Esat strādājusi gan operteātru vadībā Eiropā — Vācijā un Nīderlandē, gan ASV, Sanfrancisko operā, kur uzdrošinājāties likt konservatīvajai publikai iepazīt Eiropas režijas stilu. Kur jūtaties vislabāk? Es varu pilnīgi atklāti pateikt, ka dodu priekšroku strādāšanai tādā sistēmā, kur kultūra un māksla saņem valsts atbalstu, valsts subsīdijas. Tāpēc, ka, valstiski atbalstot kultūras institūcijas, būtisks filozofijas aspekts ir mērķis piedāvāt cilvēkiem mākslu par saprātīgām, pieejamām biļešu cenām. Tā, lai mākslu var atļauties baudīt ikviens, lai tā ir plaši pieejama visai sabiedrībai. Otra motivācija valsts atbalsta nepieciešamībai ir, ka tas atraisa rokas riskēt.
Vai
jums nācies bieži uzņemties lielu risku? Jums patīk? Tas ir neizbēgams?
Riskējot var arī zaudēt…
Protams, paraugoties atpakaļ uz riska pieredzi cauri gadu desmitiem un
gadsimtiem, tā rāda, ka daudzas pasaules pirmizrādes tā arī
nepiedzīvoja atkārtotus nākamos uzvedumus. Taču arī daudzi darbi, kurus
spēlējam šodien, ir kontraversāls izaicinājums. Un tieši tā, manuprāt,
ir mākslas loma sabiedrībā: meklēt jaunu izteiksmi, piešķirt domai
atvērtu, radošu brīvību. Manuprāt, tikai nemitīgi pētot un meklējot
jaunas robežas, māksla ir dzīva un attīstās. Ja māksla ir tikai Status
Quo, tā pēc kāda laika mirst.
Tāpēc es vēlreiz atkārtoju, ka dodu priekšroku valsts subsīdiju
sistēmai. Tā dod jums drošību. Ieliek jums rokās drošības uzgriezni,
lai varat izlūkot, izmēģināt! Protams, meklēt un mēģināt var vienmēr.
Taču tas bija ārkārtēji grūti vadot Sanfrancisko operu, kam tikai vienu
procentu teātra budžetā deva pavalsts (pilsētas) vara. Bet mūsu gada
budžets bija ap 60 miljonu dolāru!
Ko tas nozīmēja jums?
Man nācās nepārtraukti nodarboties ar finansu līdzekļu piesaistīšanu,
ar sponsoru meklēšanu, pārliecināšanu. Protams, visu laiku gādāt par
biļešu ieņēmumiem. Tādos apstākļos ir ļoti grūti veikt ilglaicīgu
plānošanu…Tā nav droša. Kad sāku tur strādāt 2001.gadā, piedevām bija
lielas ekonomiskās problēmas. Pēc 11.septembra traģēdijas sabiedrībā
sekoja liela depresija. Cilvēki padevās baiļu atmosfērai un mēnešiem
ilgi negāja uz teātriem. Mēs zaudējām biļešu ieņēmumus, trīs miljonus
dolāru! Mūsu darbs bija viegli ievainojams, neaizsargāts pret
ekonomikas stāvokli… Tas padarīja lielāko daļu manu kolēģu tramīgus,
piesardzīgus. Visi nervozēja: kā pārdot biļetes? Bet tas ir mūžīgais
jautājums — kas bija pirmais: vista vai ola? Tāpēc, ka tikmēr, kamēr
vairums manu kolēģu baidās piedāvāt ko tādu, kas nav jau pazīstams un
pārbaudīts, publikai tiek laupīta iespēja uzzināt, atklāt sev ko jaunu.
Tā rodas izplatītais noliegums: tas, ko es nezinu, man nepatīk!
Tas ir apburtais loks?
Es priecājos, ka biju spējīga pierādīt Sanfrancisko, ka no tā iespējams
izrauties. Ja tu izmanto un dod iespēju, publikas interese radīsies!
