Visu 2018./2019. gada sezonu – līdz pat 2019. gada 31. decembrim – Parīzes opera ar īpašu operas un baleta izrāžu, koncertu un izstāžu programmu svinēs savu 350 gadu jubileju. 1669. gada 28. jūnijā karalis Luijs XIV parakstīja rīkojumu par Karaliskās mūzikas akadēmijas – pasaulē pirmās pastāvīgās operas trupas – dibināšanu. Turklāt 2019. gada vasarā tiks atzīmēta Bastīlijas operas 30 gadu jubileja. Operas un baleta izrādes notiek uz divām skatuvēm – 1875. gadā atklātajā Garnjē pilī (2105 sēdvietas) un Bastīlijas operā (2745 sēdvietas).
Paradīze estētiem
"Moderna kopš 1669. gada" – ar šādu devīzi jubilejas sezonu atklāja Parīzes opera. Šķiet, neviens cits teātris pasaulē nespēj apvienot tradīcijas un laikmetīgu skatījumu tā kā Parīzes opera sava pašreizējā direktora Stefāna Lisnēra vadībā (viņa pilnvaru termiņš beigsies 2021. gadā). Jubilejas sezonā Parīzes opera godinās komponistus, režisorus, horeogrāfus un dziedātājus, kuri četros gadsimtos ietekmējuši tās attīstību. Parīzes opera turpinās franču mūzikas un Hektora Berlioza ciklu, franču literatūrā balstīto jaundarbu, krievu mūzikas, Lorenco da Pontes un Vāgnera ciklu.
Repertuārā būs 32 darbi (19 operu, 11 baletu, divu vieskompāniju dejas izrādes), to vidū – 15 pirmizrāžu. Jaunajā sezonā Parīzes operas priekškars celsies 421 reizi. Uz skatuves būs mūsdienu spilgtāko režisoru – Dmitrija Čerņakova, Romeo Kastelluči, Kaliksto Bjeito, Roberta Kārsena, Kšištofa Varlikovska, Klausa Gūta, Berija Koska, Ivo van Hoves un Saimona Stouna – iestudējumi. Tos diriģēs Parīzes operas muzikālais vadītājs Filips Žordāns, Suzanna Melki, Ingo Mecmahers, Fabio Luizi, Renē Jakobss un daudzi citi.
Tikpat vilinošs ir arī Parīzes operas baleta repertuārs. Līdzās Mariusa Petipā un Rūdolfa Nurejeva klasikai – Džeroma Robinsa, Džona Neimeiera, Hansa van Manena, Viljama Forsaita, Sidi Larbi Šerkaui un Veina Makgregora baleti, Martas Greiemas dejas kompānijas un Annes Terēzas De Kērsmākeres trupas Rosas viesizrādes. Parīzes operas baleta repertuāru jaunajā sezonā papildinās mūsdienu horeogrāfu Ohada Naharina, Marko Geckes, Pontusa Lidberga, Kristalas Paitas, Pola Laitfūta un Solas Leonas darbi.
Parīzes operas baleta mākslinieciskās vadītājas Orēlijas Diponas īpašais lepnums – zviedru ģēnija Matsa Eka atgriešanās ar diviem jaundarbiem, kas tapuši speciāli Parīzes operai. Liela daļa baleta izrāžu Parīzē ir starpdisciplināri eksperimenti, kuros deja saplūst ar teātri, vizuālo un skaņu mākslu. To veidošanā piedalās mākslinieks Ūlafurs Eliasons, fotogrāfs Hirosi Sugimoto, mūziķi Džeimss Bleiks un Džeimijs xx.
