Laika ziņas
Šodien
Migla

Ērika Apaļā izstādes Zari recenzija. Grūtsirdīgie kukuržņi

Ēriks Apaļais izstādē Zari it kā parāda, ka ikkatra zīme – rakstu vai simboliska, emblemātiska – izirst, beidzas, kad vairs nav pieejami tās uztveres noteikumi

Izstāde sākas ar intrigu – uzkāpjot pa augstākajām kāpnēm Rīgā, kas ved uz Arsenāla Radošo darbnīcu, cauri divām durvju ailām paveras izgaismotās izstāžu telpas daļa. Tajā redzama balsta siena ar iecentrētu neliela izmēra glezniņu. Uz pelēka, plāni ieklāta fona saskatāmi uzgleznoti daži sīki objekti – kas tieši, pa gabalu nav saprotams. "Kā, vai tādas ir arī visas pārējās gleznas, kuru dēļ tik augstu kāpts?" varētu iesaukties potenciālais skatītājs. Atbilde ir gandrīz apstiprinoša. Gleznotājs Ēriks Apaļais darbojas ar nelieliem izmēriem, gandrīz monohromā vai drīzāk ahromatiskā (melnbaltā) gammā, un viņa gleznas nav ne figurālas kompozīcijas, ne ainavas, ne klusās dabas. Kaut gan pa pazīmei no katra žanra iespējams saskatīt. Tā ka ir izvēle – paraustīt plecus un kāpt atpakaļ vai pavadīt ilgāku laiku neuzkrītošo mākslas darbu sabiedrībā un atklāt to stingri ierobežotās tēlu sistēmas gandrīz magnētisko pievilcību.

Papildu intrigu, protams, rada fakts, ka Apaļais nekad nav mācījies mākslu Latvijā – viņš ir absolvējis Mākslu universitāti Hamburgā (ar izcilību) – un, iespējams, tādēļ viņa darbos neredz vietējās mākslas izglītības traumu, piemēram, apaļīgās formās zīmētu sieviešu figūru ar govs acīm vai otro roku Vidusjūras motīvu. Viņa mākslas konteksts ir apvienotās Eiropas mūsdienu māksla ar visām tās autoritātēm un kritērijiem. Apaļais ir saistījies ar respektablo Hamburgas mākslas galeriju Vera Munro, tādēļ ne visi viņa darbi ir bijuši skatāmi Latvijā (daļu var redzēt nesen izdotajā galerijas katalogā, kas pieejams izstāžu zālē). Tomēr mākslinieks, kas pastāvīgi dzīvo Rīgā, arī šeit izstādes rīko regulāri – vispirms viņam sirdij tuvajā galerijā Alma, bet 2013. gadā – laikmetīgās mākslas centrā kim?.

Vārdu slazdi

Mēģinot interpretēt Apaļā mākslu, tik viegli ir krist jau sagatavotos priekšstatu slazdos! Piemēram, atliek tikai izdzirdēt, ka mākslinieka interešu lokā ir valoda, un sākt pielīdzināt attēlu rakstītam tekstam un otrādi (kataloga teksta autors vācu filozofs Jens Asthofs, izstādes anotācijas autore Šelda Puķīte). Protams, Apaļais iespēju šādai pieejai dod, taču tā maz ko pasaka par pašu gleznu spēju piesaistīt skatienu. Šķiet, Apaļais to labi apzinās, tādēļ pat mazliet "nes cauri" skatītāja vēlmi gleznas "lasīt": iepriekšējā viņa personālizstādē Vārdi (kim?, 2013) uzmanības centrā bija grandiozs grāmatas tēls, savukārt šīs atslēga ir pat ne burti, bet poētisks salīdzinājums: salauzti zariņi, to fragmenti, kas tikai izskatās pēc burtiem. Kaismīgas pašinterpretējošas esejas vietā, kas pavadīja Vārdus (joprojām atrodama portālā Satori), šīs izstādes ievadam kalpo dzejas rindas. Tajās figurē tādas metaforas kā "ledainais spogulis", zari un pelni, un maģiski "visi jā un visi nē". Spogulis vizuāli ieraugāms vairākos veidos – vispirms jau visreālistiskākajā glezniņā Bez nosaukuma, kurā ar vienu otu un toni iezīmēti silueti spēlē hokeju, jādomā gan, uz spoguļgluda ledus. Darbā A tiešām attēlots A burts, zem kura ir spoguļattēls, kas to ievieto nojaušamā telpā. Ir arī O (vai nulle?), kurā iezīmēts aplis, kas varētu būt saprotams arī kā spogulis, salīdzinot ar kādu Apaļā 2011. gada darbu, kam dots tieši tāds nosaukums. Zari vēsta paši par sevi – proti, darbā ar nosaukumu Zari tie izkārtojušies rindiņā, ko var izlasīt kā vārdu. Tiesa, rindiņu zemāk nekas vairs nav salasāms, bet kompozīciju (teksta lapu?) noslēdz bēdīga krikumu čupiņa. Lūk, arī visa lasīšana! Šī paša motīva variācija ir glezna ar nosaukumu I (burts vai romiešu cipars?). Apaļais it kā parāda, ka ikkatra zīme – rakstu vai simboliska, emblemātiska – izirst, beidzas, kad vairs nav pieejami tās uztveres noteikumi. Piemēram, formāta ziņā lielāko gleznu, kas likta arī ekspozīcijas centrā, sauc S. Tajā pēc vēlēšanās var saskatīt stāvlampu vai sniega lāpstu. Apaļā mākslas mīļotāji noteikti izvēlēsies otro variantu, jo sniegavīra tēls ir bijis autora iemīļots motīvs iepriekšējos gados. Un patiesi – tur jau viņš redzams, uz lāpstas kā maziņa trīs bumbuļu kombinācija – tikai savējiem! Jādomā, ka gleznas nosaukumu būtu vēlams izlasīt balsī – kā Es – un žanru traktēt kā pašportretu.

Dzejnieka vārdi

Skaidri vai divdomīgi "lasāmās" zīmes Apaļā gleznās mijas ar pavisam neskaidrām – kādām atlūzām, krikumiem vai kukuržņiem, kuros ar diviem triepieniem iezīmētas gaismas un ēnas puse, padarot tos telpiskus. Kādā senā gleznā šādi bija attēlotas ogles, bet kas šoreiz? Ainavā ar hokejistiem tas acīmredzot būtu sniegs, bet vai, lidojot virs izdeguša ugunskura vietas (gleznā Pelni), arī? Apaļā gleznotie foni vairs nav melni un mēmi kā iepriekš, tie var būt gan caurspīdīgi, gan veikli ieklātas toņu pārejas, gan "samazgāts" pagleznojums ar virsējo slāni. Lūk, virs ugunskura lido pat divi elementi – viens gaišs uz tumša fona un otrs tumšs – zemāk, kur fons kļuvis gaišāks –, tādēļ sakiet lūdzami, kas tie tādi ir – pelnu plēksnes vai sniega pārslas – un kādā virzienā kustas? Neatkarīgi no atbildes no šiem izplatījumā palaistajiem neidentificējamajiem objektiem, tāpat kā no izstādes kopumā, dveš grūtsirdība, Apaļajam agrāk neraksturīga rezignācija. Tā izskatās, dzejnieka vārdiem runājot, "kā piepildīts vārds/ kā tukšums/ kā piepildīts vārds" (Ē. Apaļais).

Ēriks Apaļais. Zari
Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā
Līdz 2. novembrim 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja