Laika ziņas
Šodien
Migla

Jegors Jerohomovičs vērtē Eirovīzijas uzvarētāju. Džamala ir radošā, nevis politiskā protesta dziedātāja

Kas ir jāzina par dziedātāju, kura sestdien tika kronēta par Eirovīzijas triumfatori?

Gan dzimtajā Ukrainā, gan ārpus tās Džamala (īstajā vārdā Susanna Džamaladinova) kļuva populāra 2009. gadā pēc uzvaras Jūrmalā notikušajā konkursā Jaunais vilnis. 2016. gada maijā Eirovīzijā Stokholmā Džamala uzstājās ar pašas komponēto sēru dziesmu 1944 par Krimas tatāru deportācijām uz Vidusāziju Otrā pasaules kara laikā.

Visu aizmirst? Es to nespēju

Kompozīcija 1944 ir mākslinieces veltījums vecvecmāmiņai. Džamala ir dzimusi Kirgīzijā, viņas tēvs ir Krimas tatārs, māte – armēniete. Bērnību un jaunību viņa pavadījusi Krimas pilsētā Aluštā. Studējusi Pētera Čaikovska Mūzikas augstskolā Simferopolē. Ar izcilību absolvējusi Pētera Čaikovska Kijevas Nacionālās mūzikas akadēmijas operdziedāšanas nodaļu. Dienas arhīvā atradu savu rakstu par 2009. gada Jauno vilni. Tajā minēju, ka īsi pirms ierašanās Jūrmalā Džamala dziedāja Morisa Ravela operā Spāņu stunda Kijevā, vēl pirms tam – Džuzepes Verdi Traviatā.

Džamala dzīvo Kijevā, savukārt viņas vecāki un daži citi ģimenes locekļi – Krimā. Dziedātāja viņus nav apciemojusi kopš 2014. gada, kad Krima tika pievienota Krievijai. Neilgi pirms Eirovīzijas fināla sarunā ar britu laikrakstu The Guardian Džamala apstiprināja, ka dziesma 1944 neizbēgami pieskaras arī 2014. gada notikumiem. "Šie divi gadi vairojuši skumjas manā dzīvē. Iedomājieties – jūs esat radoša personība, dziedātāja, un divus gadus nespējat tikt mājās. Jūs redzat vectēvu tikai skaipā, viņam ir 90 gadu, viņš ir slims, taču jūs nevarat viņu apciemot. Ko man darīt? Kā rīkoties? Dziedāt skaistas dziesmas un par visu aizmirst? Es to nespēju."

Daži skaņdarbi, kuri veltīti Krimas tatāru deportāciju piemiņai, iekļauti dziedātājas pērn iznākušajā albumā Podih/Elpa (tās ir poētiskas kompozīcijas, kurās dominē elektroniskās mūzikas faktūra). Uzskatīt Džamalu par politiskā protesta un barikāžu dziedātāju būtu vislielākā kļūda, kādu var pieļaut, analizējot viņas daiļradi un sasniegumus. Mākslinieces protests ir radošs, un tā tas ir bijis vienmēr.

Viņa allaž ir deklarējusi savu māksliniecisko neatkarību, tas bija nojaušams vēl pirms septiņiem gadiem, kad viņa atbrauca uz Jauno vilni. Ne tāda kā visi citi, oriģināla un savdabīga. Jau tolaik viņu salīdzināja ar Žannu Aguzarovu, Eimiju Vainhausu un Imu Sumaku. Džamalas eksotiskais skaistums, efektīgais profils, personiskais stils un skatuviskā pievilcība atgādināja par Pedro Almodovara filmu liktenīgajām varonēm, sievietēm uz nervu sabrukuma robežas.  

Viktora Vilka sirreālais video

Par Džamalas nelokāmo raksturu liecina fakts, ka pēc uzvaras Jaunajā vilnī viņa nevēlējās sevi lauzt, lai iefiltrētos un piemērotos Krievijas šovbiznesa noteiktajam formātam. Šādi piedāvājumi bija, viņa tos atmeta. Džamalai ir nepieņemama doma par savas mūzikas vienkāršošanu tirgus iekarošanas vārdā. Viņa turpina izpausties sev vistuvākajos žanros: mūsdienu džezā, blūzā, eksperimentālajā elektroniskajā un soulmūzikā.