Jubilejas sezonā Parīzes opera ne tikai izaicinās publiku ar intelektuālām un provokatīvām repertuāra vienībām, kas uzdod būtiskus jautājumus par pasauli, kurā dzīvojam, bet arī piedāvās pompozus, žilbinošus "kases grāvējus" – greznus "smalko aprindu" vakarus. Jaungada koncertos Garnjē pilī 30. un 31. decembrī piedalīsies Parīzes operas baleta zvaigznes un populārākās operu ārijas dziedās soprāns Soņa Jončeva, tenors Braiens Imels un baritons Ludoviks Tezjē. Galā koncertā par godu Parīzes operas 350 gadu jubilejai 2019. gada 8. maijā mirdzēs soprāns Anna Ņetrebko un tenors Jusifs Eivazovs.
Šādu sezonas programmu var atļauties teātris, kura gada budžets ir 216,4 miljoni eiro (2017. gadā).
Lepnums un aizspriedumi
Jaunās sezonas pirmais jauniestudējums Parīzē – Džakomo Meierbēra eposs Hugenoti, kuru Bastīlijas operā varēs dzirdēt līdz 24. oktobrim. Izrādi veidojis itāļu diriģents Mikēle Marioti un vācu režisors Andreass Krīgenburgs. Parīzes operā Hugenoti nav skanējuši kopš 1936. gada, kaut gan tas ir viens no nozīmīgākajiem un populārākajām darbiem šā teātra vēsturē. Hugenoti ir franču lielās operas jeb grand opéra simbols, kas palīdzēja nostiprināt žanra kanonu. Operas pirmizrāde notika 1836. gadā.
Dodoties uz Hugenotiem Bastīlijas operā, esiet gatavi pavadīt teātrī piecas stundas (jauniestudējumā no partitūras izgrieztas dažas epizodes, piemēram, baleta aina). Opera vēsta par traģiskiem notikumiem XVI gadsimta Francijā – par konfliktu starp protestantiem (hugenotiem) un katoļiem. Par šīs cīņas kulmināciju kļuva vairāku tūkstošu protestantu slepkavība Svētā Bērtuļa naktī 1572. gada augustā Parīzē. Savā grandiozajā opusā Džakomo Meierbērs uzsver neiecietības bezjēdzīgumu. Komponists pauž viedas domas par aizspriedumu un naida bīstamību.
Vēsture notiek nākotnē
Jauniestudējuma režisors Andreass Krīgenburgs uzskata, ka Hugenotu sižets sasaucas ar mūsdienu realitāti: "Mēs jūtam spriedzi starp konfliktējošām reliģijām. Vēsture nepārtraukti atgādina, ka kristietībā ir liels fanātisma potenciāls. Tas ļauj vilkt paralēles starp operas sižetā aprakstīto laiku un pašreizējo situāciju."
Režisors turpina: "Svētā Bērtuļa nakts slaktiņš ir viena no smagākajām traumām Francijas un Eiropas vēsturē. Tas ir ietekmējis mūsu kultūras identitāti un parādījis, ka Eiropa var būt auglīga teritorija reliģiskajam fanātismam, dažādu pārmērību izpausmēm un monstrozai vardarbībai. Mēs dzīvojam laikā, kad manipulācijas ar masām un reliģisku motīvu izmantošana ir aktuālāka nekā jebkad agrāk. Tāpēc es centos atbrīvoties no Hugenotu specifiskā vēsturiskā konteksta, jo tas attālina mūs no šī darba būtības. Es vēlējos pārcelt operas sižetu ārpus Francijas robežām – nākotnē, kad cilvēku eksistence, kurā tiek ievēroti humānisma principi, atkal ir uz pazušanas robežas. Mēs to visu labi redzam – modei, politikai, agresijai un briesmām ir lemts atgriezties un atkārtoties. Tā ir mūžīgā atgriešanās, vēsturē viss atkārtojas atkal un atkal. Greznība pārvēršas par briesmām, elegance – par brutalitāti. Izrādē netiek izmantotas reālistiskas dekorācijas. Scenogrāfija kļūst par laboratoriju, kurā personāžu klātbūtne ir ļoti izteikta, atkailināta. Šādā vidē daudz labāk var novērot manipulācijas mehānismu darbībā. Mēs nevis uzlūkojam Hugenotus vēsturiskā perspektīvā, bet saistām operu ar mums visiem aktuālo realitāti, kurā reliģija tiek izmantota politiskos nolūkos."
Operas varoņi darbojas modernā, simboliskā vidē – vispirms sterili un idilliski gaišā, pēc tam dramatisms pieņemas spēkā, krāsas tiek sabiezinātas, un sāk plūst asinis. Hugenotos dzied lieliski solisti, kaut gan neilgi pirms jauniestudējuma pirmizrādes no projekta veselības apsvērumu dēļ izstājās divas lielākās zvaigznes – vācu soprāns Diāna Damrava (karaliene Margarita de Valuā) un amerikāņu tenors Braiens Imels (jaunais muižnieks protestants Rauls de Nanži). Viņus aizstāja amerikāniete Lizete Oropeza, kura kļuvusi par izrādes spožāko atklājumu, un korejietis Joseps Kans. Viņiem līdzās uz skatuves ir izcilais albāņu soprāns Ermonela Jaho un vesela komanda labāko franču dziedātāju – bass Nikolā Testē, mecosoprāns Karīna Dejē, baritons Floriāns Sempē, basbaritons Pols Gē, tenors Sirils Dibuā u. c.
Iecietības paraugs
Jauniestudējums Bastīlijas operā apliecina, ka Džakomo Meierbērs pamazām atgriežas apritē, viņa mantojums piedzīvo renesansi. Komponista darbu ciklu (Pravietis, Hugenoti, Vasko da Gama jeb Afrikāniete) pēdējos gados piedāvājusi Vācu opera Berlīnē. Meierbēra Roberts velns nesen tika iestudēts Londonas Karaliskajā operā. Frankfurtes opera pagājušajā sezonā iekļāva repertuārā Afrikānieti. Meierbēra operāriju albumu Grand Opera ierakstījusi Diāna Damrava, un disks ieguvis klausītāju un kritiķu atzinību, tam pasniegtas vairākas balvas (dažas ārijas iemūžinātas pirmo reizi mūzikas vēsturē!).
Atgriezties no nebūtības komponistiem un viņu darbiem var palīdzēt tieši šādas aktivitātes – iestudējumi lielos, nozīmīgos teātros un zvaigžņu ieinteresētība izpausties reti atskaņotā repertuārā.
Džakomo Meierbērs (īstajā vārdā Jākobs Lībmanis-Meiers-Bērs) dzimis turīgā ebreju ģimenē netālu no Berlīnes 1791. gadā, studējis Berlīnē un Darmštatē. Viņa pirmās operas skanēja Minhenē, Štutgartē un Vīnē, taču popularitāti neiemantoja. 1816. gadā komponists pārcēlās uz Itāliju, kur sāka komponēt Džakomo Rosīni stilā (itāļu meistaru Meierbērs uzskatīja par savu skolotāju). Vērā ņemamus panākumus Meierbērs guva ar savu pirmo franču operu Roberts velns Parīzē 1831. gadā, tā tapa sadarbībā ar slaveno dramaturgu un libretistu Ežēnu Skribu. Tas ir viens no pirmajiem un spilgtākajiem grand opéra paraugiem – piecu cēlienu opera, kuras sastāvdaļas ir bagātīgi orķestrēta mūzika, virtuozas vokālās partijas, teātra gara klātbūtne, balets, vērienīgas dekorācijas un skatuves tehnoloģiju novācijas. Pilns izklaides komplekts! Franču lielās operas pamatā parasti ir vēsturisks sižets, kurā ir daudz dramatisku, traģisku un romantisku pavērsienu.
