Cilvēks ir pieradis, ka viss, ko viņam sagribas, uzreiz notiek. Komforta, miera un finansiālās neatkarības izlutinātajiem mūsdienu cilvēkiem, kuru dzīvē viss notiek ar dažiem klikšķiem, par normu ir kļuvis, ka nekas nevar stāties ceļā viņu vēlmju piepildījumam. Tu jūties kā pasaules naba, jo vari aizbraukt, kur vien vēlies, un nopirkt, ko esi iekārojis. Pēdējos divos gados šo daudzās galvās nostiprinājušos iedomīgo pārliecību, ka pasaulē notiekošās, bet tikai ekrānā skatāmās šausmas viņus neskar, satricināja Covid-19 pandēmijas izraisītie masu izklaides pasākumu un bezrūpīgas ceļošanas ierobežojumi, ko daudzi jau pasteidzās salīdzināt ar kara apstākļiem.
Te vietā atcerēties latviešu pankrokera un – kopš pagājušā gada – arī rakstnieka (grāmata Tārpu tēja) Simona Krasta teikto, ka kovids ir tikai mūsu sagatavošana daudz lielākai draņķībai, un tagad tepat netālu ir sācies reāls karš. Tas attiecas arī uz mums ne vien tāpēc, ka no sirds patiesi žēl ukraiņu tautas, līdzīgi kā tumšādaino, kuri cieš no rasisma, seksuālo minoritāšu, ko vajā homofobi, un kažokzvēru, kas tiek audzēti nogalināšanai, bet arī apzinoties, ka Vladimira Putina Ukrainas iekarošanas plāniem varētu sekot arī vardarbīga Latvijas iekļaušana Krievijas kontrolētajās teritorijās, ja vēl nav bijis pietiekami ar daudzu mūsu nekustamo īpašumu un uzņēmumu nonākšanu lielās kaimiņvalsts pilsoņu rokās, to iepriekšējiem saimniekiem – mūsu tautiešiem – tuvredzīgi iedzīvojoties labā peļņā, lai uzceltu mājas, iegādātos dārgus auto vai aizbēgtu uz siltajām zemēm, glābjot savu bālo pakaļu no nosalšanas "šausminošajā Latvijas ziemā". Cerams, ka vismaz daļa no viņiem tagad pratušies kādu daļu no savas zemes izpārdošanā iegūtajiem līdzekļiem noziedot Ukrainas atbalstam, jo tikai tad iepriekšminētā rīcība ir attaisnojama, no Krievzemes naudasmaisiem iegūto tagad ieguldot cīņā pret agresoru, kas ir tā pati Krievija.
Arī Latvijas mūziķi ar vairāk nekā sešas stundas ilgo Ralfa Eilanda operatīvi sarīkoto koncertu 25. februārī pie Rīgas Kongresu nama jau pauduši savu atbalstu Ukrainai, un tas ir vairāk nekā lieliski mūsu tautas vienotībai, ka viņiem uz skatuves pievienojās arī Prāta vētra, atceļot savu ieplānoto Krievijas turneju. Vairāki Latvijas mūziķi – piemēram, kādreizējais grupas The Mundane ģitārists Kristaps Andiņš, bundzinieks Mārcis Judzis no Dzelzs vilka un arī viņa biedri – sociālajos tīklos informē par došanos uz austrumu robežu, lai aizvestu kara plosītās Ukrainas bēgļiem nepieciešamās lietas un atceļā nogādātu dažus no viņiem līdz pagaidu mītnēm, ko Latvijas cilvēki sarūpējuši. Lepnums par tām latviešu saimniecēm, kuras vēl pirms bēgļu sagaidīšanas jau parūpējušās par pašu svarīgāko – ēdienu, siltumu, apģērbu. Šo mūsu tautas solidaritāti ar ukraiņiem vēsture neaizmirsīs. Katra paša sirdsapziņa – vēl jo vairāk.
Ukraiņu atbalstam nozīmīga ir arī viņu kultūras popularizēšana. Radio NABA un citās radiostacijās jau skan visdažādāko žanru ukraiņu mūzika, 3. martā pēc Ievas Ozoliņas jaunās filmas Mana māte valsts pirmizrādes kinoteātra Splendid Palace priekšā par to parūpēsies arī šo rindu autors.
2014. gadā festivālā Opener Polijā redzēto ukraiņu grupas Dakh Daughters koncertu nevarētu dēvēt citādi kā par kultūršoku. Uz dekorācijām un kā no vecas kinofilmas demonstrētām putekļu, skrāpējumu, žilbinošu gaismas uzplaiksnījumu nosētām projekcijām izraibinātās skatuves aizrautīgi darbojās vairākas dāmas, spēlējot un mainot dažādus – gan mūsdienu, gan antīkos – instrumentus un stilistiski atšķirīgus muzikālās izpausmes veidus no klasiska līdz repam, akadēmiski izsmalcināti vai folka manierē dziedot, panciski izkliedzot vai teatrāli deklamējot tekstus dažādās valodās, mainot grimu un tērpus no aristokrātiskām kleitām līdz ubadžu skrandām un mūsdienu minimālismam. Viņas bija kā īstas raganas! Izaicinošas un apbrīnojamas.
Toreiz piedzīvotais lika gaidīt mākslinieces arī Latvijā, un pēc ilgiem mēģinājumiem Dakh Daughters dabūt uz šejieni tas notika pērn etnofestivālā Sviests Valmiermuižas parkā. Viņas kā daudzgalvains pūķis uz skatuves iemieso to ukraiņu sieviešu spēku un varonību, par ko tagad dzirdam no karstākajiem punktiem, – daudzas dāmas metušās aizstāvēt savu zemi, un arī viņu brāļi – ukraiņu sporta slavenības – cīnās ar ieročiem rokās.
Protams, joprojām dzird sakām, ka kultūra ar politiku nevar būt vienotas, taču karš vairs nav tikai politika, bet tās sekas – iepriekšējos gadsimtos daudzi kultūras cilvēki ir karojuši, tikuši vajāti, ieslodzīti vai pat krituši par saviem nelokāmajiem uzskatiem, ko sējuši arī tautā. Karš nevienu nesaudzē, bet tas arī vieno. Brīvību Ukrainai!