Iestudējām Olivjē Mesiāna operu Saint Francois d"Assise (Svētais Asīzes
Francisks) — tā bija šīs operas pirmizrāde ASV ciklā Seminal works of
Modern times, un tajā sezonā tieši uz to bija pārdots praktiski
visvairāk biļešu. To pārspēja vienīgi populārās Džakomo Pučīni operas
Madama Butterfly iestudējums. Tas bija lūzums. Tapa arī vēl vairāki
citi mūsdienīgi iestudējumi, un cilvēkus tie ieinteresēja. Mēs to
noskaidrojām, veicot pamatīgu publikas viedokļu aptauju. Svarīga ir
pārliecība! Bet tas ir liels risks.
Kas bija visgrūtākais, Sanfrancisko pieredzes rūgtā garoza?
Mana īpašā problēma Sanfrancisko bija tā, ka es sāku strādāt 2001.gadā,
kad sākās liela ekonomiskā krīze. Un bija 11.septembris… Tā bija mana
pirmā sezona. Turklāt es nevarēju uzreiz īstenot savas mākslinieciskās
idejas, savu vīziju, jo gadu vēl bija jāstrādā pēc iepriekšējā
intendanta sastādīta plāna. Tas bija ļoti konservatīvs. Finanšu
zaudējumi, ar kuriem cīnījos vēl divus turpmākos gadus, un iespēju
trūkums strādāt laika perspektīvā (līgumus ar izcilajiem dziedātājiem
taču jāslēdz četrus gadus uz priekšu!), mani noveda līdz pagurumam.
Eiropas sistēmā, īpaši vācu, ir daudz lielākas iespējas ilgtermiņa
plānošanai.
Bija interesanti lasīt, kā viens un tas pats mūsdienīgais Hendeļa
Alčīnas iestudējums Josi Vīlera un Sergio Morabito režijā izraisīja
pilnīgi pretēju reakciju abpus okeāna. Vācijā par gada labāko izrādi
atzītais Štutgartes operas iestudējums likās nepieņemams
konservatīvajiem opermīļotājiem Sanfrancisko…
Bet fantastiskais, kas notika Sanfrancisko Alčīnas izrādes sakarā, bija
tās ierosinātās diskusijas. Viedokļi operas interneta čata lapā bija
puse pret pusi, un tur tikai par Alčīnu diskutēja ap tūkstoš cilvēku.
Mani reiz uzaicināja uz pusdienām, kurās piedalījās astoņi cilvēki. Tās
izvērtās par trīs stundu ilgām, nopietnām, ļoti asām diskusijām tikai
par operu! Beigās viens no sarunu biedriem jautāja: vai jelkad iepriekš
kāds no mums ir piedzīvojis operas diskusiju vesela saviesīga vakara
garumā?
Kad piekritāt iekļauties Berlīnes filharmoniķu vadībā, vairāku avīžu
virsraksti uzsvēra: pirmā sieviete Berlīnes filharmoniķu intendantes
amatā! Ko sakāt par šādu akcentu?
Pirmā sieviete šajā orķestrī sāka spēlēt pirms 25 gadiem. Tātad
atšķirībā no Vīnes filharmoniķiem sievietes pie mums strādā jau
ceturtdaļgadsimtu. Bet, protams, arī Berlīnes filharmoniķos ir gados
vecāki, konservatīvi vīrieši, kuriem šis jautājums šķiet svarīgs.
Jāteic, mani tas neuztrauc, bet es zinu, ka dažreiz pastāv zināmi
"stikla griesti". Domāju, ir vietas, kur tā vēl joprojām ir problēma.
Arī Sanfrancisko nekādu problēmu šajā ziņā nebija, taču man stāstīja,
ka vēl pirms desmit gadiem (!) tas vēl nebūtu iespējams:
ģenerāldirektore — sieviete! Tomēr jau divas slavenas ģenerāldirektores
bijušas Čikāgā, abas ļoti stipras personības. Starp citu Vācijā,
Štutgartē, biju pirmā amerikāniete — intendante.
Ne velti vēl joprojām pastāv sieviešu mūzikas festivāli. Šāda
norobežošana šķiet dīvaina, tomēr kalpo sieviešu radošās karjeras
atbalstam.