Atceros gadījumu, kad Džamala atgriezās Jaunajā vilnī viešņas statusā, taču viņai neatļāva piedalīties koncertā, jo mākslinieces dziesma neiederoties šovā stilistisku un estētisku apsvērumu dēļ. Džamala bija sarūgtināta, taču kompromisus nepieļāva.  

Viņa dzied ukraiņu, krievu un angļu valodā. Vienu no Džamalas klipiem – U oseņi tvoi glaza/Rudenim ir tavas acis (2013) – ir uzņēmis režisors Viktors Vilks. Šis ir teatralizēts, sirreāls video, kurā ir atsauces gan uz Alises piedzīvojumiem Brīnumzemē, gan uz Vesa Andersona filmām.  

Uz viena pjedestāla ar Danu un Končitu

Uzvarēt Eirovīzijā Džamalai palīdzēja vairāku faktoru sakritība. No vienas puses – mākslinieces neordinārais talants un spilgtās vokālās dotības. No otras puses – dziesmas vēstījums, kurā savijas personiskie, politiskie un sociālie pavedieni. Šo vēstījumu atspoguļoja plašsaziņas līdzekļi visā pasaulē. Eirovīzijas fināla dienā, 14. maijā, Džamalas portrets – ar virsrakstu "Vai tu klausies, Putin?" – rotāja laikraksta The Guardian vāku. Ģeopolitiskās aktualitātes integrēšana ikgadējā Eiropas kiča karnevālā medijiem šķita kārdinošs kumoss.  

Saskaņā ar nolikumu Eirovīzijā ir aizliegti "politiska rakstura dziesmu vārdi, runas un citi žesti", taču konkursa rīkotāji nav konstatējuši noteikumu neievērošanu Ukrainas dziesmas saturā.

Daži komentētāji Džamalas uzvaru uzskata par vēsturisku notikumu cilvēktiesību un Eiropas vērtību sludināšanā. Miera un mīlestības vēstnese Džamala tagad ir uz viena pjedestāla kopā ar neaizmirstamo Izraēlas transseksuāli Dana International (uzvara 1998. gadā) un seksuālās identitātes meklējumu un brīvo izpausmju simbolu – austriešu sievieti ar bārdu vai vīrieti vakarkleitā Končitu Vurstu (uzvara 2014. gadā).

Džamalas kompozīcija 1944 diez vai kļūs par radio hitu. Dziesma lepojas ar Eirovīzijai netipisku struktūru, skaņdarbs attīstās negaidīti, tam ir interesanta melodija un spēle ar ritmu. Džamalas vokālajā sniegumā savienojas slāvu tautu un Austrumu motīvi.

Džastina Timberleika iztikas minimums

Šā gada Eirovīzijas raksturīgākā iezīmē bija videoefektu un progresīvāko tehnoloģiju pārmērīgā izmantošana gandrīz visos priekšnesumos. Mūziķi uz skatuves saplūda ar grafikas elementiem, lāzeru stariem, projekcijām un hologrammām (visus šos digitālos efektus pilnībā varēja izbaudīt tikai televīzijas skatītāji, nevis publika, kura aizpildīja Stokholmas arēnu Globen). Daudzi dziedātāji pārvērtās par datorspēļu varoņiem, zinātniskās fantastikas žanra upuriem, un mūzikai šajos "tehnoloģiju sasniegumu karos" bija tikai otršķirīga nozīme.

Ironiski, ka Eirovīzijas fināla īpašais viesis – amerikāņu superzvaigzne Džastins Timberleiks – savā priekšnesumā videoinstalāciju klātbūtni samazināja līdz iztikas minimumam un žilbināja ar muzikalitāti un meistarību. Viņš šovā Stokholmā izpildīja hitu Rock Your Body un jaunāko dziesmu Can't Stop the Feeling, kas tapusi sadarbībā ar zviedru autoriem un producentiem Maksu Martinu un Šelbeku jeb Karlu Johanu Šusteru.  

