Lorenco Bavajs. Kopā ar viņu ir viegli

Lorenco Bavajs ir vairāku starptautisku konkursu laureāts. Gan atsevišķi, gan kopā ar daudzām operas slavenībām (Montserratu Kavaljē, Sesiliju Gastidu, PEteru Lukasu Grāfu, Leo Nuči u.c.) koncertējis visās ievērojamākajās koncertzālēs un teātros Eiropā, Āzijā un ASV. Jau astoņpadsmit gadu vecumā viņu uzreiz pēc Džoakīno Rosīni konservatorijas beigšanas uzaicināja strādāt par Džuzepes Verdi Milānas konservatorijas pasniedzēju.

Tagad viņš ir galvenais klavierspēles profesors dzimtajā Pezaro konservatorijā, vairāku Itālijas klavieru un kamermūzikas asociāciju vadītājs. Savos ierakstos iekļauj daudzus mūzikas retumus.

Vai kā īpaši kopā ar Hosē Karrerasu atzīmēsiet nākamgad gaidāmo kopdarba 20 gadu jubileju?

Vēl nezinu. Varbūt pacentīsimies sevi iepriecināt ar ko īpašu. Piemēram, garšīgām pusdienām. Atceros ļoti daudzus kopīgos solokoncertus un, protams, par ikvienu no tiem varētu būt savs stāsts. Tomēr tagad šķiet, ka šis periods aiztraucies ļoti ātri. Pašam pat īsti neticas, ka būs pagājuši jau 20 gadi.

Kā sastapāties ar Hosē Karrerasu? Kurš kuru nolūkoja sadarbībai?

Mūs saveda kopā Karloss Kavaljē, pasaulslavenās dziedātājas Montserratas Kavaljē brālis. Tolaik viņš bija Karrerasa kunga menedžeris. Viņš organizēja manu solokoncertu festivālā Spānijā un pēc tam pajautāja, vai es vēlētos muzicēt kopā ar tenoru. Es teicu — ja tenors ir labs, tad protams! Izrādījās, ka Karrerass meklēja pianistu. "Es domāju, jūs esat īstais," man teica Karloss Kavaljē. Pēc pāris stundām Karrerass man jautāja, vai es būtu ar mieru kopā ar viņu nākamajā nedēļā uzstāties Milānas La Scala operā? Tas arī bija mūsu pirmais kopīgais koncerts.

Vai grūti būt par koncertmeistaru tādai skatuves zvaigznei?

Ar Karrerasu kopā muzicēt ir ļoti viegli. Viņš ir liels mūziķis ar izcilu balsi, taču viņš ir arī labs draugs un vienkāršs cilvēks. Starp mums valda siltas attiecības.

Ar kurām citām operzvaigznēm visbiežāk sadarbojaties?

Esmu vairākkārt uzstājies ar spāņu soprānu Ainoa Artetu. Kopā esam snieguši gandrīz divdesmit koncertu. Esmu muzicējis kopā ar daudziem spāņu un itāļu dziedātājiem un dziedātājām, pirms daudziem gadiem vairākus koncertus sniedzu kopā ar Montserratu Kavaljē. Taču to visu nevar salīdzināt ar manu un Hosē Karrerasa pastāvīgo kopdarbu, kas ir deviņdesmit procenti no visām manām līdzšinējām radošajām sadarbībām.

Vai Džoakino Rosīni konservatorijā komponista dzimtajā pilsētā joprojām strādājat tāpēc, ka tā ir arī jūsu dzimtā puse?

Ja precīzi, esmu dzimis Mačeratā. Tā ir cita pilsēta, taču atrodas turpat tuvumā. Arī tur, tāpat kā Pezaro, notiek operfestivāli. Man ļoti patīk kopā ar ģimeni dzīvot Pezaro, es mīlu savu dzimto pusi. Arī dzīves standarts Pezaro ir augsts. Turklāt es mīlu kalnus, un esam apmetušies kalnā. Rosīni konservatorija ir ļoti augstā līmenī, tā ir viena no labākajām Itālijā pēc konservatorijām Milānā un Romā. Vadu tur klavieru klasi un mācu instrumentālo kamermūziku.

Kur sastapāt vislabāko publiku?

Uz to ir grūti atbildēt, jo, manuprāt, visur ir laba publika. Labi atceros koncertu Rīgā pirms desmit gadiem, Operā bija lieliska publika. Silta un atsaucīga. Ja izdodas labs koncerts — tāds, kas sagādā publikai patiesu prieku, tad arī mums pašiem ir milzīgs gandarījums.

Vai joprojām sniedzat arī pats savus solokoncertus bez dziedātājiem? Kādai mūzikai tad dodat priekšroku?

Jā, protams. Vislabprātāk izvēlos dažādu itāliešu komponistu Rosīni, Klementi, Skarlati, kā arī krievu klaviermūziku, Vīnes konservatorijā un Zalcburgas Mozarteum man ir bijusi laime studēt pie diviem ļoti nozīmīgiem krievu pianistiem: Tatjanas Nikolajevas un Staņislava Neihauza.