Igaunis Lauri Laubre, kurš Tallinā rīkojis Maikla Džeksona, The Rolling Stones un Tinas Tērneres koncertus, šogad uz Rīgu atved Kailiju Minogu un grupu Queen. Kā viņam tas izdodas?
Kompānijas Baltic Music Group vadītājam Lauri Laubrem (46) ir daudz, ko atcerēties. 1997.gada augustā, drīz pēc Maikla Džeksona koncerta Tallinā, popmūzikas karalis pulcēja savu koncertu rīkotājus no dažādām valstīm uz dzimšanas dienas ballīti Kopenhāgenā, lai pateiktos par sadarbību. Viņš pat uzaicināja klātesošos uz savu rančo Neverland — Lauri Laubre uz Nekurzemi toreiz neaizbrauca un tagad mazliet nožēlo. 1998.gada vasarā Lauri Laubre dienu pirms The Rolling Stones koncerta patīkami pavadīja laiku ar Miku Džegeru Tallinas klubā Decoltee.
Vēl senāk, 1989.gadā, L.Laubre nosūtīja vēstuli grupai Queen ar aicinājumu uzstāties Tallinā. "Domāju, kas tas nebūs nekas sarežģīts. Tā arī uzrakstīju — jūs esat forši puiši, mēs jūs ļoti gaidām," stāsta Lauri. Viņš bijis ļoti pārsteigts, saņemot pieklājīgu atbildi no grupas menedžera, kurš skaidroja, ka Fredijs Merkūrijs, Braiens Mejs, Rodžers Teilors un Džons Dīkons tolaik ir aizņemti ar darbu studijā. Menedžeris solījis, ka nākamajā turnejā Queen varbūt iegriezīsies Igaunijā. Plānus izjauca Fredija Merkūrija nāve 1991.gadā.
2008.gada 19.septembrī grupa Queen, kurā patlaban spēlē B.Mejs un R.Teilors, kopā ar pieaicināto vokālistu Polu Rodžersu uzstāsies Arēnā Rīga — šis būs viņu vienīgais koncerts Ziemeļvalstīs. "Var teikt, ka grupa Queen arī bija svarīgākais iemesls, kura dēļ es nonācu šajā biznesā," piebilst Lauri Laubre. Vai grupa Queen bez Merkūrija vispār ir iespējama? "Galvenais tomēr ir mūzika. Esmu pārliecināts, ka labāk koncertā ieraudzīt vaigā šo dziesmu autorus Braienu Meju un Rodžeru Teiloru, nekā tūkstošiem reižu mājās klausīties vienas un tās pašas vecās plates," saka L.Laubre.
Lauri cer, ka Queen šovs Arēnā Rīga būs izpārdots — līdzīgi kā viņa rīkotais Kailijas Minogas koncerts, kas notiks jau rīt, 20.jūnijā. Līdz šim vienīgais ārzemju zvaigžņu šovs Arēnā, uz kuru izdevās pārdot visas biļetes, bija Depeche Mode koncerts 2006.gada martā — to apmeklēja 13 500 skatītāju. "Lielas zvaigznes labprāt ierodas mūsu reģionā. Mākslinieki šeit saņem tādus pašus honorārus kā Rietumeiropā — par spīti tam, ka mūsu labklājības līmenis vēl stipri atpaliek no rietumiem. Ja mūziķiem ir interese uzstāties šajā reģionā, ja turnejas grafiks to atļauj, tad viņi ar prieku brauc. Viņi zina par Baltijas valstīm, par to, ka pie mums ir labi, par to, ka koncerti šeit tiek organizēti augstā līmenī," uzsver L.Laubre.
Visus lielākos šovus Baltijā jau tradicionāli rīkojat vai nu jūs, vai Igaunijas kompānijai BDG piederošā koncertaģentūra FBI. Kāpēc tieši igauņi kļuva tik veiksmīgi šajā biznesā?