Mans vīrs, mūzikas žurnālists un komponists, kurš nu jau ir Dieva
pasaulē, savulaik teica, ka šādi notikumi mazliet atgādina geto. Taču,
no otras puses, arī visi mūsdienu mūzikas festivāli ir sava veida geto.
Taču tie vismaz pievērš uzmanību! Taču sievietes komponistes gadsimtiem
netika atzītas līdzās vīriešiem un viņām ilgi nebija iespēju izvērst
radošo karjeru.
Kā vienu no jūsu darba pamatidejām minējāt dzīves un mākslas kopsakarību. Ko ar to domājāt?
Es nesatricināmi uzskatu, ka māksla ir nepieciešama sabiedrības
garīgajai veselībai un kreativitātei. Manuprāt, tas ir tikpat svarīgi
kā fiziskā veselība. Mūzika, māksla, teātris palīdz cilvēkiem apzināti
uztvert apkārtējo pasauli, izprast pašiem sevi un uzdot jautājumus sev.
Jautāt par dzīvi! Palīdz sarunāties, saprasties, risināt dialogus,
diskutēt. Tā palīdz izjust visdziļākās emocijas, iekšējo pasauli.
Iedziļināties sevī. Tik daudzos veidos tā liek mums domāt, attīsta un
atraisa mūsu katra iekšējo potenciālu.
Mūzika, glezniecība un citas mākslas dod cilvēkiem virzienu, mērķi,
fokusu. Mudina just, domāt, sadzirdēt, saredzēt. Patlaban es esmu īpaši
norūpējusies par to, kā šodien aug mūsu bērni. Viņi spēlē datorspēles,
skatās televizoru, taču, iegrimstot virtuālajā realitātē, arvien vairāk
attālinās no patiesās dzīves. Viss ir attālināts, kā skatoties uz dzīvi
caur loga stikliem! Viņi visu dara un vēro datorā, un es redzu to kā
lielu problēmu, nopietnu traucēkli viņu personības attīstībai. Jaunieši
drīzāk virtuāli sarakstīsies datorā, nekā pēcpusdienā sastapsies
vienkārši parunāties. Visa dzīve kļūst virtuāla. Manuprāt, tas ir ļoti
satraucoši.
Dators ir arī visplašāko iespēju banka…
Es neesmu pret datoriem, bet es esmu pret to, ka tagad pašpietiekama,
vientuļa darbošanās datorā stājas reālas dzīves pieredzes un īstas
mācīšanās vietā un ka tas aizstāj īstu, dzīvu kontaktu! Skolā, izpildot
mācību darbu, pietiek tikai mazliet pasērfot Google — tur pieejama
visplašākā, jau gatava informācija. Taču jaunieši to nepadara par savu,
neapdzīvo šo informāciju! Vairs nav jādomā pašiem un atsevišķajām
zināšanu drumslām netiek veidota kultūras un vēstures konteksta izjūta,
personiska izpratne par to, kas un kāpēc pasaulē ir noticis un notiek.
Tas ļoti sašaurina iespēju iegūt īstas, dziļas, radošas un dzīvas
zināšanas. Manuprāt, tas ir ļoti bīstami!
Tāpēc tik daudz strādājat arī pie Berlīnes filharmoniķu programmām bērniem?
Tas ir viens no iemesliem. Pats galvenais iemesls ir likt bērniem
atklāt, cik viņi paši ir radoši. Mudināt viņus aktīvi radoši
izpausties, mudināt viņus to darīt un parādīt, kā tas iespējams. Iedot
viņiem rokās nepieciešamos līdzekļus šiem atklājumiem.
Kāpēc, neraugoties uz Sanfrancisko operas dedzīgo vēlmi jūs paturēt,
pieņēmāt Berlīnes filharmoniķu ģenerāldirektores amatu un atkal
pārcēlāties pāri okeānam?
Tāpēc, ka mana dzīve ir ļoti īsa. Es esmu jau tik ārkārtīgi daudz laika
ziedojusi naudas piesaistei teātra darbam un nolēmu, ka vairs nevēlos
desmit stundas dienā tērēt tikai un vienīgi naudas dabūšanai un gudrot
arvien jaunas stratēģijas plānus, kā to labāk izdarīt. Nauda, nauda,
nauda… Man katru gadu nācās piesaistīt miljonus dolāru sponsoru
līdzekļus, taču patiesībā mani interesē mākslinieciskā attīstība.
