Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunākā izrāde – Viljama Šekspīra iedvesmotās Artūra Dīča lugas Lēdija Makbeta iestudējums Lauras Grozas režijā – ir visādās nozīmēs ļoti intensīva. Žanriski nosaukta par "sapņu sonāti", gara un saturiski diskutabla, taču vizuāli un skaniski ļoti skaista un ar vērienīgu Veronikas Plotņikovas darbu titullomā. Vienlaikus teātra galerijā atklāta jauna izstāde instalācija un teātra publiskajā platformā notikusi diskusija par tēmām, kas ir saistītas ar izrādi, un tā nenoliedzami ir vajadzīga un vērtīga prakse.
Somnambulisma lēkmes
Izrādes sākums ir intriģējošs, un faktiski jau pirmajās pārdesmit minūtēs tiek pieteiktas gan visas galvenās tēmas, gan izteiksmes līdzekļi. Elīnas Bartkevičas, Adrianas Tatjanas Začestes un Natālijas Živecas raganas, no galvas līdz kājām "iesaiņotas" efektīgos melnos tērpos, dekoratīvā mizanscēnā sagūlušās cita uz citas un "aizmigušas" proscēnijā jau pirms izrādes sākuma. Aiz viņām skatuves dziļumā bezpersonisks balts kubs. Izrādes darbībai sākoties, pustumsā un ēnās redzama liela embrija attēla videoprojekcija, dzirdamas raganu balsis un pēc tam šķietami sadzīvisks, bet patiesībā intīmi juteklisks Makbetu pāra dialogs. Šekspīra "skotu lugas" raganas pirmajā ainā izsaka simbolisko "balts ir melns, un melns ir balts", savukārt Dīča raganas sauc pirmajā brīdī šķietami nesaprotamus skaitļus: "Viens plus viens ir trīs. Vai četri. Gadās ar, ka pieci. Citiem gadās, šiem negadās. Šiem tik divi un divi. Vienreiz bija divi, komats, pieci. Bet tad atkal divi. Vienreiz bija divi, komats, septiņi, bet tad atkal divi. Bija arī trīs. Bija, jā, bija. Bija un izbija." Tikai pamazām top skaidrs, ka runa ir par Makbetu nepiedzimušajiem bērniem… un baltais kubs atvērsies, paplašināsies un transformēsies par (cietuma) slimnīcas palātu, kurā somnambulisma lēkmēs klīst lēdija Makbeta, līdz apsēstībai mēģinot no rokām nomazgāt iedomātas asinis un mokoties murgos par vīra… grūtniecību. Par abu kopīgo bērnu, ko gaida Makbets un neļauj sievas "asiņainajām rokām" tam pieskarties.
Motīvs par zaudēto bērnu un/vai neauglību Makbeta kontekstā nav pārsteidzošs. Tas ir arī Šekspīra lugā un nereti teātra un kino interpretācijās kalpojis par galveno psiholoģisko lēdijas Makbetas rīcības motivatoru. Arī agrāko gadu Lauras Grozas izrāžu varones vairākkārt risinājušas sarežģītas attiecības ar grūtniecības pieredzi.
Gan Artūra Dīča luga, gan mākslinieku dueta Mareunrol’s telpas un kostīmu koncepts, gan Annas Fišeres mūzika ir suverēnas, pašpietiekamas estētiskas pasaules, par kurām ir interesanti domāt atsevišķi.
Dīcis ar Šekspīra pirmavotu ir rīkojies šķietami radikāli. Kā starta punktu dramaturgs izvēlējies to, ar ko Šekspīrs faktiski jau beidz, – lugas Makbets piektā cēliena pirmo ainu. Ārsts ieradies izmeklēt lēdiju Makbetu, kuru sirdsapziņas mokas par daudzajām pastrādātajām slepkavībām ir novedušas neprātā. Piektā cēliena piektajā ainā lēdija Makbeta jau ir mirusi. Artūrs Dīcis ir izveidojis atmiņu cilpu, liekot Šekspīra lugas pirmajiem četriem cēlieniem risināties lēdijas Makbetas prātā, it kā jautājot, cik lielā mērā viņa ir informēta un līdzatbildīga par vīra tirāna valdīšanas metodēm. Aleksandra Maļikova uzstājīgais Ārsts kādā brīdī saka: "Cilvēki nezina, kā bija, kā nebija. Ko mēs rādām, tā viņiem ir patiesība."
Mūzikas un telpas saspēle
Izrādes vizualitātes autoru Mareunrol’s uzreiz pamanāmais tēls ir dažādi telpiski četrstūri. Stikla būris, kurā kā ieslodzījumā – bet varbūt patvērumā? – ik pa brīdim slēpjas galvenā varone. Dažāda lieluma "logi", kas ierāmē to vai citu ārpusslimnīcas impulsu. Kleitas, kas tiek uzvilktas un novilktas, pieņemu, kādā noteiktā krāsu un kārtu secībā. Oskara Pauliņa un Maksima Ustimova gaismu un Katrīnas Neiburgas video dramaturģija, kas liek kara sprādzieniem izskatīties pēc salūta dzirkstīm un otrādi un datorizētiem karavīriem caur viltus altāru ekrānu melnbalto ņirbēšanu ienākt gan varoņu, gan skatītāju apziņā.
