Pirms astoņiem gadiem dziesma Sing It Back no grupas Moloko 1998.gada albuma I Am Not A Doctor, kas tika izdota kā Borisa Dlugoša remiksēts singls, ieņēma ceturto vietu britu topā un 1.vietu Amerikas topā, kā arī tika pārdota rekordlielā tirāžā — 500 000 kopiju.
Kopš tā laika jaunieši, kuri sevi uzskatīja par stilīgiem, iemīļoto grupu sarakstā labprāt minēja Moloko, šo vārdu noteikti izrunājot ar citādiem uzsvariem nekā vārda "piens" tulkojumu krievu valodā. Kā tas mēdz notikt ar labiem radošiem kolektīviem, veiksmīgs kontakts ir solis līdz īssavienojumam, un Mērfija(s) likums nostrādāja — Moloko pajuka. Par nevaldāmu ekscentriķi izslavētā teatrāli pavedinošās balss īpašniece īru izcelsmes dziedātāja Rošīna turpmāk tā arī sevi dēvē — Rošīna Mērfija. Abus soloalbumus kritiķi slavēja, par to, protams, prieks. Prieks, ka tādas dziedātājas brauc uz Latviju atkārtoti. Arī šoreiz mūs vieno cilvēka draugs telefons. Iepriekšējā reizē jau esam izrunājuši, ka latviešiem daudz kopīga ar īriem — viņiem ļoti patīk īru mūzika un patīk arī dzert kā īriem. Toreiz noklausījusies lekciju, ka latvieši nav raduši viskijam uzdzert ginesu kā īri, tomēr viņiem nav svešas alus vai vodkas dzeršanas tradīcijas un ir savs 45 grādus stiprs melnais balzams, rūdītās īru tautas pārstāve izkliedza pārsteiguma pilnu, bet, spriežot pēc intonācijas, par ieinteresētību nešaubīgi liecinošu burtu valodā nepierakstāmu saukli.
Uldis Rudaks. Sveika, Rošīn! Vai esi savās mājās? Anglijā?
Rošīna Mērfija. Jā. (Pēc viena izrunātā vārda balss izklausās kā mazai, tomēr viltīgai meitenei, kura tikko pamodināta savā guļamistabā.)
U.R. Vai atceries, ka Latvijā esi reiz jau bijusi?
R.M. Mmmhm… Jā, bet baidos, ka neredzēju Latvijā neko citu kā tikai koncertu.
U.R. Tad jau labi, ka neatceries, jo pulciņš, kas vēlu naktī palika tevi klausīties, bija tiešām neliels. Tolaik, iespējams, tevi šeit tik labi nepazina, bet tagad internetā mūzika izplatās ātrāk nekā pārdodot to veikalos. Situācija ir mainījusies.
R.M. Tam nav nozīmes, vai uz mani skatās pieci cilvēki vai pieci tūkstoši — uzstājoties es esmu iekšā savā pasaulē un to, kas apkārt, vienkārši neredzu.
U.R. Šis koncerts noteikti nenotiks mācību gada sākumam veltīta festivāla ietvaros, bet būs tikai tavs vienīgs, turklāt slēgtās telpās. Cilvēki nāks, zinot, uz ko. Kaut arī tu savos solokoncertos parasti nespēlē eksgrupas Moloko dziesmas, joprojām reklāmās kā tavs lielākais hits tiek minēts Sing It Back. Vai tā nesanāk tāda publikas mānīšana?
R.M. Tā ir taisnība, ka es parasti nespēlēju Moloko dziesmas, bet dažreiz to tomēr esmu darījusi. Šajā turnejā, piemēram, spēlēju Forever More, kas ir Moloko dziesma…
U.R. Un ne Sing It Back, ko visi gaida? Kas tad skanēs koncertā?
R.M. Ramalama (Bang Bang) no Ruby Blue… Arī Sow into You… Kas vēl? Neatceros — koncertā gan izlasīšu.
U.R. Tev ir liels pavadītāju sastāvs uz skatuves?
R.M. Man ir basģitārists, ģitārists, bundzinieks, taustiņinstrumentālists un divas fona dziedātājas.
U.R. Vai dari ko īpašu, lai koncerts izdotos? Citi sadodas rokās, skaita lūgšanas, aizkulisēs nodarbojas ar seksu…
R.M. Man ir nepieciešams laiks, lai sagatavotos koncertam, un tas man aizņem vismaz divas stundas. Tā nav tikai apģērbšanās, nogrimēšanās un frizūras izveidošana — tā ir psiholoģiskā sagatavošanās, lai es būtu arī emocionāli gatava doties uz skatuves.
U.R. Raksturo savu dziesmu rašanos.
R.M. Kad dziesma sāk veidoties, tā ir vislabākā no sajūtām. Jaunradi nodrošina kaut kādas svaigas un jaunas sajūtas, kādas ar tevi notiek pirmo reizi. Ja tādu nav, iestājas apsīkums, bet tev vēl paliek pēdējais variants — fantazēt par savām iespējamajām nākotnes sajūtām un rakstīt par tām. Jo visvairāk notikumu taču norisinās galvā, galvenais ir tos sajust.
U.R. Vai tev ir favorīti mūsdienu mūzikā?
R.M. Es neko daudz… par mūziķiem nezinu (tā kā nokaunējusies). Man patīk laba mūzika…
U.R. Tāda jau katram cilvēkam var būt citāda.
R.M. Tā gan ir. Man laba mūzika ir tāda, kas atšķiras no visa cita, ko esmu dzirdējusi, ja klausoties sajūtu to gluži kā savējo un kļūstu optimistiskāk noskaņota, kas man palīdz sakoncentrēt spēkus un justies stiprākai… Emocionālais saturs man ir vissvarīgākais. Man vieglāk ir pateikt, kāda mūzika man nepatīk. Tā ir mūzika, kuru veidojuši jauni cilvēki bez dzīves pieredzes, kurā nav nekādu emociju vai attieksmes, un tādas mūzikas šodien ir ļoti daudz. Uzreiz var just, ka emocijas ir tēlotas, un šādam mūziķim ticēt negribas vairs nemaz.
U.R. Vai klausies mūziku arī mājās?
R.M. Kad rakstu savus albumus, iedvesmai klausos vecu diskomūziku no septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem. Drusku arī no deviņdesmitajiem.
U.R. Tā ir tā pati mūzika, ko klausījies bērnībā?
R.M. Man pat īsti neturas galvā visi tie nosaukumi, un es parasti lūdzu zinošākiem cilvēkiem, piemēram, dīdžejiem, parādīt vietas, kur man vajadzīgo mūziku atrast.
U.R. Vai tev ir kas sakāms par nākotnes plāniem?
R.M. Man turnejas laikā vēl iznāks pāris singlu no pagājušā gada albuma, un tad jau būs pienācis festivālu laiks. Tālāk neko īsti nezinu. Domāju par to, kas ir pašlaik.
U.R. Ko gaidi no cilvēkiem, kuri nāk uz taviem koncertiem?
R.M. Es gribu, lai viņi ir atvērti un cilvēciski cits pret citu un negaida no manas mūzikas to, ko viņi ir iedomājušies, ka sagaidīs. Doties uz koncertu ar gatavu iespaidu ir pilnīgi bezjēdzīgs pasākums, un šis gājiens vienmēr ir neveiksmīgs. Ja ej, gaidot pārpasaulīgu saviļņojumu, ir risks piedzīvot vilšanos, bet, zinot, ka nekā prātīga nebūs, tu taču izvēlēsies šai vakarā darīt ko citu, vai ne?