Vienkārši sapratu, ka esmu jau gana no tā nogurusi un šis laiks — tā ir
mana dzīve.
Jums, vismaz ņemot vērā jūsu profesionālo izglītību, bija visas iespējas pašai attīstīt režisores un scenogrāfes ambīcijas.
Tikai mazliet kādreiz pamēģināju, taču zinu, ka to nevēlos.
Ar ko atšķiras operas vadīšana no orķestra?
Tas ir pavisam kas cits. Operteātrī es biju ļoti radoša: izdomāju visas
idejas, teātra vīziju. Izlēmu, kāds būs repertuārs, un izvēlējos, kuri
režisori, scenogrāfi veidos iestudējumus. Izvēlējos arī dziedātājus un
diriģentus. Teātra seja tiešām bija mans mākslinieciskais rokraksts, un
es jutos kā vecmāte operas mākslai. To var tā salīdzināt, jo manos
pienākumos bija nodrošināt iespējas radīt mākslu, darot pilnīgi visu,
kas nepieciešams, un aktīvi piedaloties, palīdzot visā. Orķestra darbā
visus atbildīgos lēmumus pieņemam kopā, komandā, apspriežot orķestra
komitejā un arī ar orķestri. Tieši manai personiskajai gribai te nav
tādas lielas nozīmes, kā vadot operteātri.
Kāda bija motivācija, uzsākot jaunu koncertu ciklu Alla turca un nosaukumu aizņemoties no Mocarta sonātes daļas?
Tādu sākām tāpēc, ka Berlīnē ir ļoti plaši pārstāvēta turku sabiedrība:
Berlīne ir trešā lielākā turku pilsēta pasaulē, turku iedzīvotāju
skaita ziņā Berlīne seko tūlīt pēc Stambulas un Ankaras! Koncertu
sēriju Alla turca ir jauna iniciatīva, ko uzsākām pagājušajā sezonā.
Šīs programmas ir kultūras dialogs: katrā koncertā liekam vienu otrai
blakām austrumu un rietumu kultūru, turklāt atklājot ciešas tematiskas
saskares šo kultūru starpā, arī ielūkojoties vēsturē. Koncertos
Berlīnes filharmoniķu mūziķi tiekas ar turku mūziķiem un uzmanības
centrā ir mūzikas instrumenti: tipiskais turku mūzikas instruments
satiekas ar savu līdzinieku, tuvāko radinieku Rietumeiropas kultūrā.
Atsevišķās koncertprogrammās un piedevām arī radošās meistardarbnīcās
aplūkojam stīgu instrumentus, koka pūšaminstrumentus,
sitaminstrumentus, ģitāru veidus. Meklējot kopīgo, senos sūfiju
dziedājumus likām blakus XIII gs. gregoriāņu korāļiem! Tāda bija pirmā
programma šajā ciklā, visas biļetes bija pārdotas, un puse no publikas
bija Berlīnē dzīvojošie turki. Vienā vokālās mūzikas vakarā sastapsies
vispazīstamākais turku dziedonis Akira Az un Tomass Kvasthovs.
Kā jūsu pašas pasaules skatījumu ietekmēja tas, ka kopš bērnības bijāt
mūžīgā ārzemniece: piedzimusi Losandželosā, izaugāt, dzīvojot
Puertoriko un Venecuēlā, profesionālo karjeru gadiem saistot ar Vāciju?
Laikam tāpēc jūtos tā, ko vāciski apzīmē heimatlos. Nejūtos piederīga
nevienai zemei, taču visur jūtos kā mājās. Man tā ir labi. Mani
interesē un dziļi fascinē kultūru dažādība. Protams, visvairāk mājās
jūtos Vācijā, taču man patīk vērot un iepazīt citas kultūras. Jā, tā ir
nepiederības sajūta.
Kas Berlīnes filharmoniķu daudzo ceļojumu piedāvājumu kontekstā lika izšķirties par labu Latvijai un Igaunijai?
