Džakomo Pučīni operas Turandota koncertuzvedumu Klusajā Sestdienā Latvijas Nacionālajā operā gaidījām kā īpašu notikumu, jo tajā bija solīta tikšanās ar divām mūsu zvaigznēm – tenoru Aleksandru Antoņenko un Marinu Rebeku. Ja viss notiktu, kā bija plānots, mēs pirmoreiz dzirdētu Aleksandru Antoņenko šajā lomā pilnā apjomā (publika viņam jau vairākkārt koncertos aplaudējusi par kaismīgu un spožu Kalafa slavenās ārijas Nessun Dorma skanējumu) – pirms 1. maijā gaidāmās Turandotas jauniestudējuma pirmizrādes Milānas La Scala. Taču koncertuzvedums piedzīvoja divkāršu force majeure.
Vispirms dažas dienas iepriekš tika ziņots, ka Aleksandra Antoņenko slimības dēļ viņu aizstās itālis Marčello Džordāni, kuru opermīļotāji jau iepazinuši Ņujorkas Metropolitēna operas tiešraidēs, tostarp Andra Nelsona diriģētajā Turandotā. Taču pēdējā brīdī saslima arī glābējs. Kur šādā steigā dabūt līdzvērtīgu un attiecīgajā vakarā brīvu tenoru?! Par to, ka izrādes priekšvakarā Rīgā ieradās par vienu no savas paaudzes interesantākajiem tenoriem atzītais Stefāno La Kolla, Operas valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš no skatuves personiski pateicās LNO mākslinieciskā darba koordinatorei Ilzei Sprancmanei. Interesanti, ka viesis vienlaikus ar mūsu Antoņenko iesaistīts arī La Scala topošajā Turandotas jauniestudējumā, tajā Antoņenko plānotas sešas, La Kollam – divas izrādes.
Klausītājiem LNO nenācās vilties – La Kollas tenors atklājās gan tembrāli krāsains, gan vokāli stabils, ar spodrām un spēkpilnām augšējām notīm un muzikāli, intonatīvi dzīvs. Lai gan šis bija koncertuzvedums bez mizanscēnām, dziedātājs nevis narcistiski priecājās par sevi, bet iejutās tēlā, kurā valdzināja ar emociju patiesumu un jaunībai piemītošu impulsivitāti. Viņa lasījumā uzrunāja ne tikai pazīstamie Kalafa atslēgas dziedājumi, bet arī emocionālā spriedze dialogu ainās.
Rokādes ar operas Turandota tenoriem ir simboliskas, jo aukstā, valdonīgā ķīniešu princese ir ļoti nežēlīga pret saviem prinčiem – aizjūru zemju preciniekiem. Lietuviešu operdīva, Esenes Alto teātra štata soliste Sandra Janušaite šo titullomas rakstura šķautni pārliecinoši atklāja gan ar sava spēcīgā dramatiskā soprāna nesatricināmo spēku, gan tā bultas asumu. Īpaši iespaidīgi viņas balss skanēja augšējā tesitūrā – otrā cēliena skatā, kurā viņa uzdod Kalafam savas trīs liktenīgās mīklas. Taču vēlāk, trešajā cēlienā, šī pati balss jaušami atmaiga, ieguva siltas krāsas. Dziedātājai pietrūkst vienīgi skanīguma diapazona zemākajās skaņās – tās bija nespodras, blāvas un nekādi nevarēja spēkoties ar Ģintara Rinkeviča temperamentīgi diriģētā orķestra skanīgumu.
Silto, maigo toņu karaliene šajā vakarā bija Marina Rebeka verdzenes Liu lomā. Viņas klusajos, apgaroti dzidrajos, augstajos si gan pavisam īsajā pirmā cēliena solo, gan trešā cēliena ārijā – vēstījumā Turandotai – koncentrējās maigas, visaptverošas beznosacījumu mīlestības spēks, tās bija spilgtas šīs operas emocionālās kulminācijas. Izcils bija arī LNO kora sniegums, it īpaši – uzburot Pučīnī pēdējās operas harmoniski un melodiski eksotiskos, izsmalcinātos naksnīgās dabas un mēnesnīcas skaņu gleznojumus. Operas izpildījuma ansamblī organiski iekļāvās Krišjānis Norvelis (Timurs) un ķīniešu ministru trijotne Armanda Siliņa, Raimonda Bramaņa un Guntara Ruņģa izpildījumā. Pamanāms nelielajā Mandarīna lomā bija bass Rihards Mačanovskis, kā arī Andris Lapiņš Turandotas tēva Ķīnas imperatora lomā.