Late Of The Pier
Fantasy Black Channel
Parlophone
HHHH Četru sešpadsmit un septiņpadsmit gadu vecu angļu izveidotais "guļamistabas" elektropopa kolektīvs savā debijas albumā piedāvā uzbūves ziņā sarežģītas, bet dejā aizraujošas dziesmas ar čerkstošiem basiem, un viņu identitātes noteikšanai mūzikas globusā jau iebakstīts gan tagadnes (The Klaxons), gan pagātnes (Frenks Zapa, Gerijs Ņūmens, Human League) apgabalos. Jācer vienīgi, ka šis nebēdnīgi rotaļīgais albums nav tikai jaunības maksimālisma rezultāts, kas vēlāk tiks nomainīts pret pašapmierināti snobiska ārtroka takām un noraks viņu gaišo popmūzikas spīdekļu nākotni.
Ainavas
Sigur Ros
Med Sud I Eyrum Vid Spilum Endalaust
EMI
HHHH Gaidām koncertu nu jau pavisam drīz — 22.augustā — un saviļņojuma asaru pilnām acīm droši dodamies pakaļ jaunajam albumam, ja neiedomājamies, ka šoreiz skaisti plūstošo Īslandes lauku un kalnu ainavu dziesmu vietā izdzirdēsim ko citu vai tikai un vienīgi lavīnveidīgo ģitārkrusu, kas parasti koncertos ir eksploziju atgādinoša kulminācija. Un Sigur Ros ir sākuši dziedāt angliski, pagaidām gan tikai vienā dziesmā. Jācer, kāds viņus apturēs, jo — nedod die"s — visi beidzot uzzinās, ka Sigur Ros dziesmu tekstiem patiešām ir kāds saturs. Tad gan noslēpumainības plīvurs vējā.
Pops
Coldplay
Coldplay
Parlophone
HHH Slaveno britu grupu, kuras fanu rindām, šķiet, ir izredzes drīz sasniegt U2 līmeni, vērtē dažādi. Citi galīgi nekādi, bet daži (dažas), dzirdot Krisa Mārtina balsi izdziedot šīs sirdi plosošās klavierroka balādes, ģībst, tomēr paskaidrot — kāpēc — neviens īsti nevar. Un nevajag. Apsveicams ir centiens aizkustināt skeptiķu prātus, pieaicinot kā producentu skaņu burvi Braienu Īno, kurš uzliks burvīgu skaņu gleznu fonu jebkurām dziesmām, un Coldplay to rakstīšanā nav nekādi mācāmi zeļļi. Mazāk ģitāru, bet vairāk stīgu — faniem rezultāts noteikti patiks.
Roks
The Kooks
Konk
Virgin
HHHH Pēc veiksmīga debijas albuma grupām vienmēr ir grūtības ar nākamo. Pat ja otrais labāks, klausītājs ir kūtrāks tā "sagremošanā" un nevēlas klausīties to vairākkārt. Man, tāpat kā Kurta Kobeina meitai, kura jau fano par šo grupu, arī paveicās — britu rokgrupas otrā atnākšana Konk atkal ir jauku dziesmu pilna un izpildījums aizrautīgs kā labākajos sešdesmito gadu paraugos. Vietām pat it kā saklausāmi citāti no kaut kā pazīstama, bet norādēs uz vāciņa nekā nav. Varbūt tas kārtējo reizi tāpēc, ka šī mūzika skanējusi manā galvā un bija vajadzīgi The Kooks, lai to nospēlētu, jo pats to nekad neizdarītu?