Latinos skatuves māksliniekiem raksturīgi izaicinoši tērpies kreklā ar krūšu izgriezumu gandrīz līdz nabai un sasējis matus astītē, Uldis Marhilēvičs pabeidz sambu, kuru dejojis, visai graciozi grozot gurnus, ar apbrīnojamu lēcienu un piezemējas aiz savas partneres Ņinas Bezzubovas muguras. Interneta iespējas ļauj šo finālu noskatīties atkārtoti, lai pārliecinātos, vai Marhils patiešām pēc šī lēciena nav sasitis celi, bet smaids viņa sejā, veikli pieceļoties, ne par ko tādu neliecina. Astoņdesmito gadu grupas Remix populārākā hita Dzeltenās kurpes, pašas pirmās Ainara Mielava ieskaņotās dziesmas Nedalāmā un Mirdzas Zīveres dziedātās liriskās balādes Lūgums autors, pianists un komponists, nu arī televīzijas šova Dejo ar zvaigzni 2 dalībnieks Uldis Marhilēvičs mani sagaida viesnīcas Radisson SAS foajē.
Uldis Rudaks. Vai tiešām Dejo ar zvaigzni budžets ļauj šeit izmitināt šova dalībniekus? Vai tad tu nedzīvo Pāvilostā?
Uldis Marhilēvičs. Nu beidz, ko tad ziemā Pāvilostā? Es dzīvoju tepat blakus un jau gadiem ilgi šeit nāku uz baseinu. Jūtos te kā mājās.
U.R. Jautāt tagad, kāpēc piedalies Dejo ar zvaigzni, ir lieki, jo TV3 interneta lapā jau lasāma tava atbilde: "Vienkārši patīk dejot."
(Marhils īsi iesmejas, tad ietur pauzi un atbild ļoti lēni un nopietni, bet brīžos, kad par kaut ko pavīpsnā, viņa intonācijas atgādina Edgaru Liepiņu, savulaik piesakot Raimonda Paula vai Jura Kulakova dziesmas.)
U.M. Bija tāds brīdis — pagājušogad nosvinēju jubileju (apaļu — aut.). Svītriņa pavilkta, ļoti brīvs gaiss kļuva. It kā pamatdarbi turpinās, bet bija tāda iekšējā sajūta, ka varētu kaut kur aizšaut. Kaut kā pilnīgi atslēgties, pagriezt smadzenes uz citu pusi. Un tad tieši laikā trāpīja šis zvans. Kaut kad janvārī. Gribi? Es momentā pateicu jā! Ja man zvanītu no citiem šoviem, es simtprocentīgi atteiktos. Bet dejošana — tā ir kustība. Tur tu perfekti redzi, kas notiek. Tur neko nevar izdarīt ne ar bekiem (fona vokāli — aut.), ne fonogrammu. Man patīk sports, bet tur ir baigi maz subjektivitātes — ja tu esi pirmais, tad pirmais. Kad klausies grupu: vienam patīk, otram nepatīk. Dejā ir tāpat.
U.R. Tu jau vienmēr tāds kustīgs esi bijis. Basketbolu spēlē, piemēram, cik zinu.
U.M. Dejā es jūtos pilnīgi organiski! Mēs vienmēr ar sievu esam bijuši aktīvi dejotāji visās ballēs un pasākumos. Griezām valsi, lēkājām, un ko tik vēl ne. Man jau senāk baigi gribējās kaut ko tādu darīt, kad vēl mūziķenē gāju. Ne vien sēdēt pie instrumenta un spēlēt, bet būt arī kustībā, tāpēc to pašu basīti un futeni spēlēju. Un, ja esi par kaut ko dikti sapņojis, reiz pienāk tas brīdis. Neteiksim, ka ar novēlošanos — viss ir kārtībā, tagad man tika dota šī iespēja: nu, vecīt, ja jau tu tik briesmīgi gribi, nu tad padejo (Marhils noņirdzas)! Sākumā gan nebiju domājis, ka tas būs tik nopietni un ar tādu slodzi. Viena lieta ir aiziet divreiz trīsreiz nedēļā kaut kad vakarā pamācīties, bet pavisam citādi ir kā šeit. Nu jau milzīgs sportiskais gars ir parādījies — jātrenējas katru dienu ne pa jokam no pirmās nedēļas. Svētdien pasākums, pirmdien atvelc elpu, un pēcpusdienā jāsāk apgūt jauno deju! Tā dejošana man ir aizsitusi smadzenes ciet! Tas ir interesanti, ka tā var aizrauties ar kaut ko. Pirmās naktis un nedēļas bija baigi grūtas, nevar pierast pie tā ritma. Tā nav dejošana vien — ir jāatlasa mūzika, kas jau ir apmēram puse no dejas fīlinga. Tu taču dejojot kaifo no tā, ka dziesma ir forša un spēcīga.
U.R. Tev patiešām labi sanāk. Tā, it kā būtu sen mācījies.
U.M. Esmu dzirdējis tādas baumas: tas vecais kaut kāds čempis ir bijis. Bet es pilnīgi atklāti varu pateikt, ka dejoju pirms četrdesmit gadiem piektajā klasītē, kā tas sešdesmitajos gados notika visās skolās.
U.R. Es gan neko no savulaik pie Gunta Ozoliņa deju kursos Skolotāju namā apgūtā neatceros.
