Lorija Vuda. Punkts vēl nav pielikts

Šeit 18.novembra vakarā Čikāgas piecīši pēc koncerta Arēnā Rīga uzstājās par godu valsts dzimšanas dienai sarīkotajā koncertā. "Vispār uzstāties šādā laikā dzimtajā Latvijā ir kas pavisam īpašs!" Lorija neslēpj.Citādas izjūtas Taujāta, kā gājis koncertturnejā, Lorija atsmej: "Labi!" Vai cilvēki māksliniekus uzņēmuši tikpat labi kā tālajā 1989.gadā notikušajos koncertos Cēsīs, Ogrē un Mežaparkā, kad piecīši te bija kas pavisam nepieredzēts? "Man neliek mieru jautājums, ko cilvēki uzdod nepārtraukti, — ar ko šī reize no tās reizes atšķiras? Nevarētu teikt, ka labāk vai sliktāk, mīļāk vai nemīļāk; vienkārši toreiz mēs bijām citā statusā un arī šejienes cilvēki bija citā statusā. Tad taču vēl bija "dzelzs aizkars", kas mūs visus padarīja par aizliegto augli otrai pusei." Šoreiz piedzīvota uzstāšanās samērā lielas auditorijas priekšā — gan Arēnā Rīga, gan Liepājas olimpiskajā hallē. Tas radījis īpašas, dažkārt pat mazliet dīvainas izjūtas. "Šopavasar Īrijā Lieldienu laikā koncertējām turienes latviešiem, un tur kādā krodziņā bija satilpuši trīssimt cilvēku, kas tobrīd šķita daudz. Bet tur varēja sēdēt pie galda un malkot aliņu... Pilnīgi cita atmosfēra!" viņa atminas.Rimtāk nekā parasti Šoreiz Latvijā koncertēts par godu valsts lielajai jubilejai, un tā bijusi papildu atbildība un arī joku groži bijuši jāpievelk. "Galvenais — nedrīkstēja jokot par bankām!" sarunā iesaistās redakcijas fotogrāfs Uldis, un Lorija smiedamās viņam pievienojas, piebilstot — Alberts Legzdiņš gan atļāvies savu komentāru šajā sakarā, taču tas pat no viņa bijis ļoti mēreni. Citreiz, iespējams, būtu bijis brīvāk, lustīgāk. Turklāt atšķirībā no Amerikas, kur piecīši nodzied četras piecas dziesmas un tad seko Alberta Legzdiņa uznāciens, Latvijas koncertos runāšanas bijis daudz mazāk. "Es teiktu, ka te bija koncerti, lai gan parasti savu uzstāšanos dēvējam par izrādi," Lorija precizē. Bijis arī kas nemainīgs — tāpat kā pirms gandrīz divdesmit gadiem, arī šoreiz publika aktīvi dziedājusi līdzi. "Pirms koncertiem aptaujājām draugus par to, ko cilvēki grib dzirdēt. Viņi teica — ja cilvēki nāks uz šo tūri, viņi neapšaubāmi gribēs dzirdēt vecās labās dziesmas," Lorija secina. Kurš, viņasprāt, bijis visaizkustinošākais brīdis koncertos? "Man jau liekas, ka tās divas dziesmas, ko dziedājām kopā ar bērnu ansambļiem no tām Latvijas pilsētām, kur uzstājāmies. Protams, bija arī mūsu senie sadarbības partneri — Knīpas un knauķi un Dzeguzīte. Tas tiešām bija brīnišķīgi!" Lorija arī atgādina, ka koncerta mazie dalībnieki dziedājuši divas Alberta Legzdiņa dziesmas, no kurām viena — Sarauj, Latvija! — tika veltīta mūsu valsts sportistiem, kuri tik spoži startēja Pekinā gan olimpiskajās, gan paralimpiskajās spēlēs. Diemžēl acīmredzot lielās aizņemtības un daudzo pasākumu dēļ ielūgtie sportisti koncertus apmeklēt nav paguvuši.Savā vietā Nedaudz mainot tēmu, Lorija neslēpj, ka viņai ārkārtīgi trūkst Amerikas — pirmām kārtām jau tāpēc, ka tur joprojām dzīvo viņas vecāki un māsas ar ģimenēm. "Es pat pēc divpadsmit šeit pavadītiem gadiem izjūtu Latviju kā divu kultūru zemi. Savukārt Amerikā vairāk jūtamas turienes daudzās tautības, un iespējams, ka tieši tur realizējusies Padomju Savienības un tautu draudzības ideja," viņa pasmaida, piebilstot — iespējams, viņas priekšstats par Ameriku ir krietni novecojis. "Man liekas, ka 11.septembris pamatīgi iesita pa kopīgo kolektīvo psihi, jo nu ir radusies nostāja — mēs un pārējā pasaule." Pašreiz Lorija jūtoties kā viens puzles gabaliņš no visas kopējās Latvijas un Eiropas bildes. Viņa gan uzsver, ka arī Latvija šajos divpadsmit gados ir mainījusies. Vai uz labo pusi? "Nevar teikt viennozīmīgi un globāli, ka viss iet uz labo pusi, taču cilvēki vairāk jūt savu varēšanu un ir vairāk gatavi uzņemties par sevi atbildību. Tagad ir iespējams darīt kaut ko patīkamu, interesantu, saņemot par to algu." To sakot, Lorija iesmejas un atklāj, ka šādi viņā ierunājas pašas profesija — personāla atlases speciāliste. Solījums satikties Kā Lorija sevi dēvētu — vai tiešām par Čikāgas piecīšu satelītmeiteni Latvijā? "Tas nu gan ir Alberta Legzdiņa izdomātais mans "amata" nosaukums... Varbūt ar to ir domāts, ka līdz ar to pārstāvu viņu intereses šeit tādā emocionālā, morālā līmenī?" Lorija prāto, piebilstot — jā, iespējams, viņas vārds ne vienam vien šeit asociējas ar Čikāgas piecīšiem. "Protams, es no šīs puses iesaistījos piecīšu tūres organizēšanā — tas ir nepārprotami. Bet teikt, ka esmu viņu sūtne šeit, ir korekti un glaimojoši..." Tādēļ, izmantojot izdevību, Lorijai taujāju, kad Latvijā varētu notikt nākamā piecīšu tūre. "Nezinu gan, vai tas būs tik drīz. Turklāt daži jau tagad mūs saukāja par vecajiem dinozauriem, kas iekonservējušies..." viņa pasmīn, gan piebilstot — diez vai šie cilvēki nāca uz koncertiem. Tiesa, pēc koncerta Cēsīs piecīši saņēmuši uzaicinājumu nākamvasar koncertēt Cēsu pils estrādē — vietā, kur tālajā 1989.gadā notika viņu pirmais koncerts Latvijā. "Mēs tiekamies šonedēļ mazās atvadu vakariņās pirms kolēģu došanās atpakaļ uz Ameriku. Tad arī par to visu spriedīsim." Taču sarunas beigās Lorija uzsver — šī nepavisam nebija atvadu tūre vai punkta pielikšana. Viņasprāt, vislabāk būtu atvadīties ar vārdiem no Čikāgas piecīšu romantiskākā dalībnieka Armanda Birkena skandētās dziesmas: "Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies.