Otrdien, 19.augustā, Rīgas Domā 11.Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla atklāšanā tiks atskaņota Sofijas Gubaiduļinas oratorija Sv.Jāņa pasija (2000), ko pati komponiste dēvē par sava mūža galveno skaņdarbu. "Es šo sacerējumu nosaucu par centrālo, bet tas nepavisam nenozīmē pēdējo. Centrs nav beigas," viņa saka. "Par centrālo es šo darbu saucu tādēļ, ka tas sakritis ar manu pamattēmu, un manos priekšstatos par pasauli centrālais ir evaņģēlija un apokalipses tekstu savienojums."
Vai tas ir grēks?
Sv.Jāņa pasija tapusi pēc Starptautiskās Baha akadēmijas pasūtījuma, atzīmējot J.S.Baha nāves 250.gadadienu. S.Gubaiduļinas skaņdarbs bija daļa no akadēmijas vērienīgā projekta Pasija 2000, kurā piedalījās vēl trīs komponisti — Taņs Duņs no Ķīnas, Osvaldo Golihovs no Argentīnas un Volfgangs Rīms no Vācijas. Viņi sacerējuši četras dažādas pasijas. S.Gubaiduļinas Sv.Jāņa pasija, kas 2000.gadā Štutgartē pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja krievu valodā, vēlāk tika iztulkota arī vācu valodā (Rīgā oratoriju dzirdēsim krievu valodā).
"Sākumā man tā bija milzīga sāpe — būt pareizticīgam cilvēkam un nodarboties ar mākslu, jo tas ir nesavienojami, tā ir grēcīga nodarbošanās. Vēlāk es sapratu: viss, ko es daru, ir Dievam par godu," sarunā ar Dienu teica S.Gubaiduļina, kura otrdien būs klāt koncertā Rīgas Domā. Pašatdeve un sevis upurēšana mākslai ir komponistes radošās darbības un dzīves pamatprincips. Upura ideja kļuva par vijoļkoncerta Offertorium (1980) centrālo tēmu — šo skaņdarbu S.Gubaiduļina veltījusi Gidonam Krēmeram. Pēc Offertorium pirmatskaņojuma, kas notika Vīnē 1981.gadā, par komponisti uzzināja arī Rietumu pasaule. G.Krēmeru komponiste uzskata par savu sargeņģeli: "Viņš ir mani radījis, bez viņa es vienkārši nebūtu spējīga neko realizēt."
Skaņa kļuva sakrāla
"Es ļoti labi atceros to brīdi — man bija pieci gadi, kad vecāki šausmās uzzinājuši, ka esmu reliģiozs cilvēks. Pēc tam esmu slēpusi no apkārtējiem savu psiholoģisko un reliģisko pieredzi. Mūzika man dabiski saplūda ar reliģiju, un skaņa uzreiz kļuva sakrāla," Kazaņā pavadītos bērnības un jaunības gadus atceras S.Gubaiduļina.
"Manās dzīslās rit četras asinis: mans tēvs bija tatārs, bet māte — krieviete. Mani pedagogi bija ebreji, bet manai dvēselei tuvākā garīgā kultūra bija vācu — Gēte, Hēgelis, Novāliss, Bahs, Haidns, Bēthovens. Es aizrāvos arī ar Ceilonas, Jakutijas un citu reģionu folkloru — austrumu kultūru elementi man ir ļoti svarīgi, es to sapratu, apmeklējot mošeju Ļeņingradā. Taču būt universālam cilvēkam — tas vēl nav viss. Jāsper solis tuvāk savai iekšējai būtībai," uzskata komponiste.
"Centrālās figūras mūzikas vēsturē, eksistenciālajā nozīmē man ir Bahs un Vēberns. Baha daiļradē ir ideāli atrisināts intelekta un intuīcijas savienojums — tā ir ugunīga zemapziņas substance. Savukārt Vēberns demonstrē ideālu strukturālo tīrību. Gan Bahs, gan Vēberns ir komponisti, kuri ziedojuši sevi mākslai, tādēļ viņi man ir ļoti nozīmīgi," uzsver S.Gubaiduļina.
Šostakoviča novēlējums
S.Gubaiduļina izjutusi padomju režīma spiedienu un neoficiālu, bet pilnīgi reālu aizliegumu — viņas mūzika tika uzskatīta par "nesaprotamu", "tautai naidīgu" un "avangardisku". 1956.gadā, studējot Maskavas konservatorijā, S.Gubaiduļina satika Dmitriju Šostakoviču, kurš viņai teica: "Es jums novēlu iet jūsu "nepareizo" ceļu." "Šostakovičs bija cilvēks ar nākotnē vērstu skatienu. Viņš mani iedrosmināja un iedeva trumpi, kas man ļoti palīdzēja. Toreiz man bija divas izvēles — vai nu kļūt par mākslinieku ar iekšējo brīvību, vai nu tiekties pēc labklājības savā dzīvē. Es izvēlējos pirmo," piebilst S.Gubaiduļina.
Viens no veidiem, kā izdzīvot un tajā pašā laikā nenodot savus ideālus, bija mūzikas sacerēšana filmām. S.Gubaiduļinas mūzika skan animācijas filmās Mauglis un Kaķēns, kurš staigāja, kur pašam patīk, filmā Putnubiedēklis un daudzās citās. "Tā bija laba praktiska pieredze — es satiku dažādus mūziķu sastāvus, iemācījos strādāt ātri un bez kļūdām. Pati varēju izvēlēties izpildītājus," stāsta komponiste.
Eiforijas periods
Sofijai Gubaiduļinai skaņdarba sākums nav mūzikā slēpts. "Pirmām kārtām ir jānoliek malā visas sadzīviskas rūpes, lai nekas netraucē. Ja komponistam izdodas sasniegt šo stāvokli, tad sākas eiforijas periods, fantāzijas uzliesmojums. Šis ir patīkamākais brīdis komponista dzīvē — absolūta koncentrācija darbam. Tad sāk skanēt viss — zeme, priekšmeti, koks, visums. Visi cilvēki skan, arī dzīvnieki, lapas, ziedi. Lai to sadzirdētu, ir jābūt uzmanīgākam. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka komponisti spēj to pierakstīt nošu lapā, bet citi nespēj. Tas jau ir atkarīgs no katra autora fantāzijas un spējām, kādā muzikālā formā viņš ietērps to, ko spēj sadzirdēt," komponēšanas procesu raksturo S.Gubaiduļina.
Kopš 90.gadu sākumā viņa dzīvo netālu no Hamburgas — mazā ciematā. "Šeit man ir iespēja pa īstam strādāt — tā, kā man dzīvē nekad nav bijis un kā man gribas strādāt. Maskavā viss tika darīts pāri spēkiem, ar bremzēšanos, ar šausmīgām sāpēm. Šeit man ir tiesības izvirzīt sev grūtus uzdevumus un tos arī izpildīt. Jābūt taču tiesībām uz grūtiem uzdevumiem, tāpēc es uzskatu, ka tā ir dāvana," intervijā žurnālam Mūzikas Saule pirms dažiem gadiem sacīja S.Gubaiduļina. Dzīves jēga ir pašrealizācijā: "Vajag mēģināt optimāli realizēt visu, kas tev dots. Es nesaku — realizēt pilnībā. Mēs neviens neesam pati pilnība un nevaram to sasniegt."u