Godīgi sakot, es pat nezinu. Tā tas vēsturiski bija veidojies. Nav noslēpums, ka tieši Igaunijā ekonomika augusi straujākiem tempiem. Tīri ekonomiski un finansiāli Igaunija bija priekšā. Varbūt mēs par koncertbiznesu ātrāk sākām domāt. Bēdīgāka situācija bija Lietuvā, kur tikai pirms diviem trim gadiem parādījās nopietnas vietējās kompānijas, kas rīko koncertus pašu spēkiem. Viņi to sāka darīt 15—16 gadu vēlāk nekā mēs! Katrā no Baltijas valstīm tomēr ir sava uzņēmējdarbības kultūra, sava pieeja un know–how, kas gan mums netraucēja rīkot koncertus Latvijā — vai nu pašiem, vai ar partneru palīdzību. Senāk Latvijā es sadarbojos ar kompāniju Premier Show — mēs Rīgā rīkojām Lenija Kravica pirmo koncertu, Deivida Koperfīlda viesizrādes, Deep Purple, Dio, Roberta Plānta un Marka Nopflera koncertus. Mūsu pašu koncertaģentūras Baltic Music Productions pirmais projekts Rīgā bija Elisa Kūpera un grupas Foreigner koncerts Arēnā Rīga pērn decembrī. Tagad — Kailija un Queen ar Polu Rodžersu.
Kādas ir jūsu personīgās atmiņas par tiem laikiem, kad Tallinā viens pēc otra uzstājās Maikls Džeksons, The Rolling Stones un Tina Tērnere?
Tā nav vienkārši nostalģija, bet es jūtu, ka mums ir jāturpina šo lielo koncertu tradīcija. Tie bija milzīgi šovi Dziesmu svētku estrādē. Maikla Džeksona koncertu 1997.gadā apmeklēja gandrīz
80 000 cilvēku, The Rolling Stones koncertu 1998.gadā — 35 000, bet Tinas Tērneres koncertu 2000.gadā — 55 000. Kopumā vērtējot, tā mums bija liela veiksme, bet risks arī bija milzīgs. Šos stadiona līmeņa pasākumus ir neiedomājami grūti organizēt. Koncertus arēnā rīkot ir daudz vieglāk. Jā, mēs bijām pirmie Baltijā, kuri varēja atļauties šādu vērienu. Mēs bijām aktīvākie, mums bija nauda, mēs spējām pārliecināt māksliniekus. Šajos gados esmu rīkojis 300 lielu koncertu, nemaz nerunājot par klubu pasākumiem.
Vai jūtat, ka 90.gadu beigas bija tāds "mežonīgais laiks", kad viss bija iespējams? Kopš tiem laikiem neko tikpat vērienīgu Baltijā tā arī neesam redzējuši.
Jūs pat nevarat iedomāties, kas notika manā galvā, manā dvēselē un manā sirdī, kad es rīkoju tos trīs koncertus. Lai noorganizētu Maikla Džeksona šovu, man bija no nulles jāizveido visa infrastruktūra, jāieliek pamati visas koncertindustrijas attīstībai, lai es vispār varētu sākt tirgot biļetes uz Džeksona koncertu! Es izveidoju biļešu tirdzniecības kompāniju Piletilevi, kas šobrīd ir lielākais biļešu izplatīšanas tīkls Igaunijā un Latvijā (šeit tā ir pazīstama kā Biļešu serviss). Šī kompānija patlaban ienāk arī Lietuvas tirgū, bet 2004.gadā es pārdevu savas Piletilevi akcijas jauniem investoriem. Mums toreiz bija jāizdomā, kur atrast datorprogrammas, biļešu printerus un tā tālāk. Līdzīga situācija šobrīd vērojama Ukrainā, kur es aktīvi darbojos, daloties savā pieredzē. Tirgus tur ir daudz lielāks, bet viņi joprojām tirgo biļetes, kas drukātas uz tualetes papīra, no vecām noplēšamajām grāmatiņām.
90.gados mums nebija viegli risināt arī visus finansiālos jautājumus. Procentu likmes kredītiem tolaik sasniedza 30 procentus un augstāk. Internets nebija tik ļoti attīstīts kā pašreiz. Mums bija jāsniedz lielas finansiālās garantijas māksliniekiem — viņu honorāri pārsniedza miljonu dolāru. Mums bija jāatrod bankas, kas pierādītu māksliniekam mūsu maksātspēju, tām arī bija jābūt tādām bankām, kurām paši mākslinieki uzticētos. Īpaši grūti bija ar The Rolling Stones — galu galā es atradu banku Honkongā, kas uzticējās mūsu Igaunijas bankai un deva garantiju grupai. Mums bija jāatrisina ļoti daudz šādu problēmu. Viss pārējais — skatuves uzbūve, gaismas un skaņu tehnikas uzstādīšana — bija jau sīkumi. Es neteiktu, ka rīkot Kailijas un Queen koncertus, mums ir ļoti viegli, bet nekas īpaši sarežģīts tas nav — visus šos darbus jau simt reižu esam darījuši.
