Pēdējais roka romantiķis - tāds nosaukums ir arī Latvijā nopērkamajai Aleksa Heneforda grāmatai par Pītu Dohertiju - skat, skat, pat viņa grupas Babyshambles simbola pamatā ir sirsniņa! Viņa ir pēdējā angļu roze - dzied Pīts jeb Pīters savā pirmajā singlā no tikko iznākušā soloalbuma Grace/Wastelands.
Vārds "pēdējais" viņam ļoti piestāv, ņemot vērā Dohertija
neprognozējamo raksturu un aizraušanos ar narkotikām, kuru dēļ viņš
laiku pa laikam tiek arestēts un pat pasēdējis cietumā. Prese un
tās iespaidā vairākums sabiedrības ne bez pamata uzskata, ka šāds
cilvēks ir pastiprinātā riska grupā un savas pēdējās dienas vada
nemitīgi. Tātad viņš varētu būt arī pēdējais (lasi - gatavais)…
nelietis? Jo tādi taču gatavi arī pievilt, neraugoties ne uz ko.
Viņš prata palikt
Dohertiju var salīdzināt ar divdesmit septiņu gadu vecumā aizgājušajām par roka ikonām kļuvušajām zvaigznēm Džimu Morisonu, Dženisu Džoplinu, Džimiju Hendriksu, Kurtu Kobeinu, kuru dzīvesstāsti apvīti ar leģendām par narkotiku lietošanu. Arī Dohertijam prognozēja līdzīgu likteni, tomēr viņš prata sagādāt pārsteigumu, sagaidot savu divdesmit astoto jubileju un nepapildinot iepriekšminēto leģendāro četrinieku. Nepiepildījās arī daudzu nelabvēļu prognozes, ka viņš ir tikai bulvārpreses zvaigzne un supermodeles Keitas Mosas (eks) draudziņš - muzikāls narkomāns, kurš pats ne uz ko nav spējīgs un, ja nenomirs, drīz vien tiks aizmirsts. Ar viņa sacerējumiem pilno plašu un disku ražošanas konveijeri joprojām nav apstājušies - diviem grupas The Libertines un diviem Babyshambles albumiem savā trīsdesmit gadu jubilejas mēnesī Pīts pielicis klāt arī pirmo soloalbumu. Vesels lērums viņa sacerēto dziesmu pirmversiju akustiskās ģitāras pavadījumā jau sen cirkulē internetā - daļu no tām fani atpazinuši oficiālajos Dohertija grupu albumos un atradīs arī Grace/Wastelands. Starp citu, albums ir kā Pītera solokoncertu turpinājums - roka žurnāls NME paspējis Dohertijam piešķirt balvu kā 2008.gada labākajam solomāksliniekam.
Grace/Wastelands ir līdz šim liriskākais un mīlīgākais albums, ko esam saņēmuši no Dohertija, arī interesantu skaņu nianšu pilns. Lūk, dziesmas Last Of The English Roses sākumā kā efekts ir izmantoti tuvumā esoša mobilā telefona iekustināto radioviļņu izraisīti dūcieni, kas lieliski skan kopā ar Dohertija spēlēto melodiku. Tas varētu ieiet vēsturē līdzīgi kā ģitāras ievadpartijas kļūda Queen dziesmā Now I"m Here, grupas Bangles solistes Suzannas Hofsas skaļi un dziļi ievilktā elpa pirms dziesmas Walk Like An Egyptian piedziedājuma vai solista ieklepošanās austrāliešu grupas Jet dziesmas Are You Gonna Be My Girl sākumā. Būtībā slavenā Fuck Forever autors Dohertijs droši var nodoties kaut kam klusinātākam, jo mazu revolūciju britu rokmūzikā jau ir uztaisījis - The Libertines un Babyshambles darbs ar pankroka klasiķu The Clash dalībnieku Miku Džonsu atkal aktualizējis The Clash vilni. Deimons Alberns no Blur izveidoja The Good, The Bad And The Queen ar The Clash basistu Polu Simononu, bet ar Dohertiju viņa soloalbumā spēlē Blur ģitāras ģēnijs Greiems Koksons. Nebūtu Dohertija, tādu kā Arctic Monkeys, The Kooks un tamlīdzīgu varbūt nebūtu vispār…
Aizvainojums, šarms, asinis
Kas gan ir Pīta Dohertija fenomens? Pēc skata viņš atgādina viegli ievainojamu, pieaugušu bērnu ar neizpratnes pilnu skatienu. Tāda pati ir viņa balss - tā skan maigi un aizvainoti, kā kautrīgi kaut ko lūdzot, to var tulkot arī nedaudz citādi - tā izklausās kā mūžam apreibuša cilvēka balss, katrs izrunātais vai izdziedātais teikums, lai citi to saprastu, sagādā piepūli. Un tas aizkustina līdzīgi kā astoņdesmito gadu ikonas Roberta Smita (The Cure) mūžam it kā raudošais vokāls. Tajā pašā laikā Dohertijs ir stalts un šarmants vīrietis vienmēr smalkā hūtē, uzvalkā un kaklasaitē, kura maigo tēlu skarbāku padara mūžam klātesošā cigarete, sasarkušās acis un nereti piepampusī, bet ar visu apmierinātā seja.
Dohertijs ir dzejnieks un romantiķis, kurš pat glezno ar asinīm, lai šie darbi būtu jo personiskāki, un pats noformē savus albumus. Viņš izraisa apbrīnu ar savu naivumu, kad, zinot jau tā pastiprināti sev pievērsto uzmanību, dod policijai iespēju sevi atkal pieķert ar narkotikām. Rodas iespaids, ka viņš gluži vienkārši nesaprot, ka atkal iekritīs, ja pat pirms Oya/Oslo festivāla mēģināja iziet lidostas muitas kontroli ar heroīna un kokaīna paciņām kabatās, tika aizturēts un pēc festivāla rīkotāju garantijas iemaksas atbrīvots tikai pirms koncerta. Apjucis un ļodzīgā rokā turot mikrofonu kā Sex Pistols Sids Višess, Dohertijs ar grupu atspēlēja dziesmas, pāris reižu ielika mikrofonu nevis statīvā, kas sen aizlidināts pa gaisu, bet gluži vienkārši, beidzis pantu, izlaida no rokām, un tas ar lielu troksni krita, sagādājot raizes tehniķiem. Toties Oslo publika ar tolaik jaundibināto Babyshambles redzēja Dohertiju, kurš bija viens no desmitgades britu lielās cerības - grupas The Libertines - līderiem. Sākumā briti gribēja likt The Libertines pretī Ņujorkas garāžroka uzlēkušajām zvaigznēm The Strokes, bet neviens vēl nezināja, ka Dohertijs par sevi liks runāt vēl daudz vairāk un ilgāk, kamēr The Strokes pēc trim albumiem jau pieklusis.
Koncertus vairs neatceļ
Tomēr, atkal atgriežoties pie vārda "pēdējais", no kura Dohertijam neaizbēgt, viņa koncerti, kas vainagojas ar panākumiem, joprojām jāuzskata par veiksmi, un to iespaidi jāglabā sevī, jo arī tie var izrādīties pēdējie - Dohertijs taču ar savu neierašanos festivālos un koncertu atcelšanu, to vidū arī Rīgā, jau ir pievīlis tik daudzus. Citi ar krietnu nokavēšanos savās ķetnās tomēr dabūtajam Dohertijam ļāvuši uzstāties uz mazākām skatuvēm, neriskējot palaist garām, iespējams, pēdējo reizi, lai vēlāk viņu lepni varētu minēt savu pagātnes dalībnieku sarakstos arī tad, kad… Tomēr šis skumjais "kad", par spīti visam, pagaidām, šķiet, netuvojas, un Dohertijs neatgādina dziestošu rokzvaigzni, kura rīt - dzīva vai mirusi - jau piederēs pagātnei. Pēc otrā Babyshambles albuma Shotter"s Nation, kas jau bija krietni noslīpētāks nekā pirmais, un dziesma Delivery pat kļuva par deju zāļu hitu, aizpērn Dohertijs ar grupu devās savā pirmajā turnejā pa Lielbritānijas pilsētu arēnām. Šoreiz tie bija kvalitatīvi un pārdomāti koncerti, kuros gan palikusi jau par firmas zīmi kļuvusī ienākšana tieši kā no ielas lietusmētelī un tā nevērīga uzkarināšana uz nagliņas, bet mikrofonu dauzīšana un jaukšanās dziesmas sākumā, nevarot izlemt, uzpīpēt vai spēlēt ģitāru, saglabājusies labākajā gadījumā iestudējuma līmenī. Nemaz jau nerunājot par skatieniem nekurienē, klepus lēkmēm, vemšanu un degvīna mešanu publikā kā Oslo. Pēc koncerta Vemblija arēnā pat likās, ka Dohertijam ir izredzes kaut kad nākotnē kļūt par U2 līdzīgu stadionu zvaigzni, tomēr, cerams, tas no viņa prasīs pārāk lielus sevis piemānīšanas upurus un Dohertijs vēl četrdesmit gadu vecumā spēlēs arī nelielus un pat slepenus koncertus, un nekad neiemācīsies dziedāt tā, lai izklausītos kā tik daudzas bezpersoniskas vokālās zvaigznes. Cerams, arī nedurstīs vairs rokas, kas tik glīti "pieķēpājušas" soloalbuma grāmatiņas lapaspuses ar zīmējumiem, šķietami antīku gleznu fragmentiņiem un grūti salasāmiem dziesmu tekstu rokrakstiem. Koncertus Dohertijs pēdējā laikā vairs neatceļ un ir sācis pa īstam cienīt savus fanus. Mums ir pamatotas cerības viņu sagaidīt Positivus festivālā Salacgrīvā šovasar.