Līga Ulberte **
Priecē, ka Dāvis Auškāps nebaidās no sarežģītiem uzdevumiem. Pēc pamatā psiholoģiskā reālisma estētikā veidotās Satisfakcijas jaunā režisora otrais iestudējums – Vladimira Majakovska ironiskā līdzība Blakts – liecina par principiāli atšķirīga ceļa meklējumiem. Un arī vairākiem atradumiem. Daudzfunkcionāls ir Mārtiņa Vilkārša konstruktīvisma iedvesmotais režģu tīmeklis. Ar artistisku vieglumu materiāla diktēto atsvešināto spēles veidu realizē Ivars Kļavinskis velnišķīgā sarkanā Pigmaliona – Bajana – lomā. Spriežot pēc biežajiem smiekliem zālē, Majakovska asprātīgais teksts strādā arī tad, ja oriģinālais sarkasma avots vairs nav pazīstams. Tomēr tieši šeit – neskaidrajā smieklu objektā – slēpjas izrādes galvenā problēma. Acīmredzot bīstoties no vienkāršota publicistiski politiska teātra, režisors konsekventi vairījies no jelkādām konkrētām asociācijām, kas ļautu XX gadsimta 20. gadu Krievijas reālijas transponēt XXI gadsimta Latvijas skatītāja pieredzē. Šobrīd uz skatuves abstraktas, krāsainas būtnes ar grimētām sejām dīvaini kustas, dīvaini runā (1. cēlienā dara to ļoti skaļi) un visādi čakarē Kristiana Kareļina padumjo, bet lādzīgo Prisipkinu. Tāds jestrs cirks, kas ātri beidzas un ātri aizmirstas.
Atis Rozentāls **
Režisora Dāvja Auškāpa centieniem iedzīvināt Vladimira Majakovska lugu ir objektīvi šķēršļi, kas izrādē nav pārvarēti. Mazā forma, ko diktē Jaunā zāle, plakātisko lugu iespiež kamerizrādes spēles noteikumos, klusinot autora patosu, taču materiāls pretojas. Kam mums ironija par proletārieša ieprecēšanos sīkpilsoņos? Interesantāka ir sižeta līnija par parastā, vājību un blakšu apsēstā cilvēciņa vientulību abstraktajā nākotnē – lasi – tehnoloģiju laikmetā, no kura izravētas visas emocijas. Mārtiņa Vilkārša vingrinājumu konstruktīvismā – izrādes dekorāciju – režisors apspēlē bikli, un šķiet, ka aktieri īsti nesaprot, ko un kā darīt. Atslēgas figūrai izrādē būtu jābūt Kristiana Kareļina Prisipkinam, kuru aktieris veido jau ar citos iestudējumos atrastajiem mazā cilvēka traģikomiskajiem vaibstiem, bet pirmajā daļā viņu pārspēlē Ivars Kļavinskis snobiskā Bajana lomā, kurš valdzina ar precīzi dozētu ironiju. Otrajā daļā aktierim uzdevumi ir mazāki. Daigas Kažociņas Zoja Berjozkina padarīta par pilnīgi automatizētu robotsievieti vai personu, kura par tādu izliekas. Nez kāpēc teātris nenorāda, ka lugu tulkojis Imants Ziedonis.
Henrieta Verhoustinska ***
Vladimira Majakovska lugu Blakts – vēstījumu par strādnieku šķiras un 20. gados padomijā atļauto privātuzņēmēju mietpilsoniski sīkburžuāzisko saistīšanos (citiem vārdiem – par proletariāta vēlmi "dzīvot skaisti") – novērtēja krievu režijas novators Vsevolods Meierholds. Lugas ironija slēpjas apstāklī, ka pirmajā cēlienā tiek izsmieta sīkburžuāziskā morāle, kas līdzīgi insektiem ir apsēdusi revolūcijas hegemonus – strādnieku šķiras pārstāvjus –, savukārt otrajā ne mazāk satīriski tiek aplūkota sterila un emocijām atbrīvota sociālistiskās nākotnes sabiedrība. Izrāde klūp pēc pirmā cēliena, kas "bliež" ar krāsainību, troksni, masku karnevāla paņēmieniem. Otrais cēliens piedāvā īpašu nosacītību formas ziņā, tikai, vēl vairāk zūdot personāžu individualitātei un notikumus nomainot pret garām runām, kādā brīdī bremzē darbības temps un skatītāju interese par notiekošo. Spilgtajai formai pagaidām trūkst arī kustību un temporitma precizitātes. Kristiana Kareļina strādniekšķiras "iznireļa" Prisipkina lomai atbilstošā faktūra, manuprāt, neizaug līdz intriģējošam aktierdarbam, toties tas notiek ar Daigu Kažociņu atraidītās mīlnieces lomā, Ivara Kļavinska "konsultantu" smalkā toņa jautājumos un pat Jura Hirša "kora dalībnieku", kuram aiz atraktīvās maskas jaušama dzīva organika.