Pēc Roberta velna Parīze ar sajūsmu uzņēma Meierbēra Hugenotus, Pravieti un citus darbus. Viņa rīcībā bija visas tehnoloģiskās iespējas, kuras piedāvāja Parīzes opera. Komponistu bieži kritizēja, ka viņš pārāk paļaujas uz specefektiem un pārvērš operu par šovu. Lielā mērā pateicoties Meierbēram, opera ir kļuvusi par sintētisku mākslas formu, kas absorbējusi populāro kultūru, ielu teātri un melodrāmu. Tomēr Meierbēra daiļrade nav triviāla: komponists un viņa libretisti radījuši darbus, kuros pēta varoņu morālos principus dzīves sarežģītākajos brīžos, dažādos vēsturisko satricinājumu periodos.
Vācu dzejnieks Heinrihs Heine uzskatīja, ka Meierbēra mūzika ir "vairāk sociāla nekā personiska": "Viņa sirds pukst svēto humānisma ideālu ritmā." Pat Rihards Vāgners 1840.–1841. gadā apbrīnoja Meierbēra mūziku un tās dramatiskās ambīcijas. Vāgneram patika Hugenoti: "Meierbērs raksta pasaules vēsturi." Galvenā vērtība Meierbēra mākslā un dzīvē bija iecietība un morālās atbildības sajūta.
1118 reižu simt gados
Meierbēra operas ir apjomīgas, saturiski un muzikāli krāšņas. Tās prasa lielu orķestri un izcilu solistu ansambli. Visas operas ir daudzveidīgas, noskaņojums un atmosfēra mainās katrā cēlienā – no komiskuma un jutekliskuma līdz traģiskumam un nežēlīgumam. Dzīves laikā Meierbērs bija neiedomājami populārs un veiksmīgs, daudzas viņa operas uzstādīja izrāžu skaita rekordus. Piemēram, Hugenoti Parīzes operā simt gados no 1836. līdz 1936. gadam skanējuši 1118 reižu (biežāk – tikai Šarla Guno Fausts)!
Viņa operas ietekmējušas Hektoru Berliozu, Džuzepi Verdi, Rihardu Vāgneru. Meierbēra autorstilu veido Vācijas mūzikai raksturīgais orķestra skanējums, Džakomo Rosīni manierei pietuvinātais bel canto dziedājuma plūdums un Francijas muzikālā teātra izkoptā uzmanība pret deklamāciju. Viņš ir novators orķestrācijā un operu partitūrās netipiski izmantojis basa klarneti, saksofonu un fagotu. Taču pēc Meierbēra nāves 1864. gadā viņa operas sāka pazust no repertuāra.
Sākotnēji Vāgners Meierbēru slavēja, taču vēlāk pakļāva nicinājumam – un ne tikai Vāgners. Kāpēc? Tāpēc, ka Meierbērs bija ebrejs. Viņa likteni un radošā mantojuma ilgtspēju spēcīgi ietekmējis antisemītisms, kas bija izplatīts XIX gadsimta Eiropā. Daudzus kaitināja, ka Meierbērs ir tik slavens, tik bagāts, tik veiksmīgs, ka viņš tik viegli šķērso robežas – gan ģeogrāfiskās, gan mākslinieciskās – un savā skaņu ainavā integrē dažādu stilu elementus, pat atļaujas komponēt "kristiešu mūziku". Viņam pārmeta eklektiskumu un mūzikas "internacionalizāciju". Turklāt visu dzīvi Meierbērs bija uzticīgs jūdaismam, piemēram, atšķirībā no Mendelszona, kurš pieņēma kristietību. Meierbērs bija kosmopolīts, viņš bija gudrs, izglītots, inteliģents, pieklājīgs un krietns.
Ja neesat dzirdējuši Hugenotus, noteikti vērts apmeklēt izrādi Parīzē, kas spēj apmierināt mākslas gardēžu, muzikologu un neordināra repertuāra cienītāju interesi.
Hugenoti
Bastīlijas operā Parīzē 13., 16., 20., 24. oktobrī
operadeparis.fr