Taču pēc The Rolling Stones koncerta jums sākās nopietnas finansiālās problēmas. Kā tikāt ar tām galā?
Problēmas visā uzņēmējdarbībā sākās 1997.—1998.gadā saistībā ar finanšu krīzi visā pasaulē. Biļetes uz The Rolling Stones tirdzniecībā nonāca 1997.gada nogalē: desmit dienās mēs pārdevām 13 000 biļešu, tad visu pasauli satricināja krīze, un nākamajos piecos mēnešos nepārdevām nevienu biļeti. To neviens nevarēja paredzēt — ne mēs, ne bankas, ne citi investori. Mums vēl nebija pietiekamas pieredzes. Taču mēs uzreiz varējām pārliecināties, kas notiks ar izklaides industriju recesijas apstākļos — nauda pirmām kārtām aizplūst tieši no šīs nozares. Tas ar mums arī notika. Mums vajadzēja pārdot 40 000 biļešu uz The Rolling Stones, lai izdevumi izlīdzinātos ar ieņēmumiem. Mēs pārdevām 34 000 biļešu. Zaudējumi bija 6—7 miljoni Igaunijas kronu. Rēķinot pēc tagadējā kursa, tie ir 600—700 tūkstoši ASV dolāru, tolaik tā bija liela nauda. Vienlaikus iespaidīga naudas plūsma aizgāja arī no mūsu naktsklubu biznesa — mums piederēja pieci klubi. Mēs šim kritumam nebijām īsti gatavi.
Igaunijas prese daudz rakstīja arī par tiesu procesiem, kuros es biju iesaistīts. Man tika izvirzītas apsūdzības par to, ka nelikumīgi izvairījāmies no PVN maksājumiem par pārdotajām koncertbiļetēm. Visas avīzes rakstīja, ka mani apcietinās un es esmu beigts. Absolūti visās instancēs es uzvarēju valsti, apsūdzības netika pierādītas, un es pat saņēmu kompensāciju.
Jūs pieminējāt klubu biznesu. Jūsu Tallinas klubs Decoltee tiešām bija kulta vieta, ko visi brauca skatīt. Rīgā arī bija ļoti modīgas vietas — Zero Zone, Vernisāža. Šķiet, ka pašreiz naktsklubi un diskotēkas cilvēkus tik ļoti vairs nepiesaista. Klubu vilnis ir pārgājis.
Investori, kuri ieguldīja līdzekļus Vernisāžas izveidē, brauca uz Decoltee, Raimonds Pauls pie mums arī ir bijis. Daudzus elementus, kas bija izdomāti mūsu klubā, es pēcāk pamanīju arī Vernisāžā. Man likās, ka Vernisāžā tika ieguldīts pārāk daudz naudas. Tas notiek gadījumos, kad cilvēki, kuriem nav pieredzes kādā biznesā, tomēr mēģina tajā iesaistīties. Es arī pieļāvu šīs kļūdas un pārinvestēju pirmajā klubā, bet tāds bija laiks. Tas bija klubs Africa Hāpsalu — leģendāra vieta, es to tikai pērn pārdevu. Tas atrodas mazā kūrortpilsētiņā 100 kilometru no Tallinas. Tas ir senākais Igaunijas klubs, mēs to atvērām 1994.gadā. To apmeklēja visas tā brīža prominentās personības un visi Igaunijas biznesa guru. Viņi tur sēdēja pie stieņa ar džintoniku rokā. Džintoniks tolaik bija populārākais dzēriens! Un visi turp nesa savu naudu, tas bija ļoti veiksmīgs projekts. Diskotēka, kazino. Bandītiem tur arī patika atpūsties. Man visu laiku tika izteikti draudi. Es to visu esmu piedzīvojis. Šajās dienās vairs nepastāvošais Decoltee bija mūsu otrais klubs, mēs to atklājām 1996.gadā. Šis bizness mani mazliet ir nogurdinājis. Bija laiki, kad es katru vakaru stāvēju aiz letes, visu pārbaudīju, kontrolēju un vadīju. Mūsu struktūrā vēl 1999.gadā strādāja 500 cilvēku! Tas bija ļoti liels uzņēmums.
Pirms biznesa sākšanas jūs pats taču bijāt rokmūziķis.
