Latvijas Komponistu savienība pēc 60 gadiem atjaunojusi savās rindās par Eiropas tango karali dēvēto pianistu un komponistu Oskaru Stroku
Ak, šīs melnās acis!, Mēness rapsodija, Pēdējais tango, Saki, kāpēc? Šīs skumjās un aizrautīgās tango melodijas 30.gados plūda no restorānu un krodziņu logiem, skanēja deju zālēs un koncertzālēs. Eiropu iekaroja tango, kaislīgas mīlas un atteikšanās sāpju deja, kurā jūtas netiek slāpētas, bet izlokās karstās liesmās gluži kā dejotāju augumi. Labākie Rīgas krogi — Alhambra, Fokstrotdīle, Lido — toreiz varēja būt lepni, ka tajos pa vakariem spēlē pats Eiropas tango karalis Oskars Stroks, kas uzrakstījis vairāk nekā 300 melodiju. Spēlēja gan viņš tur ne jau slavas, bet gan dienišķā maizes kumosa dēļ, lai uzturētu ģimeni. Padomju okupācijas laikā viņa mūzika tika uzskatīta par kaitīgu un nevajadzīgu, komponista vārds iegrima aizmirstībā. Taču šī gada janvārī O.Stroka 115.dzimšanas dienā viņa dzimtā pilsēta Daugavpils ierosināja viņu atkal atjaunot Latvijas Komponistu savienības (LKS) biedru rindās, rekomendāciju deva maestro Raimonds Pauls. Pagājušajā nedēļā LKS valde pieņēmusi rīkojumu Oskaru Stroku reabilitēt un atjaunot LKS biedru rindās.
Dvinskas Mocartiņš
Kas to lai zina, kāpēc cara armijas kapelmeistars Dāvids Stroks pēc aiziešanas no aktīvā dienesta par savas dzīves vietu izvēlējās tieši Vitebskas guberņas pilsētiņu Dinaburgu, kā XIX gs. beigās dēvēja Daugavpili? Iespējams, viņu vilināja šīs provinces pilsētas miers un klusums, bez ebreju grautiņiem. Dāvida un Havas ģimenē nelielā divstāvu mūra mājā Daugavpils centrā (māja līdz šai dienai nav saglabājusies) piedzima astoņi bērni. Četras meitas un četri dēli, jaunākais no kuriem bija 1893.gada 6.janvārī dzimušais Osja jeb Oskars. Viņš tika uzskatīts par ģimenes brīnumbērnu, par mazo Mocartu, kas jau 10 gadu vecumā sacerēja pirmās romances.
Stroku māju pilsētā dēvējuši par konservatoriju, jo pa tās logiem pastāvīgi skanējusi mūzika. Visi dēli bija muzikāli apdāvināti, taču, kā jau paredzēja tēvs, vēsture piemin tikai jaunāko. Kad Oskaram bija 12 gadu, Pēterburgas nošu izdevniecība laida klajā divu viņa sacerēto romanču notis. Šajā vecumā viņš jau mācījās Pēterburgas konservatorijā pie slavenā komponista Aleksandra Glazunova. Uz Pēterburgu kopā ar Osju bija pārcēlusies visa Stroku ģimene, kura bija zaudējusi pāragri mirušo māti. Lai mierinātu bēdās grimušo tēvu un pelnītu naudu mācībām, Oskars sāka spēlēt kinoteātrī pavadījumu mēmajām filmām. Varbūt arī tieši tad, pie tapera klavierēm, piedzima nākamais tango karalis, kas prata improvizēt, atrast īsto melodiju un noskaņu ekrāna norisēm. Parasti filmas bija par mīlestību.
Kinoteātrī viņš satika savu nākamo dzīvesbiedri, austriešu ģimenes atvasi, apburošo Luīzu Šustleri. Pēterburgā Oskars un Luīza apprecējās par spīti tam, ka Luīzas tēvs kategoriski atteicās pieņemt ebreju znotu. Tomēr katoliete Luīza visu mūžu palika uzticīga savam bezrūpīgajam, aizrautīgajam tango karalim, smagākajos brīžos viņam pārmetot kristiešu krustu.
Mīļotās pieviltais
20.gados Oskars un Luīza ar gadu veco meitiņu Veru uz rokām no Pēterburgas pārcēlās uz Rīgu. Šī pilsēta Oskaram Strokam kļuva par liktenīgo. Lai arī bieži viņš rāvās no šejienes projām uz Parīzi un Berlīni, uzskatot, ka Rīga ir par šauru viņa talantam, lai arī neveiksmi pēc neveiksmes nesa uzsāktā komercdarbība, tieši te viņš uzrakstīja savu pirmo tango Melnās acis, kas atnesa Strokam pasaules slavu. Te viņš iepazinās un koncertēja kopā ar pasaulslaveniem māksliniekiem, arī Antoņinu Ņeždanovu un Fjodoru Šaļapinu. Te piedzima viņa dēls Jevģeņijs, un Rīgā joprojām dzīvo Stroka mazmeita.
