Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Otrdiena, 21. janvāris
Agne, Agnese, Agnija

Festivāla Birgita recenzija. Jaunas skaņas viduslaiku mūros

Birgitas festivāls Tallinas pievārtē Piritā jau divpadsmito vasaru piedāvā plašu muzikālā teātra spektru

Kad no Narvas puses gar Baltijas jūras krastu iebrauc Tallinā, augšup slienas majestātiski viduslaiku katoļu klostera mūri. Turp savulaik devās svētceļnieki no dažādām zemēm, bet tagad jau divpadsmit vasaras notiek festivāls, kas nosaukts klostera pamatlicējas Svētās Birgitas vārdā un pulcē dažādu paaudžu kultūrtūristus. Šo festivālu izveidoja un visus šos gadus vadīja pasaulslavenais igauņu diriģents Eri Klass (1939–2016), lai, pulcējot māksliniekus no visām pasaules malām, parādītu muzikālo teātri žanru, stilu un tradīciju daudzveidībā. Maestro aizgāja mūžībā šā gada 26. februārī. Viņa māksliniecisko vīziju turpina paša izskolotais diriģents un dziedātājs Risto Josts.

No 13. līdz 21. augustam festivāls piedāvāja četras viesizrādes un vienu speciāliestudējumu. Bija pārstāvētas desmit valstis: Igaunija, Latvija, Krievija, Baltkrievija, Vācija, Lielbritānija, Francija, Beļģija, Spānija, Japāna. Festivālu rīko Tallinas filharmonija – pilsētas koncertorganizācija, kuras paspārnē darbojas arī Tallinas filharmonijas kamerorķestris un kamerkoris. Klostera amfiteātrī ir 1300 skatītāju vietu, un tas bija publikas pilns.

Svētās Birgitas auklējums

Svētās Birgitas klosteri, kas pazīstams arī ar nosaukumu Piritas klosteris, Tallinas pievārtē, Piritas upes krastā, pārsimt metru no jūras, sāka būvēt 1407. gadā, pateicoties Svētajai Birgitai, kura šāda klosteru celtniecību vispirms noorganizēja dzimtajā Zviedrijā un vēlāk Somijā. Igaunijā XV gadsimtā tapusī iespaidīgā būve tolaik bija lielākais sieviešu klosteris visā Livonijā. Te gan jāpiebilst, ka pusi no klostera apdzīvoja svētie brāļi, taču mūki un mūķenes dzīvoja un kalpoja stingri norobežoti un varēja sarunāties tikai caur īpašu lodziņu.

Interesants fakts: dzimusi un izaugusi dižciltīga bruņinieka un zemes īpašnieka ģimenē, Birgita sava mūža pirmo pusi vadīja kā laicīga sieviete, ģimenes pavarda sargātāja un astoņu bērnu māte. Klosteru celtniecībai viņa pievērsās pēc vīra nāves, turklāt ar mērķtiecību un vērienu, kas šķiet gluži neticams viduslaiku sievietei. Klosteris sekmīgi darbojās līdz 1577. gadam un izdega ugunsgrēkā cara Ivana Bargā karaspēka uzbrukuma laikā. Toreiz gāja bojā visa bibliotēka, tāpēc gandrīz nav saglabājušās liecības par klostera iemītnieku dzīvi. Tomēr majestātiskie mūri, kapsēta un pagrabi ir saglabājušies līdz mūsu dienām.

Īpašā gaisotne, kas valda iekonservētajos senajos mūros un atsegtajos pagraba labirintos, ir kā radīta mūzikas baudīšanai. Ikgadējā Birgitas festivāla laikā klosteri apjumj ar vieglas, taču izturīgas konstrukcijas pagaidu jumtu, lai lietus, kas šeit līst bieži, netraucētu publikai baudīt mākslu. Zudībā nav gājusi arī garīgā kalpošana: tieši blakus senajiem mūriem XX gadsimta beigās tika uzbūvēts jauns Birgitas ordeņa sieviešu klosteris, ko atklāja 2001. gadā. Tā arhitekts Ra Luhse, kuru sastapu šīsvasaras izrādēs, ir pastāvīgs festivāla apmeklētājs. Viņa dzīvesbiedres scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Liljas Blūmenfeldes veikums bija skatāms vienā no festivāla viesizrādēm.