Jā, mūziķis un komponists, es joprojām nodarbojos ar daiļradi, producēju dažādus izpildītājus. Mums ir sava studija, es tur sēžu, spēlēju, saceru mūziku. 80.gados biju ļoti populārās rokgrupas P3 dalībnieks, patlaban apsveram iespēju nākamgad atgriezties uz skatuves. Esam unikāli ar to, ka netikām izdevuši nevienu albumu, bet mums bija ļoti daudz labas mūzikas. Igaunijā ir vesela paaudze, kas izaugusi ar mūsu dziesmām. Nesen saņēmu vēstuli no kādas sievietes, viņa man jautāja: "Lauri, kad jūs beidzot atgriezīsieties? Jums par godu esmu devusi dēlam jūsu vārdu." To visu ir ļoti patīkami dzirdēt, tādēļ ir vērts pašam atkal pievērsties mūzikai.
The Rolling Stones arī pēdējos gados aktīvi koncertēja. Vai negribējāt vēlreiz rīkot viņu šovu Baltijā?
Es par to esmu domājis, abas viņu pēdējās tūres man tika piedāvātas. 1998.gadā publika šim koncertam vēl nebija īsti gatava, pēc krīzes visi pārāk cītīgi skaitīja naudu. Varbūt pašreiz The Rolling Stones koncerts būtu arī finansiāli ļoti izdevīgs. Taču divreiz vienā upē neiekāpsi. Pasaulē vēl ir daudz augsta līmeņa mākslinieku, kuru dēļ ir vērts riskēt.
Tina Tērnere nākamgad atkal koncertēs Eiropā. Kādas ir izredzes dzirdēt viņu šajā reģionā?
Mēs izskatām šādas iespējas. Viņa rīko ļoti ekskluzīvu, dārgu turneju. Tomēr Tina jau ir ļoti "pieaugusi" sieviete un vairs nevar uzstāties tik aktīvi, kā pašai gribētos. Viņas komanda ļoti rūpīgi izvēlas pilsētas, lai būtu pēc iespējas mazāk pārvietošanās, lai attālumi starp pilsētām nebūtu pārāk lieli un lai nopelnītu pēc iespējas vairāk naudas. Viņi prasa ļoti lielu naudu — ne mazāk par miljonu. Iespējams, Baltija šoreiz vienkārši "nekvalificējas" turnejai visu šo iemeslu dēļ. Mēs vienmēr cenšamies rīkoties racionāli, nevis emocionāli. Piemēram, es rīkoju pirmo Lenija Kravica turneju Baltijā 2005.gadā, arī šoreiz mēs piedalījāmies "konkursā" par iespēju organizēt viņa koncertus — taču cita kompānija (BDG. — J.J.) piedāvāja citus noteikumus, kas māksliniekam šķita pievilcīgāki.
Vai jūsu konkurence ar BDG ir liela?
Gandrīz visi lieli mūziķi, kuri uzstājas Baltijā, interesē gan mūs, gan viņus. BDG rīko daudz vairāk koncertu nekā mēs. Mūsu darbības princips ir savādāks — mēs visu ļoti rūpīgi aprēķinām. Ja jūtam, ka nevaram kaut ko "pavilkt", ka tas nav reāli, tad no šā projekta atsakāmies. Tas gan nenozīmē, ka kaut ko zaudējam. Igaunijā viņi ir sagrābuši pārāk daudz mūziķu, un liela daļa koncertu, manuprāt, notiek ar zaudējumiem. Pasākumu vienkārši ir pārāk daudz. Bet es ļoti cienu BDG, ka viņi tik spēcīgi un agresīvi darbojas šajā tirgū, mēs savās aktivitātēs esam daudz mierīgāki. Baltijas tirgū kļūst pašauri, un mēs raugāmies jaunos virzienos — uz Ukrainu, Baltkrieviju, Kazahstānu.
Kāda, jūsuprāt, ir optimāla vidējā biļešu cena labam koncertam Baltijā?
Rīgā vidēji par 40—45 latiem var pārdot kvalitatīvu koncertu. Biļetes uz Kailiju maksāja no 32 līdz 55 latiem. Es gribētu izlīdzināt biļešu cenas, lai starpība starp lētāko un dārgāko biļeti nav tik liela. Tas arī veicinās aktīvāku biļešu noietu — labākās vietas tiks nevis tiem, kuriem ir vairāk naudas, bet tiem, kuri ātrāk nopirks biļeti.