Komponisti par latviešu operām. Ilona Breģe: Publika vēlas sajust emocijas

Incenti, ka agrāk mūzikā galvenais esot bijusi melodija, bet tagad komponisti it kā cītīgi uzmanot vien otru, ka tikai kāda melodija neiezogas.

balstītam skatam (domai, pašiedvesmai, mierinājumam.....), protams, arī sava vieta mūsdienu aiz-post-modernajā kultūrainavā, kurā draudzīgi sadzīvo vai līdzāspastāv dažādi zvēriņi! :) Tiesa, pie ūdens gan gribētos paust savu skatītajā-klausītāja viedokli - nu diez vai neilgais skatuves mūžs bija saistīts ar neveiksmīgo scenogrāfiju, jo lieliska mūzika dzīvo taču ārpus tās! Šķiet, tāda muzikāli ūdeņaina jau tomēr arī šīs operas partitūra, tāpat kā Ešenvaldam. Vispār, labāk skaidra izvēle - vai nu pop-rok opera vai akadēmiskā žanra izpratnē un stilistiskā radīta, abos gadījumos tikai ar spilgtiem (ja ir talants un izdodas) citas jomas mūzikas valodas "piešpricējumiem" fragmentāri. Citādi iznāk kā Iemūrētajos - vēlme izpatikt laikam Liepiņam, labu naktsklubu un diseņu jaunatnei (saviem draugiem koru un baptistu aprinās, kuriem pirmizrādēs jāstāv kājās kliedzot ovācijas) noved pie rezultāta - tāda stilistiski un mākslinieciski nekatras dzimtes opera. Tajā dažādu ietekmju kopā salikšana veikta kopumā akceptējami, bet vai radies spilgts, paliekošs mākslas darbs? Vai tik nozīmīgajā operas žanrā apliecināts komponista neatkārtojami individuālais rokraksts? Var arī jautāt - vai tāds šim komponistam vispār ir?........