Jaunas sejas, dzīva spēle

Pirms trim gadiem Londonā izveidotā operas kompānija Black Cat, kuras mākslinieciskais vadītājs Pīters Fords pats Volfganga Amadeja Mocarta komiskās operas Così fan tutte viesizrādē diriģēja Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri, atrāda jaunos Londonā izstudējušos dziedātājus uz viņu pasaules karjeras sliekšņa. Lomās bija soprāni no Īrijas (Īfa O’Konela – Fiordilidži, Klēra Treisija – kalpone Despina) un Jaunzēlandes (Klēra Filere – Dorabella), daudzsološie britu talanti – liriskais tenors Džeimss Sevidžs- Henfords (Ferrando) un baritons Metjū Palmers (Guljelmo). Ironisko donu Alfonso, kurš jaunekļus pamudina pārbaudīt mīļoto draudzeņu uzticību, atveidoja rumāņu bass George Palku. Šajā ansamblī izrāde dzirkstīja jaunības enerģijā.

Izkoptās vokālās kvalitātes, skatuviskā pašatdeve un aizrautīgā saspēle precīzajās, nesamākslotajās mizanscēnās, kuru režisore japāniete Keiko Sumida ir t. s. fiziskā teātra speciāliste, darīja izrādi tik dzīvīgu un saprotamu, ka varētu pat iztikt bez titriem ekrānā. Adaptāciju uz Birgitas klostera skatuves vizuāli būtiski spilgtināja igauņu mākslinieces Liljas Blūmenfeldes gaume un drosme izcelt iestudējumu no sākotnēji pelēcīgās biroja vides. Tikai daži, toties trāpīgi akcenti bija gan abu galveno varoņu eleganti sievišķīgās baltās kleitas, kas īstajā brīdī tika nomainītas pret košām, izaicinoši spīguļojošām kokteiļkleitiņām, gan arī abu jaunekļu komiskā pārtapšana par albāņiem.

Svaiga vizuālā skatījuma savukārt ļoti pietrūka Baltkrievijas Nacionālā lielā operas un baleta teātra atvestajai operas izrādei Jevgeņijs Oņegins. Tā vairāk nekā garlaikoja ar anahronisko scenogrāfisko un režijas risinājumu. Rīts bez rītausmas stariņa Tatjanas vēstules skatā; duelis zem baltajām itāļu gardīnēm gluži kā padomjlaiku svinīgajos valdības koncertos; kopainā neintegrētas baleta ainas – viss hruščovlaiku padomju stilā, apbērts ar pusgadsimtu vecu naftalīnu. Toties valdzināja izcilās, agrāk nedzirdētās balsis un niansētā, emocionāli saviļņojošā muzikālā interpretācija, kur vienā elpā ar solistiem un kori muzicēja arī Andreja Galanova diriģētais orķestris. It īpaši saviļņoja siltais, visā diapazonā vokāli noapaļotais titullomas izpildītājas Anastasijas Moskvinas soprāns un emocionāli impulsīvais, taču vienlaikus ik frāzē niansētais Jurija Gorodecka tenors, kurš Ļenska lomā ne brīdi nekļuva slāviski raudulīgs. Šis jaunais dziedātājs ir atklājums, ne velti publika viņu sveica ar vētrainām ovācijām. Sulīgais, vīrišķīgi cildenais bass Andrejs Valentijs bija viens no spilgtākajiem Greminiem, kādus nācies dzirdēt. Te visi bija savā īstajā tēlā – gan teātra veterāns baritons Vladimirs Petrovs titullomā, gan mecosoprāns Oksana Volkova (Olga), Aleksandrs Gelahs (Trikē), kā arī Nataļja Akiņina (muižniece Larina) un Jekaterina Mihnoveca (aukle Fiļipjevna).

