Kā kļūt par ģēniju pašmācības ceļā
Uzmanību: festivāls Rīgas ritmi — no 1. līdz 6.jūlijam!
Nu jau astoto gadu festivāls Rīgas ritmi piedāvās īpašu un daudzveidīgu programmu — koncertus Kongresu namā, bezmaksas koncertus uz TELE2 skatuves Līvu laukumā, intīmus muzikālus vakarus Rīgas mūzikas klubos, Sony Jazz nakts koncertus, meistarklases. Pirmo reizi tiek organizēts arī Rīgas Bērnu festivāls. Pirmo reizi Rīgā redzēsim basa virtuozu Victor Wooten, leģendāro saksofonistu Scott Hamilton, šarmanto dziedātāju Lura no Kaboverdes, katra džeza festivāla rotu Avishai Cohen Trio un leģendāro Eumiru Deodato īpašā programmā ar Rīgas ritmu bigbendu.
Saku — es gribētu pašlaik atrasties Riodežaneiro. Pludmalē. Tur tagad ir silts un jauki…
Tur patiešām ir jauki. Jūs tur neesat bijusi? Iesaku kādreiz aizbraukt. Tā ir ļoti jauka vieta, tur dzīvo brīnišķīgi cilvēki un tur var ļoti garšīgi paēst, piedzerot klāt ļoti labu alu. Bet esmu arī daudz laba dzirdējis par Rīgu, un ar nepacietību gaidu, kad pats to ieraudzīšu." Tas ir pirmais, ko telefona klausulē izdzirdu no pasaulslavenā brazīliešu izcelsmes mūziķa, taustiņinstrumentu virtuoza, komponista, aranžētāja, producenta, vairāku filmu mūzikas celiņu autora, vairākkārtējā Grammy balvas laureāta Eumira Deodato. Rīgā viņš ieradīsies kā viens no galvenajiem festivāla Rīgas ritmi viesiem un strādās ar festivāla bigbendu, ar kuru muzicēs Rīgas Kongresu namā 5.jūlijā plkst.21.
Interesanti, tieši ko esat dzirdējis par Rīgu?
Ka tur ir daiļas, jaukas sievietes. Ka tā ir skaista pilsēta netālu no Stokholmas. Man ir draugi Malmē Zviedrijā. Esmu uzstājies Pori džeza festivālā Somijā un tagad ar lielu ziņkāri gaidu
ciemošanos Latvijā, festivālā Rīgas ritmi. Esmu arī noraizējies, jo vadīšu bigbendu. Pagājušogad Brazīlijā muzicēju kopā ar džeza simfonisko orķestri, kurā bija 86 mūziķi, taču ar bigbendiem parasti nespēlēju. Manu aranžējumu partitūras nav pārlieku sarežģītas, tomēr mūziķiem jāspēlē ļoti precīzi. Tas nozīmē, ka orķestrim ir jāsaspēlējas un jāiemācās skaņdarbi jau iepriekš. Raizējos, taču Māris (festivāla iniciators un direktors Māris Briežkalns — I.L.) mani nomierināja: viss būšot kārtībā.
Vai tas jums šķiet kas sevišķs — mācīt festivāla bigbendu?
Normāli strādāt ar bigbendu nozīmētu strādāt ilgstoši. Bet man ir tikai divas dienas mēģinājumiem. Nosūtīju uz Rīgu visu mūziku, visas partijas. Lūdzu Mārim sagatavot bigbendu jau iepriekš. Nav iespējams nekļūdīties vispār, taču ir iespējams kļūdīties mazāk. Visus aranžējumus Rīgai esmu veidojis speciāli, pilnīgi jaunus.
Vai būs arī pazīstami hiti?
Viens no nosūtītajiem darbiem ir Džordža Gēršvina Rapsodija blūza stilā. Jaunu aranžējumu izveidoju arī Whistle Bum, kas ilgu laiku bija viens no lielākajiem diskohitiem Lielbritānijā. Skanēs Skysceapers. Viss lielākoties pirmoreiz bigbenda versijā.
Vai būs arī jūsu slavenā džeza (fanka) versija par Riharda Štrausa simfoniskās poēmas Tā runāja Zaratustra tēmu?
Skaidrs, ka būs! Man taču ir jāspēlē Zaratustra!
Kā jums radās doma veidot savu versiju par Riharda Štrausa simfonisko poēmu Tā runāja Zaratustra, kas jau teju četrdesmit gadu ir jūsu pazīšanas zīme mūzikā? Esat liels XX gadsimta simfoniskās mūzikas mīļotājs?
