Pietiks, ka šī paša plašā apmierināto klausītāju spektra dēļ Kriss Rea (paskaidrojums nedaudz vēlāk) pārdevis vairāk nekā 30 miljonu savu albumu kopiju. Nemaz nemēģinot saskaitīt nesaskaitāmās citādā (lasi: nelegālā) veidā iegūtās viņa dziesmu kopijas un failus, jo Kriss Rea ir ļoti iecienīts Austrumeiropā, bet ne tikai — šīs pašas tikai nupat februārī sāktās turnejas noslēgumā Kriss spēlē arī virkni koncertu dzimtajā Lielbritānijā. Londonā — pat Karaliskajā Alberta zālē.
Pirms sākam telefonsarunu ar Rīgā gaidāmo slavenību, pēc izcelsmes itāli, precizēju, ka gadiem ilgi Latvijā ierastās mūziķa uzvārda rakstības "Rī" vietā tomēr pareizāk būtu saglabāt oriģinālvariantu, jo viņš pats to izrunā pa vidu starp "rea" un "ria", un ar ausi pavisam droši saklausāms, ka tas nav "rī". Tas tā — turpmākai lietošanai — pasmejas mūziķis.
Uldis Rudaks. Kaut arī iepriekšējais koncerts Rīgā tika pasludināts par pēdējo jūsu veselības stāvokļa dēļ, drīz šeit atkal atgriežaties un uzstājaties.
Kriss Rea. Tā nav gluži precīza informācija, kas jūs sasniegusi. Tā bija paredzēta pēdējā normālā Krisa Reas koncertturneja. Es jau tad zināju, ka vēl braukšu koncertēt, tomēr savādāk — šī būs kā izrāde ar piecdesmito gadu ģitārgrupu un sešdesmito gadu blūza grupu. Tas tāpēc, ka februārī iznāk mana jaunā grāmata ar albumu komplektā The Return Of The Fabulous Hofner Bluenotes, stāsts par to, kā piecdesmito gadu nogales ģitāru instrumentālā grupa The Delmonts attīstoties pārtapa sešdesmito gadu blūza grupā The Hofner Blue Notes. Bet mēs koncertā spēlējam arī vecās Krisa Reas dziesmas: Looking For The Summer, Josephine, Julia, Road To Hell… Un ne tikai vecās dziesmas — ir arī šis tas jauns.
U.R. Tas nozīmē, ka tagad jau zināmās dziesmas skanēs blūzīgākās noskaņās?
K.R. Jā. Es gan īpaši par šīm lietām nedomāju. Ja par to sāk domāt, var nojūgties. Paldies jums un citiem cilvēkiem, ka jums patīk mūsos klausīties un varam apceļot Eiropu jau tik ilgus gadus. Esam ļoti laimīgi par to.
U.R. Cik cilvēku esat uz skatuves koncertos?
K.R. Bez manis vēl četri: Roberts Avai spēlē ģitāru, Nīls Drinkvoters — taustiņus, Kolins Hodžkinsons basģitāru un Mārtins Dičems bungas. Bet šie paši cilvēki spēlē ļoti dažādas lietas. Gan pirmajā ģitāru instrumentālajā daļā, gan otrajā ar blūzu un arī trešajā ar Krisa Reas dziesmām. Tas cilvēkiem varētu būt ļoti interesanti — redzēt trīs dažādas lietas vienā koncertā.
U.R. Spēlēsiet kādas divas stundas, kā parasti?
K.R. Jā, jo mēs mīlam mūziku un spēlēt mums patīk.
U.R. Neesmu pamanījis, vai jūs izdodat koncertierakstus?
K.R. Mēs pēc albuma The Road To Hell turnejas izdevām DVD.
U.R. Jūs albuma A Kind Of Magic turnejā bijāt Queen iesildītāji. Apskaužu, ka jums izdevies satikties ar Frediju Merkūriju.
K.R. Tas bija pirms ļoti, ļoti… ļoti daudziem gadiem.
U.R. 1986.gadā. Vai atceraties kaut ko no savstarpējiem kontaktiem?
K.R. Jā, Queen bija ļoti draudzīgi — reiz viņi man aizdeva savu studiju, un es esmu par to ļoti pateicīgs.
U.R. Ko darāt pirms koncertiem? Kā iesildāties?
K.R. Spēlēju ģitāru. Es visu dienu spēlēju ģitāru. Visu laiku (sarunbiedrs īsi iesmejas; viņš patiešām atbilst preses relīzēs uzsvērtajam apgalvojumam, ka nemīl daudz runāt, bet spēlēt).
U.R. Jūs maināt instrumentus — vai jums ir kāda mīļākā ģitāra?
K.R. Mana mīļākā ir slaidģitāra, kura tiek spēlēta un nedaudz arī pēc skaņas atgādina vijoli.
U.R. Izmantojat pudeles kakliņu, no kā šāda spēles maniere sākotnēji radusies, vai speciāli izgatavotu metāla cauruli kā visi turīgi ģitāristi?
K.R. Nē, patiešām izmantoju pudeles kakliņu.
U.R. Tad jau pēc koncerta būs iespējams jūs sastapt malkojam viskiju kaut kur Rīgas izklaides vietās?
K.R. Kad esi turnejā, neko nevar paspēt apskatīt. Tās nav brīvdienas, bet…
U.R. …sasodīti grūts darbs?
K.R. (Nopūšas.) Tas darbs jau nav nemaz tik smags, kā tu to mālē. Tas ir grūts nemitīgās vietu maiņas dēļ.
U.R. Vai kaut kas ir palicis atmiņā no iepriekšējā Rīgas koncerta, kad bijāt pirmais ārzemju viesis, kurš kāpa uz skatuves mūsu jaunuzceltajā Arēnā?
K.R. Atceros tik vien kā ļoti siltu publikas attieksmi.
U.R. Toties pēc jūsu jutekliskās ģitāras un balss saspēles klausītāji un it īpaši kritiķi sprieda par pilsētas jaunās arēnas akustiku un tās piemērotību koncertiem, kuros svarīgi dzirdēt katru skaņas niansi. Tas ir līdzīgi, kā par Pink Floyd albumu Dark Side of The Moon klīst leģendas, ka tā ir vislabākā mūzika, tātad soģis jaunas audiosistēmas testēšanai un pieregulēšanai. Bet jūsu koncerts skanēja lieliski, un tas nozīmēja, ka Arēna eksāmenu bija izturējusi — publika neaizgāja vīlusies.
K.R. Paldies par šādu salīdzinājumu, bet, atrodoties garā turnejā, grūti tam visam pievērst uzmanību — tas ir kā armijā. Visam jānotiek strikti pēc laika.