Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris jau trešo gadu pirmo septembri ieskandina ar izrādi, kas pēc ieceres adresēta visai ģimenei. Par Robinu Hudu un Pelnrušķīti tā varēja teikt, toties gadījums ar Sergeja Golomazova jauniestudējumu Seši Šerloki ir diskutabls. Artura Konana Doila stāstu salikums, ieskaitot starpbrīdi, aizņem trīs stundas skatītāja laika, kas ir par daudz bērnu auditorijai. Laiks gan visu, šķiet, salicis pa vietām – es izrādi skatījos tās otrajā rādīšanas nedēļā, kad zālē darbdienas vakarā absolūtā vairākumā bija pieaugušie. Tomēr ne jau garums ir galvenais faktors, kāpēc skatītāju šī izklaidei domātā izrāde var nogurdināt.
Kultūrcitātu stilizācija
Režisora Sergeja Golomazova rokraksts, īpaši, ja viņš sadarbojas ar scenogrāfu Mihailu Kramenko, ir visai viegli atpazīstams. Funkcionāla dekorācija ar bīdāmām durvīm, ko izmanto arī pierakstu veikšanai uz durvju stikliem, nedaudz Artūra Skuteļska horeogrāfijas, vairākkārt – un šoreiz krietni par daudz – atkārtots viens muzikālais motīvs. Tehniski izrāde ir uzbūvēta profesionāli, taču režisors pats sev ir izvirzījis mērķi, kas sevī slēpj šķēršļus to īstenot. Proti, stāstu skaits veido tik apjomīgu materiālu, ka to ir grūti ietilpināt ģimenes formāta izrādes hronometrāžā, bet, tā kā neviens stāsts netiek atmests, tiek dzīts temps, būtiski deformējot Artura Konana Doila darbu stilistiku.
Padomju laikā kinostudijā Ļenfiļm daļēji arī Rīgā filmētajās Šerloka Holmsa sērijās, kas, visticamāk, veido Mihaila Čehova teātra auditorijas noturīgāko priekšstatu par slaveno Beikerstrītas detektīvu, liela nozīme ir šķietamai nesteidzībai, sīkām detaļām un zināmam snobismam. Sergeja Golomazova izrādē, cenšoties izstāstīt maksimāli daudz stāstu, detaļas lielā mērā tiek upurētas un, nespējot parādīt lielu daļu notikumu, tie tiek atstāstīti, un visiem aktieriem ir mikrofoni. Rezultāts ir horeogrāfiski ierāmēti teksta sablīvējumi, kas tiek izrunāti milzīgā ātrumā, bet mikrofonu vienveidīgais pastiprinājums aktieru intensīvo runasveidu padara monotonu un slikti uztveramu. Situāciju neatvieglo tas, ka aktieriem ir dots uzdevums savus tipāžus atveidot iespējami spilgti, kas rada vēlēšanos runāt skaļāk, nekā nepieciešams.
Zināmā mērā glābties no vienveidības režisors cenšas, dažādojot katra stāsta Holmsa un Vatsona tipāžus un rīcības motivāciju, kā arī stilizējot kultūrcitātus, piemēram, vienā no ainām parādās kas līdzīgs Adamsu ģimenei, savukārt citā ļaundaris atgādina Džokeru. Tomēr, teorētiski iecerot izrādi kā spēli, režisors nepanāk spēles vieglumu un rotaļīgumu.
Skiču burtnīca
Atbilstoši izrādes nosaukumam Šerloki tiešām ir seši, savukārt doktora Vatsona lomā mainās pieci aktieri, Vadims Grosmans šajā lomā parādās divreiz. Principi, pēc kādiem veidoti detektīvu pāri, ja arī tādi ir, šķiet pagrūti nolasāmi. Divus Šerlokus atveido sievietes, savukārt Vatsonu vidū sieviešu nav. Faktiski tikai Veronika Plotņikova patiešām Šerloku spēlē kā sievieti, kura turklāt savu Vatsonu skūpsta uz lūpām.
Šķiet, režisoram svarīgākais ir bijis negaidītības moments, piedāvājot Šerlokus tādus, kādus neviens vēl nav redzējis, turpretim Vatsoni ir tradicionālāki, kaut arī brīžiem izkāpināti, kā, piemēram, šo varoni spēlē Dmitrijs Palēs, kura Vatsons visu ainu nostaigā rītasvārkos un čībās, un jociņš ir tajā, ka visi jautā, kāpēc viņš tā ir tērpies. Ar Arturu Konanu Doilu tam sakars ir sižeta līmenī, bet klasiskajam detektīva tēlam neraksturīgās īpašības aktieri gan atrāda, taču apgalvot, ka no tā uzlabojas konkrētās ainas interpretācija, īsti nevar. Piemēram, krievu zeku žargonā runājošais Jevgeņija Proņina "pacans" Holmss tipoloģiski līdzinās savulaik rādītās padomju filmas Tikšanās vietu mainīt nedrīkst galvenajam varonim Žeglovam, tikai bez Vladimiram Visockim piemītošās skarbās harismas. Savukārt pēdējā epizodē Jurijs Kušpelo rāda Šerloku jau kā vecu vīru, kura spējas pretoties ļaunumam, godīgi runājot, nav garantētas.
Šajā tipāžu galerijā ir pa interesantam atradumam, piemēram, samērā neparasts ir Jekaterinas Frolovas Holmss, kura savdabīgajai gaitai zāle aplaudē. Taču izrādes struktūra kopumā visu šo galeriju padara par skiču burtnīcu, nevienam no raksturiem neļaujot izplaukt detalizētākā sniegumā. Vairākās epizodēs pazib aktieri, kuri viņiem atvēlētajā laikā paspēj palikt atmiņā, piemēram, Natālija Živeca un Jeļena Sigova, taču arī viņām precīzākam lomas zīmējumam nav ne vielas (īsā stāsta formāts to nepiedāvā), ne skatuves laika. Toties pastāvīga un nemainīga izrādes vērtība, kuras atturīgā ironija un nemainīgā erudīcija, iespējams, ir vistuvākā tradicionālai Konana Doila stāstu interpretācijai, ir Gaļinas Rosijskas misis Hadsone.
Vai Sergeja Golomazova jauniestudējums mums cenšas kaut ko pavēstīt? To, ka literāra darba varoni var atveidot visdažādākajos veidos bez aizspriedumiem? Vai to, ka pie aizspriedumiem pieder arī vēlme kaut nedaudz sajust oriģināla stilu? Mihaila Čehova teātris, šķiet, ar trim dažādām variācijām par detektīvu tēmu, kas dominē jaunās sezonas sākuma plānos (arī Agatas Kristi Slepkavība Austrumu ekspresī un bērniem adresētais Arno Jundzes Šušnirks un spoku muiža), signalizē par vēlmi atgriezt zālē to skatītāju, kurš vēlas ja ne obligāti izklaidējošu, tad vismaz salīdzinoši apolitisku repertuāru.
Seši Šerloki
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 17.X–25.XI
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15,45–32,97