Par bardu viņa sevi saukt neļauj. Arī dziedošā aktrise nav gluži īstais
apzīmējums. "Tā ir laikmetīga mūsdienu oriģināldziesma par dziļu
klasisko dzeju klasiskās ģitāras pavadījumā. Izvēlamies tikai
vislabāko, augstas raudzes dzejas klasiku, kuru komponējot cenšos pēc
asas, spilgtas, raksturīgas formas," nolikusi sāņus ģitāru, dienu pirms
koncerta pašas rīkotajā starptautiskajā muzikāli poētiskajā festivālā
Vārda mūzika stāsta tā iniciatore un dalībniece, vispusīgā skatuves
māksliniece Marina Kalmikova. Savulaik rīdziniece, kādreizējā Jaunatnes
teātra aktrise kopā ar savu dzīvesbiedru, kādreizējo Rīgas Krievu
drāmas teātra un Latvijas filharmonijas aktieri un režisoru Igoru
Hohlovkinu jau desmit gadus dzīvo Vācijā, Diseldorfā. Tur abi pārcēlās
uz dzīvi 1992.gadā, kad Rīgā likvidēja Jaunatnes teātri, un līdzīgs
liktenis piemeklēja arī Latvijas filharmoniju. Pēc veiksmīga dziesmu un
dzejas lasījumu koncerta, kuru viņi pērnvasar sniedza Dzintaru mazajā
koncertzālē, viņi atgriežas jau ar festivālu, kurā iesaista arī
Latvijas aktierus un mūziķus. Programmā Mestnostj ļubvi Dzintaru mazajā
koncertzālē 20.augusta vakarā skanēs dziesmas ar F.G.Lorkas,
V.Šekspīra, H.R.Himenesa, R.M.Rilkes, P.Verlēna un citu ievērojamu
Eiropas dzejnieku darbiem. Piedalīsies arī saksofonists Deniss
Paškevičs. Savukārt 30.augusta vakarā, kura nosaukums Narcise kristālā
patapināts no A.Ahmatovas dzejoļa, turpat ieklausīsimies krievu poēzijā
— J.Brodska, V.Nabokova, B.Pasternaka, O.Mandelštama dzejā.
Viss ir kopā
Marina Kalmikova muzicē sešās valodās: krievu, angļu, itāļu, spāņu, franču, vācu. "Vienkārši atskaņu pantiņi dziesmiņām mani neinteresē."
Vācijā viņa uzstājas ar autorprogrammām teātros, kur atveido arī dažādas lomas izrādēs. Vairākas programmas tapušas speciāli Gētes muzejam Diseldorfā. Viņa dzied un spēlē, bet Igors Hohlovkins pārsvarā piedalās ar dzejas lasījumiem, tikai dažubrīd ļaujot skanēt arī savam sulīgajam baritonam. "Tās ir muzikāli poētiskas kompozīcijas, kur dzeja, mūzika, dziesma, lasījums un dziedājums pārplūst viens otrā," stāsta M.Kalmikova. Kopā tapis arī kompaktdisks.
"Ģitāru sāku mācīties 12 gadu vecumā Rīgā, tepat Magadanā — kā tolaik
tautā dēvēja Dzeržinska vārdā nosaukto Milicijas kultūras namu. Man
bija brīnišķīgs, gados vecs skolotājs Mihails Azovskis-Russo, kurš vēl
pirms Latvijas iekļaušanas padomijā bija paspējis dzīvot un muzicēt
Spānijā. Tur viņam bija sava flamenko grupa, un viņš pat spēlējis
Beļģijas karalienei. Viņš arī brīnišķīgi dziedāja, un tas mani
saviļņoja uz visu mūžu." M.Kalmikova ar ģitāru tā aizrāvusies, ka
spēlējusi caurām dienām. "Es visiem tā traucēju, ka vecāki lūdza
pārcelties uz vannas istabu, bet brālis reiz iemeta kamīnā manas notis.
Bet notis tolaik nokopēt nevarēja, visu, ko dabūju, pārrakstīju ar
roku! Man vēl tagad glabājas toreiz apdegušie nošu papīri…" viņa
atminas. Viņa ar sajūsmu atgādina, ka tolaik, 70.gados, Rīgā bija viena
no labākajām filharmonijām padomijā. Te koncertēja ievērojamais franču
ģitārists Lagoija un spāniete Marija Luīze Aņido, kuras autogrāfs vēl
tagad tiekot glabāts kā svētums. Diemžēl mācīties ģitāru tolaik varēja
Pēterburgā, jo skolās Latvijā tādas specialitātes nebija. Māte turp
meiteni nelaida. Turpinot muzicēt un apmeklēt koncertus, Marina arī
jutusi, ka instrumentālajā mūzikā vien viņai pietrūkst katarses.
"Manuprāt, mūzikai ir jāsatricina līdz sirds dziļumiem. Sapratu, ka
jāskan arī cilvēka balsij!" Tā uzrakstījusi pirmo dziesmu tolaik pašas
ļoti iemīļotajā angļu renesanses stilā un tikai vēlāk melodijai
piemeklējusi dzeju — derējis Šekspīrs! Šo dziesmu viņa laiku pa laikam
nodzied koncertos vēl joprojām un ir ierakstījusi arī CD.
Likteņa dzīves ķīmija
Nevēloties palikt bez augstākās izglītības un paklausot mātes ķīmiķes padomam, Marina iestājusies Rīgas Tehniskajā universitātē ķīmiķos. Taču studijas izrādījušās garlaicīgas un mokošas. Reiz kāds paziņa jautājis, vai viņa nevēlētos pamēģināt iestāties aktieros, Krievu drāmas teātra galvenais režisors Arkādijs Kacs komplektējot konservatorijā savu kursu. "Paziņa piedāvāja palīdzēt sagatavoties, bet teātris mani neinteresēja. Taču pēc pāris nedēļām saviesīgā vakarā pie šī paziņas ieradās cilvēks, kura priekšnesumu reiz ar bijīgu sajūsmu un drebošu sirdi bija vērojusi viena aktiera koncertā, domādama, ka viņš ir aktieris no Maskavas. Izrādījās — viņš, nesasniedzamais sapņu vīrietis, ir tepat no Rīgas! Tad gan Marina piekritusi, lai apjūsmotā svešinieka draugs viņu gatavo iestājeksāmeniem. Sievišķīga viltība likusi cerēt, ka tā būs iespēja atkal it kā nejauši kopā sastapties. Tā arī bijis, taču Igors Hohlovkins nepievērsis jaunietei īpašu uzmanību. "Nekādi romantiski randiņi nesekoja. Tikai pēc kāda laika viņš palūdza steidzami palīdzēt sameklēt septiņstīgu ģitāru kādam lielam priekšnesumam. Nākamreiz tiekoties, viņš izteicās īsi: vai jūs gribat būt mana sieva?" Pateicoties šai mīlestībai, kura abiem izrādījās uz mūžu, viņa arī nonākusi teātrī.