizrāde 9.martā ar Prāgas filharmonijas māksliniecisko vadītāju un BBC Symphony galveno diriģentu Jirži Belohlaveku pie diriģenta pults "dāvāja Metropolitan operteātrim tradicionālās laimīgās beigas — prinča ierašanos! Jaunā vokālā viņa augstība ir dramatiskais tenors, kurš debitēja Prinča lomā (…). Slaiks un ar platiem pleciem, viņš lepojās ar spēcīgu balsi, tumšu vidusdiapazonā, bet spožu kā trompeti šīs lomas daudzajās augstajās notīs. Vēl tikko trīsdesmitgadnieks — tātad pusaudzis operā (dziedātājs dzimis 1975.gadā — I.L.) — Antoņenko neapšaubāmi būs vērtīgs pienesums Metropolitan tenoru sarakstā". Kritiķis nešaubās, ka, "tik satriecošs jau čehu operā Nāra, šī Latvijas mākslinieka sniegums noteikti saviļņotu arī daudz pazīstamākajās Pučīni, Verdi un Vāgnera operās".
Latvijas tenoru slavējis arī ASV ietekmīgākais laikraksts The New York Times (11.martā), viņa debiju slavenajā ASV operas Mekā novērtējot kā ļoti nozīmīgu Latvijas tenora uznācienu uz šīs slavenās skatuves. "Izskatīgs un nobriedušā skatuviskajā sniegumā, Antoņenko saviļņoja ar apburošu pašapziņu (tulk. arī — pārliecību) un dabiskumu. Viņa kvēlais lirisms un spēkpilnais skanējums iezīmēja viņu kā izpildītāju ar lielu nākotni."
Dzirdēsim tiešraidē
Šādā kontekstā lielisku dāvanu opermākslas un Aleksandra Antoņenko cienītājiem sagādājis Latvijas radio, tā 3.programmā Klasika piedāvājot šīs sestdienas izrādes tiešraidi. Izrāde, kas Ņujorkā sāksies šodien, 14.martā, plkst.13, pie mums būs dzirdama no plkst.19. Tiešraidi Latvijas radio 3.programmā Klasika vadīs un starpbrīdī telefonintervijas ar Aleksandru Antoņenko un izrādē klātesošo Latvijas Nacionālās operas māksliniecisko vadītāju Arturu Maskatu piedāvās Ināra Ancāne.
Tā būs jau trešā šā iestudējuma izrāde, tai sekos vēl divas — 17. un 21.martā.
Turklāt A.Antoņenko ir arī to pasaules operzvaigžņu vidū, kam ticis gods dziedāt Metropolitēna operas 125 gadu jubilejas galā koncertā 15.martā, kas vienlaikus veltīts arī leģendārā tenora Plāsido Domingo karjeras četrdesmit gadiem šajā operas namā.
Ēteriskā Renē Fleminga
Bet atgriezīsimies pie sākuma. Tad kāpēc New York Post sāka ar Amerikas
kontinentā iepriekš nezināmo Latvijas tenoru, nevis ar superzvaigzni un
publikas mīluli Flemingu, kuras karjerā Nāra turklāt ir īpaša zelta
loma? (Tieši Nāras slavenā ārija, kurā romantiskās drāmas varone
pirmajā cēlienā uzticas tālu debesīs vēsi spīdošajam Mēnesim, viņai
nesusi veiksmi Ņujorkas Metropolitan operas rīkotajā Nacionālajā
konkursā 1988.gadā, ļaujot sākt operzvaigznes ceļu. Ņujorkā viņa šo
lomu atveidoja gan 1997., gan 2004.gadā. Brīnišķīga viņa ir 2002.gadā
Parīzes operas iestudējuma DVD, kur mūsdienīgajā Roberta Kārsena režijā
viņas iemīļotais princis bija diemžēl nu jau aizsaulē aizgājušais
Latvijas tenors Sergejs Larins.)
Nāras lomā arī šoreiz Renē Fleminga izskatījusies un arī skanējusi ēteriski, viņas vēsā, sudrabotā balss ideāli piestāvēja būtnei, kura ilgojas pēc cilvēka dvēseles, vērtē New York Post. Pat otrajā cēlienā, kur viņa ir noburta mēma, Flemingas aizkustinošais portretējums modinājis patiesu līdzjūtību pret mēmo, izstumto svešinieci. "Protams, viņa arī dzied — un dara to valdzinoši, operas visslavenākajā ārijā Dziesma Mēnesim žēlodamās par savu vientulību. Diemžēl šo patosu sabojāja brīdis, kad Fleminga ārijas beigās ieturēja pauzi, lai gozētos publikas ovācijās gluži kā American Idol šova sacensības dalībniece," — kritiķis diagnosticē. Soprāns gan saņēmis vairāk aplausu, kad aizvēries izrādes priekškars, tomēr par publikas īsto favorīti kļuvis mecosoprāns Stefānija Blīsa, kura debitēja raganas Ježibabas lomā, ar pērkondārdošo krūšu balsi un liesmainajām augšām šausminājusi ikvienu, tēla spilgtuma labad brīvi un drosmīgi ļaujot balss skanējumam pat brīžiem kļūt neglītam.