Bet, 20,gados atgriežoties Rīgā, Oskars Stroks spēlēja pašos elitārākajos restorānos, kur skanēja viņa sacerētie fokstroti un valši. Ik pa laikam azartiskais Stroks mēģināja sākt komercdarbību, dibinot nošu izdevniecību, žurnālu, atverot kafejnīcas, taču nekas no tā peļņu neatnesa. Pēc kafejnīcas Barberīna bankrota viņš pat uz četrām nedēļām nokļuva Rīgas cietuma kamerā, kur izpelnās bēdubrāļu cieņu, jo arī šeit rakstīja melodijas. Kad cietumnieks Stroks gājis pa cietuma gaiteni, nesot katlu ar boršču, no kameru logiem skanējušas viņa dziesmas. Arī tango.
Pateicoties tieši neveiksmēm biznesā, O.Stroks uzrakstīja savu pirmo tango Melnās acis. Šo acu īpašniece esot bijusi valmieriete Ļena Libmane, kas strādāja viņa nošu veikalā. Oskars Stroks bija ģimenes cilvēks ar diviem bērniem un uzticīgu sievu, taču melno acu valdzinājumam viņš nespēja turēties pretī. Viņš uz laiku kopā ar Ļenu pārcēlās uz Parīzi, kur atklājās, ka jaunā meitene meklē bagātu līgavaini un to atrada ne jau komponista personā. Rīgā tajos laikos klīdušas anekdotes par torti, ko Ļenas bagātajam pielūdzējam, komivojažierim, sejā iemetis Oskars Stroks. Taču tik un tā neuzticīgajai mīļotajai tapa veltījums tango Ak, šīs melnās acis! Pateicoties tā laika slavenajam austriešu vijolniekam Marekam Vēberam, to iepazina visa pasaule. Melnās acis ne tikai atvēra O.Strokam logu uz Eiropu, bet arī deva ierosmi pievērsties šai kaprīzajai un valdzinošajai melodijai. Kā savā grāmatā par Oskaru Stroku rakstīja Maskavas muzikologs Aņisims Gimmerverts, Eiropai aizrāvās elpa no tango.
Atstumts un aizmirsts
30. un 40.gados Oskars Stroks apliecināja sevi daudzos mūzikas žanros, lielākoties estrādes un deju mūzikā. Tango karalis bija mēģinājis rakstīt arī operu, kur par libretu izmantotu Bībeles sižetu par Mozu. Tas bijis pasūtījuma darbs, kas solīja atrisināt ģimenes finansiālās grūtības. Tomēr tapa tikai uvertīra un viens cēliens. Latvijas okupācija un Otrais pasaules karš darbu pie Mozus drāmas pārtraucis, pārvēršot paša Oskara Stroka dzīvi par drāmu.
Padomju sabiedrība O.Stroku nepieņēma. 1948.gadā avīzē Padomju Latvija tika publicēts komunistiskās partijas CK sekretāra Arvīda Pelšes raksts, kurā viņš deklarēja, ka O.Stroks cenšas ievilkt Padomju Latvijas mūzikā degradējošo, pūstošo buržuāzisko kultūru. O.Stroku ar steigu izslēdza no Latvijas PSR Komponistu savienības. Vairākas reizes O.Stroks pūlējās atjaunot savu dalību savienībā, taču tas neizdevās. Komponists mira 1975.gada 22.jūnijā un tika klusi apglabāts Jaunajos ebreju kapos Rīgā, Šmerlī. Pēc ebreju tradīcijām bēru ceremonijā mūzika neskanēja, arī tango karali pavadīja vientuļa vijole, kuru spēlēja toreiz vēl nepazīstamais vijolnieks Gidons Krēmers.
Taču Oskara Stroka tango skanēja, lai gan daudzi pat nezināja, kas ir Melno acu un Mēness rapsodijas autors. Arī Daugavpilī reti kurš zināja, ka no viņu pilsētas nācis Eiropas tango karalis. Tikai pateicoties Daugavpils domes attīstības departamenta darbinieces Irinas Gorkinas uzņēmībai, pa drusciņai tiek vākta informācija un atmiņas par Oskaru Stroku. Radies projekts Mūzika, kurā tapusi gan filma par mākslinieku, gan izdoti kompaktdiski ar viņa mūziku. Vairāki simti dejotāju šā gada pavasarī piedalījās sporta deju sacensībās Oskara Stroka kauss. Tomēr, šķiet, Strokam laikam visvairāk būtu patikušas tango dejas uz ielas zem ziedošajām Daugavpils kastaņām.