Man vienkārši palūdza izveidot versiju par kādu klasiskās mūzikas darbu. Sākumā domāju par Holsta ciklu Planētas, par franču impresionista Morisa Ravela un vēl dažu citu komponistu darbiem. Bet apstājos pie R.Štrausa Tā runāja Zaratustra tēmas, kas kļuva ārkārtīgi populāra līdz ar Stenlija Kubrika 1968.gada filmu 2001: A Space Odyssey, kur tā skan. Lai gan veidoju to kā džeza ierakstu, to pat uzskatīja par popmūzikas hitu un 70.gados tas augām dienām skanēja Kalifornijas raidstacijās. (Tieši kā labāko popmūzikas ieinstrumentālo rakstu to 1973.gadā novērtēja ar Grammy balvu. Tā bija pati pirmā Grammy balva no daudzām balvām, to skaitā vairākām Grammy, un 16 platīna CD lutinātā mūziķa biogrāfijā. — I.L.)
XX gs. pirmās puses simfonisma meistars Rihards Štrauss par tādiem panākumiem popmūzikas biznesā nevarētu pat sapņot!
Es domāju, ka viņš saniknotos, ja to zinātu! Taču man ir prieks, ka tādējādi esmu popularizējis viņa daiļradi. Tagad daudzi cilvēki ir uzzinājuši, kas ir Rihards Štrauss! Nesen viesojos Azerbaidžānā. Tā bija vienīgā vieta, kur esmu šogad aizbraucis. Tur divu stundu braucienā no Baku apmeklēju pravieša Zaratustras kapu. Pie tās deg mūžīgā gāzes liesma, tieši no zemes. Zināt, visās ēdienreizēs viņi Azerbaidžānā ēd tikai stori un jēra gaļu. Visās ēdienreizēs!
Pat visaugstākajās skolās izglītotie komponisti mēdz uzticēt aranžēšanu citiem. Bet jūs pašmācībā kļuvāt viens no pasaulē atzītākajiem aranžēšanas, instrumentēšanas meistariem?
Jaunībā manā dzimtenē Brazīlijā nebija daudz iestāžu, kur mācīties mūziku. Varēja apgūt tikai klasisko mūziku, tad būtu jāiet uz konservatoriju un tur jāstudē pieci gadi. Bet to gan es negribēju! Tā nu mācījos pats no grāmatām. Itāļu komponistu Kazellas un Mortari orķestra instrumentācijas grāmatās rakstīto centos izlasīt un saprast ar itāļu vārdnīcas palīdzību. Manā jaunībā vienīgā svešvaloda, ko mācījās un prata cilvēki Brazīlijā, bija franču valoda. Sarunāties itāliski pats iemācījos vēlāk, kad daudz strādāju Itālijā.
Aranžēšanu mācījos, vienkārši darot — strādājot ar dažādām grupām. Man bija 17 gadu, kad pirmo reizi man palūdza izveidot aranžējumu kādai dziesmai. Tolaik pat īsti nezināju, ko tas nozīmē — aranžēt? Taču, kad puiši jautāja, vai es to varētu, atbildēju: jā, protams! Nekādu problēmu! Tā tas arī sākās. Taču tolaik vēl nemācēju uzrakstīt partitūru — sarakstīju visus instrumentus uz vienas lapas. Biju vēl ļoti dumjš. Gaidīju, kad māte pabeigs lenču, un tad izplāju papīrus pa visu galdu. Pats tolaik spēlēju akordeonu un pierakstīju, kā mācēju — katram instrumentam atsevišķi. Brazīlijā ļoti populāra ir bassa nova, es tādas uzrakstīju dažādiem dziedātājiem. Pēc tam strādāju ar ģitāristu Luisu Bonfā, kurš uzrakstīja dziesmu Morning of Carneval. Tā kļuva slavena, jo tika izmantota filmā. Mēs kļuvām par labiem draugiem. Viņš man uzdāvināja Henrija Mančīni grāmatu Sounds and Scores. Tā kļuva par manu visiemīļotāko grāmatu, no tās ļoti viegli iemācījos orķestrāciju. Tā sadarbojos ar daudziem mūziķiem. Bet tad jau dzīvoju Ņujorkā.
Kā veicās jūsu sadarbība ar Bjorku?
Tā bija patiešām lieliska. Viņai bija savas idejas, un man savas. Mēs izstāstījām viens otram savas idejas un likām kopā. Mūsu pirmais kopīgais ieraksts bija Post (1995). Uzrakstīju dažus aranžējumus Ņujorkā un aizbraucu uz Angliju, kur veicām ierakstu. Atceros, ka viņa aiz prieka lēkāja kā mazs bērns: brilliant, brilliant, brilliant! (spoži! lieliski! ģeniāli! — angļu val.) Viņa dažreiz uzvedas tik impulsīvi kā maza meitene. Turpinājām, ierakstot vēl citus albumus: Telegram (1996) un Homogenic (1997). Viņa ir bezgala jauka. Eņģeliska. Ārkārtīgi profesionāla. Viņa ir unikāla, neviens iepriekš tā nebija dziedājis. Tie, kuri mēģināja viņu atdarināt, to vienkārši nespēja, jo viņa patiešām ir unikāla. Neatkārtojams stils.
Pēdējo albumu Homogenic ierakstījām Spānijā, andalūziešu pilī augstu kalna galā, ko uzcēlis Tinas Tērneres grupas mūziķis, bundzinieks Trevors Moraijs, anglis ar portugāļu saknēm. Tur viņš iekārtojis studiju ar vairākām telpām, kam visu nepieciešamo aprīkojumu atveda ar lidmašīnu no Anglijas. Dzīvoju tur veselu mēnesi un jutos kā paradīzē. Ar skatu uz okeānu. Tur bija lieliskas telpas gan dzīvošanai, gan darbam. Mēs katru dienu turpat pilī kopā ārkārtīgi garšīgi pusdienojām. Ieraksts guva lieliskus panākumus, visiem tas patīk.
Sadarbība ar Frenku Sinatru bija tikpat lieliska?
Nebija vis. Jo viņš nāca uz studiju nesagatavojies un nebija iemācījies dziesmas. Viņš bija jau diezgan vecs, pieredzējis, un viņam likās, ka dziesmas ir vieglas. Bet tās nebija vieglas. Man nācās uz klavierēm spēlēt viņam priekšā melodijas… Nav šaubu — viņš ir izcils dziedātājs, taču viņam pietrūka cieņas pret darbu.
Kāpēc uz 15 gadiem pametāt skatuvi?
Tāpēc, ka redzēju, ka mūzikas industrijā viss iet "uz grunti". Pārmaiņas visā pasaulē ir drastiskas. Cilvēki vairs neklausās mūziku, neiet uz koncertiem un nepērk ierakstus. Un es nezinu, kāpēc. Viņi dod priekšroku laika pavadīšanai televizora vai datora priekšā. Kaut kas noticis ar cilvēku gaumi. Cilvēki kļuvuši tik stulbi, ka nespēj vairs baudīt labu mūziku? Bieži vien izskatās, ka vienīgais, uz ko viņi spējīgi, ir iziet laukā kopā ar draudzeni uzkost sendvičus. Man patīk uzstāties zemēs, kur ciena kultūru, un es zinu, ka Latvija ir viena no šādām zemēm. Bet es to nevaru teikt par ASV. Tā ir kā centrālā stacija, kur visi nāk un iet. Turpināju savu aranžētāja darbu, strādāju ar dažādām grupām, bet nekoncertēju. Tam bija arī ekonomiski iemesli. Ceļojumi, viesnīcas, menedžments, mūziķi, lielie komisijas procenti aģentūrai — tas viss bija par dārgu. Man joprojām ir aģents, taču bieži lietas kārtoju pats.
Kas tomēr pamudināja atgriezties koncertu apritē?
Mana jaunā draudzene Mērija Ellena! Viņa ir psiholoģe, skolotāja pamatskolā. Tur arī viņu sastapu, reiz iedams uz skolu pakaļ savai mazmeitai. (Eumira Deodato bērni no pirmās laulības ir mākslinice Kenija Baldvina un aktieris Stīvens Baldvins — I.L.) Es jutos noguris, un likās normāli manā vecumā dzīvot mājās, nevis ceļot pa pasauli. Taču Mērija pamudināja atsākt koncertēt. Iziet pie cilvēkiem un spēlēt. Tu esi tik lielisks, tava mūzika ir tik brīnišķīga, cilvēkiem tā joprojām patīk un ir vajadzīga, viņa teica pēc manas piedalīšanās 2001.gadā 11.septembra traģēdijas upuriem veltītā labdarības koncertā. Man bija svētlaime, kad pārliecinājos, ka tā patiešām ir. Kad spēlēju Itālijā, pie manis pienāca tēvs un dēls — tēvs lūdza autogrāfu uz vinila plates, bet dēls — uz CD. Izrādījās, ka viņi atnesuši vienu un to pašu ierakstu, tikai dažādos formātos! Filipīnās pienāca trīs tīņi: viens ar lepnumu teica, ka spēlē bungas un arī viņu sauc tāpat kā mani — par Eumiru...
Vai zināt, Mērija Ellena būs septītajās debesīs, ja tiks pieminēta avīzē! Daudzi par viņas nozīmi nemaz nezina. Esam kopā jau 12 gadu, un Mērija dodas man līdzi visos ceļojumos. Bet brīvajā laikā mums patīk stādīt rozes savā mājas dārzā. Mēs dzīvojam Pomonā, 40 minūšu brauciena attālumā no Ņujorkas. Tuvumā ir kalns, un te ir daudz putnu, savvaļas dzīvnieku: trušu, stirnu, briežu, burunduku, skunksu. Mana Mērija kopā ar mani atbrauks arī uz Rīgu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.