Maija Svarinska
@@@
Annas Zvaigznes luga Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā vēsta par deju skolotāju Veltu Kalniņu (1915– 1995), par kuru, kā informē programmiņa, viņas dzīves laikā ir dzirdējuši visi. Droši vien šis fakts ir rosinājis jauno dramaturģi rakstīt par konkrēto personu un attēlot laikmeta sviras un slazdus, kas tā vai citādi ietekmē radošo procesu un cilvēka dzīvi. Diemžēl nav sanācis. Galvenās varones tēlu viņa uzrakstījusi pēc principa "trīs vienā", proti, Stubenhocker (mājās sēdētāja – Inese Ramute) ir svarīgākā daļa – iekšējā Kalniņas pasaule, Elīna Vāne attēlo skolotāju viņas visintensīvākās darbības posmā, Dace Eversa spēlē Kalniņkundzīti – to eksistenci, kad viņa jau ir gados un viena. Vienlaikus neviena no viņām vairs nav dzīva. Tiek spēlēta pagātne tagadnē. Taču interesantajai pieejai nav atrasts risinājums, luga ir sadrumstalota, un iznākumā nav visaptveroša tēla, nav konceptuāla vēstījuma. Par lugas zemo kvalitāti liecina fakts, ka tās fragmentāro darbību nav pārvarējis režisors Pēteris Krilovs, kurš prot izcili skatuviski stāstīt par cilvēka radošo un garīgo dzīvi. Taču aktieri strādā godam. Žēl, ka praktiski nav pievērsta īpaša uzmanība dejai (kustību konsultante Signe Heidemane), vienīgi Kaspars Zvīgulis tajā patiesi fascinē.
Atis Rozentāls
@@@
Viss it kā ir izdarīts pēc labākās sirdsapziņas – labi aktieri godprātīgi spēlē, labs režisors – Pēteris Krilovs – iestudējis savas studentes lugu Ginta Sippo atturīgā retro stilā iekārtotā Valmieras teātra Apaļajā zālē. Kristīne Abika modelējusi skaistas kleitas. Tomēr divarpus stundu, kas taču ir normāla izrādes hronometrāža, rit lēni. Luga ir izplūdusi spriedelējumos, vai galvenā varone ir dzīva vai mirusi, kur viņa šobrīd atrodas utt. Tiek daudz citēti avīžu raksti, bet lieliskās aktrises Dace Eversa un Inese Ramute tā īsti teksta shematismu pārvarēt nespēj. Vairāk dzīvības ir ainās, kas notiek Veltas Kalniņas dzīves laikā un saistās ar viņas ģimenes dzīvi. Elīna Vāne rāda deju skolotāju arī viņas darbā, taču ārpus tā Velta spēj būt asa un netaisna pret dēlu un vedeklu. Asprātīgi uzrakstīta un Kaspara Zvīguļa eleganti nospēlēta ir klusā dzērāja Ilgvara Kalniņa loma. Tomēr izrāde aktualizē jautājumu, kādam ir jābūt personības mērogam, lai par viņu būtu vērts veidot dokumentāli biogrāfiskas izrādes, un vai pietiek ar to, ka cilvēks labi, profesionāli darījis savu darbu, tiešā un pārnestā nozīmē turot stāju. Savukārt, ja ir bijusi vēlme caur konkrētu likteni stāstīt par laikmetu, šajā ziņā izrāde neko jaunu nepasaka.