U.M. Nu, protams, vai tu traks! Ja klavieres būtu spēlējis tikai piektajā klasē, kur nu tagad pēc četrdesmit gadiem?! Bērniņiem tika iemācīti pamatsoļi — es atceros vienīgi čačača pamatsoli un Vīnes valsi. Tās pirmās dienas, vecīt, bija vāks! Likās, kam tas un kādēļ — tāpat tas viss beigsies… Bet, tāpat kā klavierēs iezubrī gabalu no galvas, tad ir — oi, kur labi! Tas periods tomēr ir ļoti īss: kad jau klāt sestdiena un saproti, ka esi beidzot to deju sapratis, viss jau ir cauri.
U.R. Re, kā Lauris Reiniks savu partneri Aleksandru Kurusovu gada laikā ir padarījis par zvaigzni, kas tagad ir visur.
U.M. Tas ir ļoti atkarīgs no katra cilvēka. Mums jau arī ar Ņinu ir bijuši piedāvājumi uzstāties. Pirmajā brīdī apstulbu — es aizeju uz klubiņu padejot, un man jau prasa uzstāties. Nu, labi, es varu palēkties un aizskriet, tomēr esmu ļoti paškritisks. Varu bērnunamā uzdejot, lai bērniem prieks, bet kaut kādā pasākumā vai pat sacensību starplaikos — to es līdz galam neizprotu. Taču ir cilvēki, kuri sajūtas tik feini, ka pēkšņi kļuvuši populāri citā laukā un var dragāt. Tas ir tāds maldinošs un viltīgs moments. Vai tiešām vari darīt jebko tikai tādēļ, ka esi televīzijā?! Mazums mums sabiedrībā ir pazīstamu ārstu un zinātnieku, kuri skaisti dzied? Televīzija nostrādā — tie šovi ir tāda masu psihozes uzkurināšana. Nav jau lielas izvēles. Ir divi lielie komerckanāli, kuri to visu piedāvā. Un ko dara lielā televīzija? Vislabākajā raidlaikā es redzu šlāgeraptauju, bet jauno mūziķu tops, kurā ir interesantas lietas, ir noslēpts un nogrūsts naktī. Jautājums, kāpēc?
U.R. Rumbu dejoji, skanot Džona Lenona Imagine… Pats to izvēlējies?
U.M. Mana partnere Ņina domā horeogrāfiju — piemeklē soļus. Bet es, kā jau mākslinieks, jaucos iekšā, jo redzu to bildi kopumā. Es vados pēc dziesmas, jo nekas jau te nav savādāk kā mūzikā. Deja ir tā pati dziesma. Tēma ir pasaules hiti, ko visi zina.
Rumba man asociējas ar tādu sexy, lēno latinos. It kā apgūstama pa nedēļu, bet tai ir ļoti dziļa filozofija. Tā nav deja, kas izdejojama soļiem. Tajā ir nenormāls… kaut kāds pārdzīvojums. Izjūta. Bija diezgan sarežģīti — es ar prātu saprotu un jūtu, kā ir vajadzīgs, bet vistrakākais ir apziņa, ka tās varēšanas ir par maz. Ņina piedāvāja Stingu. Es ieteicu kaut ko no bītliem, viņa teica nē, bet beigās pati piedāvāja Imagine meitenes izpildījumā, nezinot, ka tā patiesībā ir Lenona sarakstīta.
U.R. Bet vai nav tā, ka šīs izjustās dejas nemaz nav mūsu mentalitātei piemērotas? Tās taču tomēr pamatīgi atšķiras no salīdzinoši vienkāršajiem latviešu tautas dančiem.
U.M. Tautas dejas ir ar skaidrāku struktūru. Bet zini, es atceros bērnību un skolas gadus, kad Liepājā redzēju afišas, ka Daile būs. Tad manī kaut kas notrīcēja, jo tie koncerti bija kaut kas tāds bišķiņ virs zemes; tas bija kā etalons visā Savienībā. Meitenes bija kā tagad labākās modeles, puiši — visi slaidi noauguši, un pirmajā rindā Regīna Razuma dejoja… Tur bija grācija. Viņi visi bija horeogrāfijas skolās gājuši un latviešu dejas pacēluši jau citā līmenī — tas jau bija tuvu baletam.
U.R. Dziesmu duelī vēl piedalies?
U.M. Tas nav noslēpums, ka mēs ar Normundu (Jakušonoku — aut.) aizejam un divās dienās jautri sarakstām veselu blāķi raidījumu. Tāpēc man liekas, ka tā raidījuma kā tāda nemaz nav, jo darbs ir izdarīts. Tā tas ir ar tām vienkāršajām idejām. Nesen atjēdzos, ka raidījumam jau četri gadi. Kuram tad nepatīk jautri padziedāt?
U.R. Cik ilgi viss šis deju šovs būs? Ko pēc tam?
U.M. Fināls ir 20.aprīlī. Pagaidām mani pamatdarbi ir nostumti malā. Es nevaru sadalīt smadzenes, lai domātu vēl par kaut ko. Mums ar Māru Zālīti ir viena vēsturiska tēma — uz tām viņai ir ķēriens. Priekulē XVII gadsimtā bijis viens jaunietis, kurš lēcis no baznīcas un gribējis lidot… Viņa jau ir atsūtījusi libretu, kas man e–pastā glabājas kā svētums un ko es vēl nevaru atvērt, jo man ir svarīgs brīdis, kad ar kādu darbu iepazīstos. Domāju, nākamgad Dailē tas jau būs! Nāk pavasaris — visādi koncerti, Dziesmu svētki, Lāčplēsis Burtniekos pie ezera, kur pirms divdesmit gadiem, un tad Arēnā Rīga.
Man grūti tendēties uz kaut ko vienu — patīk skatuve, televīzija un studija. Visu laiku darīt vienu un to pašu es nevarētu. Tagad esmu tā atslēdzies — nepamanīju, ka putniņi sākuši čivināt. Vienā brīdī sapratu, ka jau marts!