Mums vienmēr ir ļoti nopietni jāizvērtē, kurp mums būtu jāceļo, jo
orķestri aicina uz visām pasaules malām un ik gadu tam ir 35
vieskoncerti dažādās valstīs. Taču jau labu laiku īpaša galvenā
diriģenta Saimona Retla un orķestra komitejas vēlēšanās bija apciemot
Baltijas valstis, kurās līdz šim neesam bijuši. Bet es gribētu
piebilst, ka mūziķiem ir īpaši patīkami spēlēt muzikāli dziļi
izglītotiem klausītājiem. Tas nav teikts, lai jums glaimotu. Mēs zinām,
ka jūs patiešām esat viena no vismuzikālākajām zemēm pasaulē. Kora
dziedātāju skaits vien attiecībā pret iedzīvotāju daudzumu jums ir
viens no augstākajiem pasaulē, un varbūt vienīgi Velsa ar to varētu
sacensties. Tas ir īpašs gods un bauda spēlēt zemē, kur dziļi izprot
mūzikas būtību. Ir arī jauki redzēt, ka ik dienu ir lidojumu reisi no
Berlīnes uz Rīgu. Lidmašīnas vienmēr ir pilnas, tātad cilvēki dodas
strādāt uz Berlīni vai Rīgu. Šo tuvumu vajag izmantot, lai attīstītu
abpusēju sadarbību.
Kā var kļūt par Berlīnes filharmoniķu mākslinieku?
Orķestris ir ļoti demokrātiska vienība. Tā dalībnieki balsojot paši
izvēlas mūziķus un ikvienam — arī galvenajam diriģentam Saimonam Retlam
ir tikai viena balss. Nedz orķestra komiteja, nedz muzikālais vadītājs
te nevar uztiept savu gribu. Ja mūziķi pieņem darbā, tas sākumā ir uz
divu gadu pārbaudes laiku. Pēc tam orķestra mūziķi balso atkal, lai
izlemtu, vai viņu paturēt vai ne.
Mums ir arī orķestra akadēmija, kurā ar noklausīšanās konkursu atlasām
labākos jaunos mūziķus. Uzņemam 30 studentu, kuri akadēmijā mācās divus
gadus. Trīs ceturtdaļas no audzēkņiem ir ārzemnieki. Viņiem piešķiram
stipendiju dzīvei Berlīnē. Viņus apmāca mūsu orķestra instrumentu grupu
koncertmeistari. Trīs akadēmijas audzēkņi spēlēja arī orķestra sastāvā
uz Operas skatuves vieskoncertā Rīgā. Jaunie mūziķi ir jau pārsteidzoši
augstā līmenī. Protams, nav nekādas garantijas, ka akadēmijas audzēkņi
tiks uzņemti Berlīnes filharmoniķos. Viņiem tāpat jāiztur noklausīšanās
konkurss kā ikvienam. Taču liela daļa mūziķu, kas izgājuši
sagatavošanas programmu, tomēr kļūst par vadošiem mūziķiem labākajos
"topa" orķestros, un viņiem jau ir nopietna orķestra muzicēšanas
pieredze, skola. Astoņi no akadēmijas pagājušā gada beidzējiem ieguva
koncertmeistaru vietas pasaules vislabākajos orķestros.
Kur saskatāt Berlīnes filharmoniķu kvalitātes īpašo noslēpumu?
Daudzi to pat nevar iedomāties, bet mums orķestra sastāvā ir arī
gandrīz 30 dažādi, aktīvi, darbīgi kamermūzikas ansambļi. Tāpēc arī
lielajā orķestra sastāvā viņi cits citu izjūt tik smalki kā
kamermūziķi, un tieši šis arī ir viens no Berlīnes filharmoniķu
noslēpumiem.
***
Pamela Rozenberga
- Dzimusi ASV, Losandželosā
- Studējusi vēsturi, mūzikas zinātni, literatūru
- Bija mākslinieciskā vadītāja Nīderlandes operā Amsterdamā, Deutsche Schauspielhaus Hamburgā un Frankfurtes operā
- 1991— 2000. līdzdirektore kopā ar Klausu Zeheleinu Štutgartes Valsts operā
- 2001— 2006. Sanfrancisko operas ģenerāldirektore