Albumu raksturo melanholiskas noskaņas, kā arī jau nosaukumā ietverto ciešanu muzikālas izpausmes. Nenoliedzami, var saklausīt elementus no klasiķu "Anathema" un "Tiamat" veikuma, taču līdz pirmajiem pietrūkst instrumentālā noslīpējuma, otriem - pārliecības vokālā un līdz perfekcionismam izstrādāto tekstu. Taču to visu lieliski kompensē muzikālais risinājums.
"Misery Loves My Company" galvenā muzikālā lokomotīve ir sintezators, kura sniegtās iespējas izmantotas pilnībā, radot īpašu noskaņu un atsvaidzinot melodijas ar izdreijātām pasāžām, taču tajā pašā laikā nepārkāpjot robežu, aiz kuras jau sākas tā dēvētā "elektroniskā mūzika". Tajā pašā laikā brīžiem sāk šķist, ka ar neskaitāmajiem muzikālajiem elementiem "Shadowdances" ir nedaudz par daudz aizrāvušies, iecerēto krāšņo skaņu šalti pārvēršot lai arī melodiskā, tomēr jūklī. Taču pārblīvētais skanējums arī piešķir pabeigtības sajūtu, un kļūst skaidrs - neko vairs tur nav bijis nepieciešamības izdarīt. Ģitāru skanējums nav uzbāzīgs, un piešķir dziesmām zināmu monolītumu, kalpojot par karkasu brīžiem pārspīlētajām idejām. Vokāls ieturēts labākajās gotikas tradīcijās, traucē vien brīžiem neizbēgamais salīdzinājums ar nemaz tik sen slaveno pop-gotu - Villi Vallo, jo īpaši tembrālajā ziņā.
Kopsavilkumā šo albumu var dēvēt par kvalitatīvu, jo īpaši skanējuma ziņā. Pārdomāti ir emocionālie kāpinājumi, un, lai arī albuma kopējais garums ir vairāk kā pieklājīgs, tomēr nerodas vēlēšanās izslēgt. Depresijā nonākušajiem gan labāk neklausīties, pretējā gadījumā ieilgušas pārdomas par cilvēka iznīkstošo dabu ir neizbēgamas.
****
Tumsas melodijas