Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Cēsu Mākslas festivāla izstādes Tuvplāns recenzija. Smalko aprindu hronikas

Cēsu Mākslas festivāla izstādē, kas apskata Latvijas mākslas saikni ar Ņujorku, galvenais ir interesanta virspuse, nevis dziļāka satura atklāsmes

Salīdzinot ar pirmo gadu vērienu, Cēsu Mākslas festivāls šķiet zaudējis savu sākotnējo, aristokrātisko viesību spozmi un pamazām pārvēršas par kārtējo starpdisciplināro kultūras pasākumu mazpilsētā. Festivāla mājaslapa šogad izstrādāta tikai daļēji, informācija par programmu ir atrodama tikai pēc ilgiem meklējumiem un nepilnvērtīgi. Par festivāla centrālo vizuālās mākslas notikumu ir kļuvusi Daigas Rudzātes un Žanetes Skarules kūrētā izstāde Tuvplāns, kurā uzmanība ir pievērsta Latvijas mākslas saiknei ar Ņujorku.

 

Formāls kopsaucējs

Izstādē piedalās dažādu paaudžu latviešu izcelsmes mākslinieki, kuri dzīvojuši un – kas svarīgi – arī guvuši panākumus Ņujorkas un līdz ar to arī starptautiskā mērogā. Kuratores šos panākumus sauc par "nospiedumiem pasaules mākslas vēsturē", taču šāds apzīmējums, manuprāt, ir pārspīlēts, ņemot vērā, ka mākslas vēsture ir pilna ar sarežģītiem rakstīšanas, pārrakstīšanas, kanonizēšanas un dekanonizēšanas procesiem, turklāt vairāki izstādes mākslinieki gluži vienkārši vēl ir pārāk jauni (Artūrs Virtmanis, Indriķis Ģelzis), lai būtu ieguvuši paliekošas mākslas vērtības statusu. Drīzāk varētu teikt, ka kuratores gribējušas pievērsties tiem latviešu māksliniekiem, kuri ir guvuši vērā ņemamus panākumus un bijuši saistīti ar sava laika vadošajām mākslas aprindām.

Trimdas mākslas pētniecība un aktualizēšana ir nerimstošs process, cenšoties aizpildīt tos caurumus Latvijas kultūras pašizpratnē, ko radīja dzelzs priekškara izraisītais pārrāvums aukstā kara apstākļos. Mūsdienu migrācija konstruē jau pavisam cita veida jautājumus par indivīda un mākslas nacionalitātes robežām. Un vai tās vispār vēl pastāv? Nav šaubu, ka ikviena reģiona noteiktie kultūrpolitiskie apstākļi lielā mērā ietekmē radošos procesus, taču tos nevajadzētu jaukt ar mistificētiem etniskajiem izdomājumiem, ko mūsu būtībā iekodē piedzimšanas fakts konkrētā teritorijā un kas ir vienkārši romantizēti stereotipi.

Koncentrēšanās uz latviešu pēckara mākslas izpausmēm Rietumu metropolēs, to vidū Ņujorkā, samērā nesen bija skatāma apjomīgajā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādē Pārnēsājamās ainavas, tāpēc Tuvplāna pieteiktā tēma samulsina, jo ar nelielu laika distanci tiek atkārtota ļoti līdzīga koncepcija. Abu izstāžu idejiskais izpildījums gan ir kardināli atšķirīgs – Pārnēsājamās ainavas pievērsās mākslas spējai sevī uzsūkt un izteikt gan sarežģītu ģeopolitisko notikumu atstātos nospiedumus, gan piederības un identitātes veidošanās mehānismus, bet Tuvplāns izceļ mākslas slavenības, nevis to ideju, noskaņu, sociālo enerģiju un notikumu miksli, kas veido trimdas mākslas fenomenu. Ņujorka kā izstādes kopsaucējs ir tikai formāls elements, saistībā ar kuru atlasīti autori.

 

Rietumu pārākuma mīts

Runāt par trimdas kultūras procesiem var ļoti dažādi. Var tos aplūkot kā sarežģīti sazarotu sociālo pārmaiņu tīklu, var mērīt tuvuma un tāluma nogriežņus starp savējiem un svešajiem vai sevis paša ģeogrāfiski nenoteiktajām esības formām. To var darīt arī daudz vienkāršāk, pievēršoties mākslai kā atsevišķu personību vēsturei. Tieši tāda pieeja ir vērojama izstādē Tuvplāns, taču tas, ka pieeja ir vienkārša, nebūt nenozīmē, ka tā ir slikta. Latvijas mākslā tā gluži vienkārši ir kļuvusi par pašsaprotamu, jo kopumā vērojama izteikta koncentrēšanās uz mākslinieka ģēnija mītu, viņa personību, nevis mākslas saistību ar sava laikmeta norisēm.

Izstādē dominē pozitīvs skatījums uz piederību Rietumiem, necenšoties pārskatīt ierastās attiecības starp perifēriju un centru, kas jau ļoti sen nav viennozīmīgas. Rietumu mākslas kanoni gan estētiskā, gan institucionālā līmenī bieži darbojas kā angažēšanas sistēma, kas par derīgu atzīst tikai to, kas ir spējīgs atbilst aktuālajām tendencēm, konkrētiem "-ismiem" un vadošajam skatījumam uz to, ar ko mākslai būtu jānodarbojas.

