Un tiem, kuri vēl nesen kaut kā starp austrumu/rietumu dzelzs priekškara šuvēm bija uzsūkuši hipiju kultūru un tās mūziku, atkal uzņemt jaunas, krietni radikālākas vēsmas, kas sagrauj iepriekšējās, ir pat kaut kādā ziņā bīstami. Tāpēc toreiz, krietni apreibuši no šīs brīvības elpas, daudzi pārcentās ar saukļa No Future īstenošanu dzīvē un paralēli aizrāvās arī ar narkotikām. Lieki piebilst, ka tās, tāpat kā pankroks, bija nelegālas, aizliegtas un grūti pieejamas. Bet aizliegtais, īpaši tad, ja aizliegtā ir tik daudz, visiem patīk daudz labāk. Tāpēc koncerts daļai vecākās fanu grupas lika atcerēties sen aizgājušos draugus un vienaudžus, kuri šo koncertu nesagaidīja, bet būtu iederējušies šajā pūlī. Jo viņi ir miruši jauni, gluži tāpat kā Sex Pistols basists Sids Višess. Nākamā fanu grupa ir tie, kuri pankroku respektē un atzīst par savu, bet iepazina to jau kā legālu, bet vēl ne visu atzītu kultūras sastāvdaļu. Pēdējie ir jaunieši — pat zem divdesmit — kuri šodien staigā ģērbušies un safrizējušies kā panki un nav šaubu, ka koncertā no šīs panku paaudzes bija tie, kuri neuzskata to tikai par modes lietu. Viņi regulāri iet uz vietējo panku koncertiem un šī kustība Latvijā ir vairāk nekā dzīva. Vismaz koncerti notiek regulāri. Un viņi zina Sex Pistols dziesmas, vismaz ir pie tām kaut kad kārtīgi izdejojušies, neaizmirstot mesties pogo dejā, kad visi grūstās un rausta cits citu, kas no malas varbūt atgādina kautiņu, bet tas ir tikai māns.Viss ir kārtībā!
Stāvot Arēnā un vērojot Sex Pistols uz skatuves, mierīgi var iztēloties, ka tas ir kāds Londonas klubs 1977.gadā. Džonijs Rotens, viņš arī Džons Laidons, izskatās tāpat kā savos ziedu laikos, tikai vecāks. Balss ir tā pati — trīcošā un spiedzīgā, ko pazīstam gan no Sex Pistols, gan no viņa vēlākās grupas Public Image Ltd. vai nedaudzajiem solodarbiem. Acis — tikpat izbolītas un atgādina nepārprotami jukušu cilvēku, bet tās visas ir Rotena vizītkartes. Pat vienīgā soloalbuma nosaukumā viņš pats sevi dēvē par psihopātu. Arī politiski izlēcieni īstiem pankiem piedienas: ja uzbraucieni Bušam Irākas kara sakarā vairs nav oriģināli, jo ar tiem nu jau mētājas visi mūziķi, Rotens iet tālāk, lietas labā aicinot pielūgt Buša lielāko ienaidnieku — Allahu. Latvieši iesākumā samulst, bet vēlāk viņam pievienojas.
Koncerts ir ticams un īsts šo vārdu vistiešākajā nozīmē, liecinot, ka Rotenam dod spēkus joprojām uzticīgo fanu pūļi visā pasaulē, kuriem Sex Pistols ir daļa no dzīves nevis tikai mūzika. Un Rotens arī var būt drošs, ka panki nemirs pat tad, kad viņa acis — laikam gan rokmūzikas vēsturē visneaizmirstamākās — reiz vērsies uz mūžu.
Ja 1996.gadā pēc pirmās Sex Pistols atkalapvienošanās dažviet viņi tika nomētāti ar olām, tad Rīgā neapmierināto nebija. Ko tur garlaikoties, ja skan tik daudz pazīstamu dziesmu? Šķiet, ka tikai retā grupa tikai ar tādām vien var piepildīt visu koncertu. Sex Pistols var, jo viņiem to nav daudz. Mūžu dzīvo, mūžu mācies — izdod tikai vienu albumu, kļūsti leģendārs un visi tavas dziesmas zina no galvas, jo visu laiku jāklausās tikai tās vien. Citu, kas apgrūtinātu atmiņu, gluži vienkārši nav.
Koncertu ievadošais ir Pretty Vacant, vēlāk seko Liar, No Feelings, Bodies, Problems, Holidays In The Sun, E.M.I., visslavenākie God Save The Queen un Anarchy In The U.K. izskan ar īpašu pompu. Tāpat neiztrūkst aizgūto dziesmu — Igija Popa No Fun un Sex Pistols netipiskā Hawkwind psihodēliskā hārdroka dziesma Silver Machine, ko savulaik dziedāja nākamais Motorhead līderis Lenijs Kilmisters (Interesanta ir šāda dziesmu apmaiņa — arī Motorhead savulaik ir spēlējuši Sex Pistols dziesmas God Save The Queen kavarversiju). Tieši pirms Silver Machine Rotens paziņo, ka ir pazaudējis balsi, tāpēc laiks padziedāt nevis tikai bļaut.
Ja kāds piesienas par skaņu koncertā — ticiet droši — laikā, kad Sex Pistols kļuva slaveni, nevienā koncertā neskanēja ne tuvu tik labi. Līdzīgi bija arī ar Nirvana. Aizgājējus mēs ikonizējam un domājam, ka viņi bija pašas pilnības, ja jau sacēluši tik lielu brēku un likuši visai pasaulei pēkšņi domāt savādāk. Bet patiesībā ir tieši otrādi — vajag izdarīt kaut ko pavisam ačgārni īstajā vietā un īstajā laikā, lai kļūtu par leģendu. Un Sex Pistols, kā bija iespēja pārliecināties arī Rīgā, vēl nebūt nav saucami par aizgājējiem — viņi ir dzīvas leģendas.
Nav īpaši ticams, ka viņi atbrauks vēl kādreiz, jo gan jau paši apzinās, ka pamazām kļūst smieklīgi, bet, no otras puses, jo vecāki viņi kļūst, jo vecāki kļūst arī fani un arī tiem ar gadiem par visu smieties kļūst nogurdinoši. Gan jau nebūs tā, ka Sex Pistols koncerts kādreiz notiks operas namā, kur visi sēdēs vakartērpos un ar binokļiem (Sids Višess reiz jau izņirgājās par ko tādu, filmā The Great Rocknroll Swindle apšaujot smalko publiku), bet laiks dara savu darbu labāk par jebkuru no mums. Tam nu ir jāpiekrīt.