Annas Fišeres mūzika skan, šķiet, gandrīz visu izrādes laiku, mijoties reliģiskiem grēku nožēlas motīviem ar mokošiem plīstošas un brūkošas pasaules trokšņiem. Lēdijas Makbetas muzikālā partitūra būtu kompetenta muzikologa analīzes vērta (mūzikas ierakstā piesaistīti vairāki mūziķi un Rīgas Doma zēnu koris), bet skatuviski un jēdzieniski brīnišķīgs atradums ir akustiskais instruments, pie kura ar lociņu ik pa brīdim raganu ietekmē ķeras Veronikas Plotņikovas lēdija Makbeta. Neizdevās atrast latviski aprobētu nosaukumu, bet pēc analoģijas ar citām valodām laikam tas burtiski būtu saucams par votersfonu atvasinājumā no tā izgudrotāja Ričarda Votersa (Waters) uzvārda. Taču izteiksmīgāks ir šī instrumenta poētiskais tulkojums – ūdensarfa, jo rezonatorā var būt neliels ūdens daudzums, kas tam piešķir vibrējošu, noslēpumainu un spriedzi raisošu skaņu, iespējams, dzirdamu arī zem ūdens. Annas Fišeres mūzika jau vairākkārt bijusi medijs, kas ļauj savstarpēji sazināties dažādām citbūtnēm, – izrādēs Zalkša līgava, Koku opera un Vēsā. Un arī tagad – tieši mūzikas un telpas saspēle vispārliecinošāk rada režisores konceptuāli pieteikto sapņa atmosfēru.
Karaļiem nav jākaro
Tēlu sistēmu izrādē režisore Laura Groza organizējusi sev raksturīgajā veidā, centrā izvirzot spilgtu varoni un ap viņu izvietojot pārējos dažādās pakārtojuma pakāpēs. Tikai funkcijas loma ir gan diezgan ilustratīvajām raganām, gan automatizētajam slimnīcas apkalpojošajam personālam – Darjas Fečinas, Jeļenas Sigovas un Tatjanas Lukašenkovas kalponēm un Jekaterinas Frolovas kambarkundzei –, gan patiesībā arī daudzskaitlīgajai, bet unificētajai melnās drēbēs ģērbto karalisko vīriešu pasaulei. Volodimira Gorislaveca Dankans un Šamila Hamatova Malkolms ir uzsvērti groteski deģenerāti, gandrīz vai speciāli radot iespaidu, ka tādus novākt no ceļa nav pārāk liels grēks. Dmitrijs Jegorovs Benkvo un Konstantīns Ņikuļins Lenoksa lomā godprātīgi izpilda sižeta uzdevumus, bet nepaliek prātā kā raksturi ar konkrētām izvēlēm un rīcību. Mazliet vairāk psiholoģiskās telpas ticis Ivana Streļcova Makdafam – gan kā cilvēkam, kurš iet cauri patiesām ciešanām, gan kā Makbeta liktenīgajam pretiniekam finālā.
Starp citu, pārsteidzoši, ka nekur Lēdijas Makbetas publicitātes materiālos nav minēts horeogrāfs, jo izrāde ir pat ļoti horeogrāfiska – ar mērķtiecīgām kustību trajektorijām. Un Makbeta un Makdafa fināla cīņa pat liek atcerēties pirms desmit gadiem Lienes Gravas iestudēto Ginta Andžāna Frankenšteina un Daiņa Grūbes Radības cīņu Lauras Grozas izrādē Frankenšteins.
Pieņemu, ka akla un izmisīga mīlestība kā slimība (izrādes programmiņā var uzzināt dažādus medicīniskus un fizioloģiskus faktus par mīlestības dabu) ir izrādes galvenā tēma. Starp Veronikas Plotņikovas un Jevgeņija Proņina varoņiem uz skatuves valda acīmredzama jutekliska pievilkšanās, un noticēt, ka kaislības vārdā viņi būtu gatavi uz daudz ko, var. Salīdzinājumam – Šekspīra lugā Makbetu pāra attiecības ir daudz lietišķākas. Ja arī kādreiz ir bijusi mīlestība, asiņu jūrā tā ir pazudusi, un, uzzinājis par sievas nāvi, Šekspīra Makbets reaģē galēji ciniski: "Un vajadzēja tieši tagad mirt, / Kad nav man laika tādu vēsti saņemt!"
Izrādē galvenais abu laulāto vadmotīvs varētu būt lēdijas Makbetas teksts: "Es viņu karā nelaidīšu. Karaļiem nav jākaro, kad Dankans bija karalis, tad Makbets karoja, kad Makbets karalis, laiks citiem karot. Mums laiks mierā dzīvot, mums laiks troņmantnieku izlolot." Veronika Plotņikova titullomā ir fascinējoša – viņā ir enerģija, pievilcība, spēks un tomēr arī apjukums, nedrošība, maigums. Savukārt Jevgeņija Proņina Makbetam piemīt skatuviski pievilcīga, bet bīstama dzīvnieka daba.
To visu ir tiešām skaisti un aizraujoši vērot, kamēr izdodas neuzdot jautājumus, kāds tad tomēr ir izrādes kopējais vēstījums un kas tas ir par karu, kurā Makbets, savas mīļotās sievas iedvesmots, cīnās un mirst. Un kāpēc lēdija Makbeta to izliekas neredzam, un kāpēc tas viss beigās top piedots. Un kāpēc no Krievijas caur Armēniju emigrējis aktieris (talantīgs aktieris, tas ir fakts) uzreiz nonāk Latvijas teātra izrādes galvenajā lomā.
Lēdija Makbeta
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī
14., 27.III, 19.IV, 23., 24.V plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–35