61. Eirovīzijas dziesmu konkurss apliecināja, kā attīstās televīzijas tehnoloģijas: katram priekšnesumam bija sava līdz šim nepieredzēti vērienīgā filmēšanas dramaturģija, montāžas temps un zīmējums, panorāmas kadri, neiedomājami rakursi. Katram dalībniekam viņa uzstāšanās dokumentācija paliks par vērtīgāko profesionālo suvenīru karjerā – savos šovos dziedātāji, kuri piedalās Eirovīzijā, nekad nevarēs atļauties šādas tehnoloģijas, šādu filmēšanas tehniku, šādus operatorus un māksliniekus, pateicoties kuriem katra seksīga meitene bodijā uz Eirovīzijas skatuves izskatās tā, it kā viņa būtu Bejonsē. Šoreiz bija vismaz divas Bejonsē – viena no Armēnijas, otra no Azerbaidžānas.      

Vienas dziesmas šovs

Jau nākamajā dienā vairums skatītāju par Eirovīzijas dalībniekiem aizmirst – viņu derīguma termiņš ir beidzies. No viņiem vairs nekas netiek prasīts un gaidīts – visi brīvi! Eirovīzija ir vienas triju minūšu dziesmas šovs. Tas ir īpašs popmākslas veids: visu, ko šie mākslinieki vēlas un spēj pavēstīt vairāk nekā 200 miljonu skatītāju auditorijai 50 valstīs – muzikāli, vizuāli, konceptuāli –, viņiem ir jāsapresē trijās minūtēs.

Džamalai tas ir izdevies – viņas dziesmu vēl kādu laiku klausīsies, lejupielādēs, straumēs. Kaut vai tikai lai pārliecinātos – par ko ir troksnis? Ko visi tā ņemas? Par pārējiem – ar retiem izņēmumiem (piemēram, 3. vietas ieguvējs Sergejs Lazarevs ir popzvaigzne, kura regulāri uzstājas Latvijā) – mēs neko nedzirdēsim, un mums arī nevajag.

Katrs Eirovīzijas dalībnieks nostiprina popularitātes pozīcijas dzimtajā valstī – Justs Sirmais ir 2016. gada karstākais atklājums pašmāju estrādes pulciņā. Drīz viņš iepriecinās fanus ar jaunu dziesmu latviešu valodā. Vasarā viņam plānoti vairāki koncerti Latvijā, Justs būs dzirdams festivālos un pilsētas svētkos. Vismaz līdz gada beigām viņam ir nodrošināta dzeltenās preses uzmanība. Dzīve ir izdevusies.      

Justs ar dziesmu Heartbeat Stokholmā ieņēma – eh! – tikai 15. vietu. Neslēpsim – mēs cerējām uz labāku rezultātu. Justu joprojām var uzskatīt par debitantu – lai gan viņam nav lielu solokoncertu pieredzes, uz Eirovīzijas skatuves viņš jutās brīvi un pārliecinoši. Atšķirībā no Krievijas un Lietuvas pārstāvjiem viņš netēloja pavedēju un nekoķetēja ar kameru. Viņa sejas izteiksmē bija jūtamas neizprotamas, valdzinošas ciešanas – šajā noslēpumainajā traģismā Justs uztaustīja īpatnējo ekspresiju. 

Dziesma Heartbeat bija viena no retajām, kura kopējā kontekstā neizklausījās tā, it kā mēs to jau simt reižu kaut kur esam dzirdējuši, – vēlreiz komplimenti kompozīcijas autorei Aminatai Savadogo un producentam Kasparam Ansonam. Latvijas popmūziķi, kuri akūti izjūt kvalitatīva repertuāra trūkumu, var ieņemt rindu pēc Aminatas sacerētajiem eirohitiem. 


Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja