Kriss de Burgs (īstajā vārdā Kristofers Džons Deivisons) dzimis Argentīnā īru izcelsmes britu diplomāta ģimenē 1948.gadā, tātad šogad 15.oktobrī viņam būs apaļa jubileja. Kriss de Burgs iemantojis atzinību arī kā labdarības aktīvists: 1990.gadā viņš ir uzstājies vēsturiskajās Vācijas apvienošanās svinībās, šogad iecelts par ANO labas gribas vēstnieku starpvaldību programmā IIMSAM, kas koordinē palīdzību planētas nabadzīgāko valstu iedzīvotājiem, kuri nesaņem pilnvērtīgu uzturu. Pavasarī viņš gatavojas uzstāties Irānā. Mūziķi izdevās sazvanīt aptuveni mēnesi pirms Rīgas koncerta.
Uldis Rudaks. Sveicināti, Kris! Cik atceros, šī nebūs jūsu pirmā viesošanās reize Latvijā.
Kriss de Burgs. Jā. Ja nekļūdos, šis būs mans trešais koncerts Rīgā. Pirmajā reizē biju ar grupu, otrajā — kā solomākslinieks, bet šis koncerts būs pagājušajā gadā sāktās grupas turnejas turpinājums. Šie ir gari interaktīvi rokmūzikas koncertšovi ar gaismām un vizuālajiem efektiem, kuros nav jāsēž un jāklausās, bet jādzīvo līdzi. Mēs esam profesionāļi, kuri spēlē gadiem, un zinām, kā iekustināt publiku, lai tā dejo un kārtīgi izlēkājas.
U.R. Jūsu turnejas koncerti pamatā notiek Vācijā un Austrumeiropā. Vai joprojām esat pieprasīts arī Anglijā un Amerikā?
K.B. Mums bija Anglijas turneja pagājušā gada novembrī un decembrī. Bieži koncertējam Ziemeļamerikā — ne Savienotajās Valstīs, bet Kanādā. Šogad, cerams, mēs pirmoreiz uzstāsimies Irānā — tas varētu būt ļoti aizraujoši. Es pats parasti cenšos izvēlēties vietas, uz kurām braucu, un man vienmēr bijis ļoti patīkami apmeklēt jūsu pilsētu. Pats universitātē esmu studējis Eiropas vēsturi un pārzinu arī jūsu pilsētas vēsturi. Zinu, ka Rīga radusies XIII gadsimtā, zinu par kariem, vācu un krievu okupācijām, neatkarības iegūšanu, pazaudēšanu un atjaunošanu, par jūsu pievienošanos Eiropas Savienībai 2004.gadā. Man patīk baudīt galerijas, katedrāles, arhitektūru — esmu labs tūrists. Ļoti patīk Latvijas jaunie cilvēki: sievietes ir skaistas, un arī vīrieši izskatās ļoti veselīgi — ātrās un neveselīgās ēdināšanas vēl nesabojāti.
U.R. Pastāstiet par savu sadarbību ar Irānas grupu Arian Band. Tas tomēr ir īpašs gadījums, un, ja aizbrauksiet šogad uz Irānu, būsiet pirmais rietumu mūziķis, kurš tur uzstājies kopš 1979.gada revolūcijas.
K.B. Zināju, ka vairāk nekā desmit gadu esmu ļoti populārs tajā pasaules daļā, un pēdējos trijos gados kopā ar menedžeri mēs meklējam iespējas tur koncertēt. Tas nav viegli, jo Irānā ir savi likumi, kultūra un civilizācija, kas mums jārespektē. Pirms diviem gadiem saņēmām sadarbības uzaicinājumu no Arian Band, kas ir Irānas slavenākā grupa. Ierakstījām kopā manu dziesmu The Words "I Love You" — viņi spēlē tautas instrumentus un dzied savā valodā, bet es dziedu angliski. Šī dziesma tiks iekļauta viņu jaunajā albumā. Cerams, ka pavasarī izdosies turp aizbraukt, un, ja tāda iespēja būs, es noteikti to izmantošu. Par spīti tam, ka daudzi cilvēki neiesaka uz turieni braukt — esmu daudz lasījis un orientējos politikā, tik un tā neatteikšos no šīs ieceres. Interesanti, ka Irānā jāspēlē viens koncerts vīriešiem un viens — sievietēm, kas mums šķiet nesaprotami un dīvaini, bet tāda pie viņiem ir kārtība.
U.R. Jūsu meita, kuras piedzimšanai 1986.gadā jūs veltījāt dziesmu For Rosanna, nu jau ir pieaugusi un pabijusi Mis World tronī. Jums ir ļoti labi gēni.
K.B. Ha–ha–ha! Tas ir, pateicoties mātei. Lai piedzimtu skaista meitene, jābūt skaistai mātei. Rozanna bija pirmā kursa studente, kad viņai lielveikalā pienāca klāt un piedāvāja piedalīties vietējā mēroga skaistumkonkursā. Viņa nebija ne par ko tādu domājusi, tomēr piekrita. Pēc pirmajiem panākumiem nokļuva nacionālajā konkursā, uzvarēja, un vēlāk tas pats izdevās arī Ķīnā pasaules skaistāko meiteņu konkurencē, jo viņai patiešām ir īpašs skaistums.
U.R. Jūtaties lepns par tādu meitu?
K.B. Jā, domāju, ka man ir pamats ar Rozannu lepoties. Turklāt viņa necenšas izmantot tikai savu skaistumu, viņa arī ļoti daudz strādā un drīz beigs socioloģijas studijas.
U.R. Viņa ir jūsu vienīgais bērns?
K.B. Man ir arī divi dēli. Pagājušo reizi Latvijā biju kopā ar savu jaunāko dēlu, kuram tagad ir septiņpadsmit, viņš mācās skolā, un es pats viņu katru dienu uz turieni vedu. Vecākais dēls studē angļu valodu Dublinā.
U.R. Ar mūziku viņi nenodarbojas?
K.B. Abi prot spēlēt instrumentus, bet nedomāju, ka viņi veidos mūziķu karjeru, jo mūzikas bizness pēdējos gados ir dramatiski mainījies. Sakarā ar mūzikas lejupielādēšanu internetā ierakstu kompānijas ir lielās grūtībās. Bet domāju, ka tas nesīs arī labumu. Pirms kāda laika pat cilvēks bez talanta varēja tapt par zvaigzni, ja tika labi producēts un pamatīgi izreklamēts, bet tagad izsitīsies tie, kuri patiešām ir talantīgi, jo cilvēks pats izvēlēsies mūziku. Vēl viens pozitīvs faktors — saistībā ar ierakstu tirgus krīzi ļoti pieprasīta ir dzīvā mūzika, savukārt sarakstīt labas dziesmas, kas patīk publikai, var, tikai cieši kontaktējoties ar klausītāju. Lūk, piemēram, The Beatles nospēlēja aptuveni simt piecdesmit koncertu, pirms izdeva pirmo albumu. Visa pamatā ir dziesma, bez tās nekas neiznāks, tāpat kā nevar uzbūvēt māju, ja nav labu ķieģeļu. Ja ķieģeļi būs slikti, māja sabruks. Pēdējos gados topos pabijušās dziesmas lielākoties nav labas, tāpēc jaunieši sāk klausīties klasiķus: Eagles, The Beatles, Rolling Stones, Džimiju Hendriksu, Bobu Dilanu. Ir arī mūsdienās labi autori, bet patiešām tikai nedaudzi, piemēram, Džeimss Blants, kurš ir tik labs kā savulaik Pols Saimons.
U.R. Paldies, Kris! Tad gaidīšu jūsu koncertu Rīgā.
K.B. Kāds 11.martā, kad uzstāšos pie jums, būs laiks?
U.R. Var gadīties arī sniegs, bet visticamāk, ka būs jau silts.
K.B. Tas ir labi. Pirms trim gadiem braucu pa Krieviju — Murmansku, Ņižņijnovgorodu, Sanktpēterburgu, Maskavu — un neredzēju neko citu, kā vien sniegu. Kad atgriezos Īrijā, viss bija zaļš un plaukstošs. Gribu jūsu pusē redzēt pavasara skaistās zaļās krāsas. Noteikti atkal aiziešu uz Doma baznīcu un Pulvertorni — tā patiešām ir burvīga celtne!