Izstāde Tuvplāns turpina barot šo Rietumu pārākuma mītu, tā uzskaita prestižas mākslas institūcijas, ar kurām izstādes mākslinieki ir sadarbojušies, un mākslas slavenības, ar kurām latviešu mākslinieki ir draudzējušies. Tas rada duālas sajūtas, jo, no vienas puses, ir patīkami apzināties piederību šāda līmeņa mākslai kaut vai caur ļoti pastarpināto "tautiešu" saikni, taču, no otras puses, šī dižošanās rada arī mazliet provinciālu iespaidu, jo par mākslas darbu veiksmes un kvalitātes kritēriju tiek padarīta slava un spēja "izsisties". Nav noliedzams, ka spēja gūt panākumus tik ciešas konkurences apstākļos ir profesionalitātes iezīme, taču konkrētajā izstādē tas viss tiek pasniegts ar tādu pompozitāti, kas teju robežojas ar vulgaritāti.

 

Tēli, nevis personības

Pievēršanās mākslinieku personībām – vai drīzāk viņu vārdiem – pastiprina arī videointervijas, kas eksponētas līdz ar darbiem un laika ziņā prasa pat lielāku uzmanību nekā pašu darbu aplūkošana. Videoportreti ir veidoti ļoti profesionāli un saistoši, katram māksliniekam piemeklēts mazliet atšķirīgs formāts, piemēram, Indriķa Ģelža stāsts tiek translēts no viedtālruņa, tādējādi arī tiek atklāts katra mākslinieka individuālais tēls. Te gan jāuzsver, ka runa ir par mākslinieku tēliem, nevis personībām, jo, kā jau smalko aprindu hronikās pieņemts, galvenais ir smalka, interesanta virspuse, nevis dziļāka satura atklāsmes.

Arī mākslas eksponātu apjoms ir diezgan skops atšķirībā no abstraktā ekspresionista Edvīna Strautmaņa ekspozīcijas, kas nodēvēta par retrospekciju un izveidota pietiekami plaša, lai radītu pilnvērtīgu iespaidu. Arī Māra Bišofa zīmējumi labi pakļaujas izkliedētības principam, un to nav ne par daudz, ne par maz, taču, piemēram, Svena Lūkina īpatnējā mākslas valoda divu objektu veidā īsti nespēj atklāties. Saprotu, ka darbs ar šāda mēroga slavenībām prasa ļoti lielus resursus un katra autora retrospekcija būtu neiespējams uzdevums, taču sadalījums varētu būt vienmērīgāks.

Par izstādes dalībnieci ir kļuvusi arī slavenu Ņujorkas mākslinieku modele Dovanna Pagovska, viņas personība ļauj eksponēt, piemēram, Roberta Mepltorpa fotogrāfijas un ironiski atgādina, ka sievietes mākslas izstādēs joprojām lielākoties iekļūst kā attēlojuma objekts, nevis tā radītājas.

 

Kokteiļvakaru fons

Vai paši izstādes darbi pēkšņi kļūst sliktāki tikai tāpēc, ka tās atskaites punkts ir slava? Vai Vijas Celmiņas un Svena Lūkina darbiem kuratoru koncepcija liek izskatīties vājākiem? Ja neskaita Vijas Celmiņas darbu eksponēšanu pustumsā, tad, protams, nē, darbi ir lieliski. Taču izstāde kā stāsts atstāj dzīvesstila žurnāla iespaidu, kurā tiek uzskaitītas kādas slavenības garderobes izmaksas vai iegādātās savrupmājas. Par šo Ņujorkas mītu intervijā paironizē kā allaž atklātā Signe Baumane, taču kopumā izstāde atstāj glīta kokteiļvakaru fona iespaidu, tā ir dizainiski noslīpēta ekspozīcija, pie kuras pārmīt dažus saviesīgus vārdus ar vīna glāzi rokās.

Mūsdienu sabiedrība ir slinka, un "iebarot" mākslu bieži nākas ar dažādiem pašu mākslas darbu pazemojošiem mārketinga trikiem, kas pamatīgi noplicina darba sākotnējo nozīmi. Daigas Rudzātes un Žanetes Skarules kūrētais Tuvplāns piesaista skatītāju uzmanību caur slavenību vārdiem. Tajā ir daudz labu darbu un interesantu dzīvesstāstu, taču pati migrācijas, prombūtnes tēma atklājas ļoti plakani – dzīve Ņujorkā kā radošās darbības augstākais sasniegums.

Jau pāris gadu līdzšinējo pasaules ģeogrāfiju gan fiziski, gan mentāli plosa migrācijas krīze, un mums kā kultūras darbiniekiem būtu jāapzinās, ka vienas valsts pārticība bieži nozīmē postu citā zemeslodes daļā. Neliela trimdas mākslas izstāde Cēsīs šīs problēmas neatrisinās, taču tās nevajadzētu arī trivializēt, ignorējot mākslas sistēmas ēnas puses. Izstādes pavadtekstā pavīd jautājumi par nacionālā un globālā attiecībām: "Vai pasaulē, kur pārvietošanās apkārt zemeslodei kļuvusi par ikdienišķu parādību, vēl ir nozīme nacionālajai identitātei un izcelsmei? Vai māksla mūsdienās kļuvusi universāla? Mēs nezinām un neesam atraduši atbildi." Es gan teiktu, ka izstādes kuratores atbildi īsti nav meklējušas, jo šo jautājumu nokaitētajā publiskajā telpā ir ļoti grūti neatrast savu personisko attieksmi pret konkrēto problēmu loku.

 

Izstāde

Tuvplāns

Topošajā Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā līdz 18.VIII

Top komentāri

w
w
Paldies! Vienmēr patīk, ir interesanti un izglītojoši lasīt Santas Hiršas recenzijas!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 431

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja