Viņa piedalījusies Kārļa Kazāka albuma sešpadsmit stundas ierakstā un nelielos koncertos uzstājusies arī viena pati. Albums Tik daudz ir viņas sešpadsmit gadu laikā tapušo skaņdarbu retrospekcija. "Ļoti gribēju ierakstīt savas tā sauktās vecās dziesmas, jo tās mani ir mazliet vilkušas atpakaļ. Tagad ir brīvības sajūta un vairāk vietas jaunajām," stāsta Anete, kuras muzikālo aktivitāšu vēsture ir diezgan gara. Folkloristi iedegāsJau bērnībā kopā ar vecākiem viņa koncertējusi ģimeņu Spietos, apguvusi klavierspēli un vēlāk iemācījusies spēlēt ģitāru, rakstījusi dzejoļus un uzstājusies ar pašas sacerētām dziesmām skolas žetonu vakaros, bet pirmoreiz plašākai publikai parādījās Kandavas folkfestivālā. "Tas bija vienīgais formāts, kurā es varēju savas dziesmas izpildīt. Atbrauca Valdis Atāls ar visu zaļo komandu – Ilze Grunte, abi Ulmes – Arvīds un Diāna. Viņi klausījās un iedegās par mani un manām dziesmiņām. Vēlāk uz mājām zvanīja Aivars Hermanis, un man bija šoks, jo es zināju, kas viņš ir. No Valda Atāla esot uzzinājis, ka man ir ļoti labas dziesmas, un vai varot atbraukt uz Rīgu tās parādīt un kaut ko mēģināt ierakstīt. Toreiz viņš pieaicināja Vjačelavu Mitrohinu, un mēs ierakstījām divas dziesmas – Naktstauriņš un Puķu bērns. Taču man negribējās tajā virzienā iet stila ziņā – tas bija tāds kā poproks. Es vēl nezināju, ko īsti gribu, jo biju ļoti jauna un varbūt bišķi tā kā nobijos. Manas dziesmas ir ļoti viegli uztaisīt gan par pārāk popsīgām, gan pārāk roķīgām."Vecu sajūtu restaurācijaNaktstauriņš no jauna ierakstītā versijā ievada Anetes albumu Tik daudz, un viņa atzīst, ka šajā, tāpat kā daudzās citās vecajās dziesmās, sanāk restaurēt agrāko laiku sajūtas. "Man šīs dziesmas jau ir emocionāli vecas. Tad nu katru reizi, kad dziedu, man ir jānodarbojas ar savu vai citu emociju restaurēšanu. Pieredze ļoti daudzās lietās cilvēkiem tomēr ir līdzīga – kurš gan nav izgājis cauri mīlestības sāpēm? Arī Šūpuļdziesma, tāpat kā Naktstauriņš, ir ļoti sena – viena no manām pirmajām. Tā ir par bērniem, un es nezinu, kas man tajā laikā bija galvā – par bērniem es tajā vecumā vēl nedomāju," stāsta Anete, kura pašlaik audzina sešgadīgo meitu Kati. Nu viņa vairs nav Anete Ondrupe kā agrāk, kad uzstājās zaļo dziesmu svētkos, bet Kozlovska – dzīvesbiedrs Uldis ir mūziķis, kurš ar Aneti spēlējis viņas pirmajā grupā Palm un tagad ir basģitārists gan Tramplīnos, gan Anetes soloalbumā. Tajā skan arī stīgu instrumenti un kora Mūza piebalsis, pie bungām ir viens no jaunās paaudzes labākajiem latviešu bundziniekiem – Jānis Burmeisters no grupas Tesa. Mūza nav jāgaidaLai rakstītu jaunas dziesmas, vajadzīgs pilnīgs miers. Pietiktu ar pili, kurā ieiet, aizslēgt no iekšpuses durvis un izslēgt telefonu, lai no radošā procesa nespēj atraut ne ģimene, ne garāmbraucošie traktori. "Citreiz ir tā, ka apsēdies pie klavierēm, uz brīdi atraujies no ikdienas rutīnas un ļaujies muzikālajām lietām, un tad nāk. Taču ir brīži, kad arī nenāk. Nesen uzzināju, ka radošiem cilvēkiem, kuriem ir šīs dāvanas, par to atbild kāda konkrēta smadzeņu daļa un nav noteikti jāgaida mūza, jo var strādāt ar šo smadzeņu daļu un to attīstīt. Tas pat ir pierādīts: jo ierobežotāks laiks vai resursi, jo lielāks ir radošuma koeficients. Tas nav tikai mūzas moments. Kad biju jauna, dziesmas atnāca pašas un tās nebija jāspiež ārā, bet ir arī dziesmas, kuras esmu ar prātu rakstījusi, zinot, ko gribu pateikt. Pēdējā laikā es apsēžos – un vienkārši atnāk. Liekas, tur iekšā kaut kas gaida, gaida, gaida, kad es beidzot apsēdīšos, lai var iznākt ārā caur ģitāru vai klavierēm. Sakrājas domas, emocijas, idejas – tās krājas, krājas, krājas, un tad ir jāatrod mirklis, kad es tām veltīšu laiku un uzmanību," saka Anete.Dziesmās nenoslēptiesCilvēki Anetei esot prasījuši, kāpēc viņas dziesmas ir tik bēdīgas, smeldzīgas. "Man tas ir kompliments, ja cilvēki atzīst, ka nevar paklausīties manas dziesmas, jo tās uzrunā pārāk personiski un viņiem ir jāraud. Asaras ir kaut kas īsts un patiess, un tad kaut kas atnāk vaļā. Labi, ja ir kaut kāda sāpe, kas nav izsāpēta, un pēc kādas dziesmas man saka: no sirds paldies, jo varēju izraudāties, skanot tai dziesmai, izsāpēt līdz galam. Es ceru, ka manās dziesmās nevar paslēpties."
Anetes mobilā tālruņa numurā pēc kārtas ir trīs sešnieki, un tas tiek dēvēts par sātana skaitli. Vai viņa tic šādu ciparu kombināciju maģijai kā citi, kuri tādas speciāli meklē? «Katrs jau kaut kam tic – es apbrīnoju cilvēku spēju noticēt kaut kam tādam kā, piemēram, "neliec somiņu zemē, jo tad tev nebūs naudas", bet ļoti iestājas pret cita veida ticību. Tas ir fenomenāli, ka cilvēki spēj ticēt kaut kādām detaļām! Man ir citas lietas, kam es ticu. Man ticība ir viena – Dievam –, un atkrīt visas citas lietas: detaļas, māņticības un garīguma meklēšana tur, kur tā nav. Un, ja man iedod numuru "666", – super! Es varu uzlikt "mīksto": man nav ne jābaidās, ne jāšaubās."
Anete pabeigusi Mākslas akadēmiju – mākslas vēsturniekus. Vienkārši tāpat, intereses pēc. "Gribējās zināt, kas tas ir – māksla. Aizgāju, uzzināju, pabeidzu un sapratu, ka tas nav mans galvenais aicinājums. Mūzikas un mākslas pasaule ir ļoti tuvu, un tas man palīdzēs nedaudz ieskatīties tajā pasaulē. Izteikt sevi mūzikā – tas ir tas, kas tagad man izdodas labāk nekā pirms piecpadsmit gadiem, kad par sevi vēl nebiju pārliecināta, tāpēc diskam šis bija īstais brīdis – nu esmu pārliecināta, ka tā ir mana misija."
Anete
Programma Tik daudz
Rīgas Domā 30.X plkst. 19
Biļetes ekase.lv Ls 5–7