Īstu, satriecošu festivāla pārsteigumu visiem sagādāja Jekaterinburgas Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra viesizrāde – Sergeja Prokofjeva balets Romeo un Džuljeta, kuru šā gada pavasarī iestudējis Jekaterinburgas baleta vadītājs, kādreizējais Sanktpēterburgas Marijas teātra, Nīderlandes Nacionālā baleta un Londonas Karaliskā baleta premjers, šodien starptautiski atzītais horeogrāfs Vjačeslavs Samodurovs. Viņa versija ir brīva no šekspīriskās traģēdijas baleta interpretācijas klišejām. Izteiksmīgajā baleta valodā un – nebaidīšos teikt – arī režijā (kopā ar spilgtu scenogrāfijas un tērpu risinājumu) ir daudz jaunu atradumu un neatvairāmi uzrunājoša mākslinieciskā spēka. Te visam var noticēt – no titulvaroņu (Jekaterina Sapogova un Aleksandrs Merkuševs) bezgalīgās mīlestības iepretim histēriskajam dzimtu naidam un robusti maskulīnajai varai, kas kulminēja sinjora Kapuleti (Viktors Mehanošins) dusmu izvirdumā, līdz ikvienai sadzīviskai epizodei, it sevišķi ballē Kapuleti pilī un masu cīņu ainās, kas risinātas azartiski un dabiski, bez dekoratīvisma.

Izcili izveidoto un atveidoto raksturtēlu galerijā spridzina veiklais, rotaļīgi nebēdnīgais jokupēteris Merkucio, kurš tā turas līdz pēdējam elpas vilcienam. Atmiņā paliek agresīvi valdonīgais Tibalds, spriganās meitenes un stindzinošais skats, kad pat sinjora Kapuleti tver zobenu. Jekaterinburgas teātrī arvien top kaut kas neparasts un drosmīgs, tas šobrīd ir viens no visnozīmīgākajiem, visradošākajiem Krievijas baleta centriem. "Cenšamies darīt to, ko Krievijā nedara neviens cits, – pirmie dejojām Hansa van Mānena un Pola Laitfuta horeogrāfiju," – izvēloties un pats veidojot ekskluzīvu repertuāru, Vjačeslavs Samodurovs piepilda teātra ambīcijas bagātināt Krievijas kultūras dzīvi.

Koris Latvija pārspēj sevi

"Birgitas festivāls piedāvā mūsdienīgu, inovatīvu muzikālā teātra – operas un dejas mākslas – pieredzi plašā spektrā, akcentējot vizuālo un drāmas aspektu, taču arī labā veidā kultivē konservatīvu attieksmi. Tā cenšamies saglabāt līdzsvaru. Šis ir pēdējais maestro Eri Klasa veidotais festivāls, un man ļoti nozīmīga ir dotā iespēja uzņemties atbildību to turpināt," atklāj festivāla jaunais mākslinieciskais vadītājs Risto Josts. "Viduslaiku klostera īpašā gaisotne ir ļoti būtiska festivāla daļa. Katru gadu paši producējam kādu oratoriju vai cita liela darba teatralizētu iestudējumu, meklējam tehniskos un režijas risinājumus. Ne vienmēr tie ir sakrālie darbi. Pērn iestudējām Jozefa Haidna Pasaules radīšanu, nākamgad iestudēsim viņa oratoriju Gadalaiki. Nākotnē plānojam pievērsties arī baroka operai. Tie ir starptautiskas sadarbības projekti. Vienmēr iesaistām Valsts akadēmisko kori Latvija, bez kura tas vienkārši nebūtu iespējams, – tas ir mūsu festivāla koris, izcils kolektīvs un lieliski kolēģi," Risto Josts slavē Latvijas mūziķus.

Arī beļģu režisoram, Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēma iestudētājam Žoelam Lauversam, kad viņš runā par kori Latvija, acīs mirdz sajūsma: "Koris ir fantastisks. Vienkārši brīnums!" Šoreiz korim Latvija, tāpat kā solistiem, bija īpašs izaicinājums slaveno Rekviēmu interpretēt teatrālā skatuves darbībā, kustībā, visu partitūru dziedot no galvas. Žoela Lauversa radītajā ainavā gan Mocarta mūzikā, gan vēl pirms tās risinājās mūsdienu fotomākslinieka un vienlaikus Mocarta dzīvesstāsts, tas tika ilustrēts ar zīmīgām mizanscēnām un igauņu aktiera Uku Ūsberga lasītajiem Mocarta vēstuļu tekstiem.

Solisti – japāņu soprāns Juka Janagihara, igauņu mecosoprāns Helēna Lokuta, vācu tenors Tomass Folle un bass Saimons Robinsons ne tikai dziedāja, bet arī iejutās Mocarta ģimenes locekļu un draugu tēlos. Protagonista, viņa tuvinieku un laikabiedru dzīves apļojumu uz skatuves gar lieliem pulksteņiem vēstures krāmu kaudzē ar plašiem žestiem "diriģēja" pati nāve – augumā miniatūrā franču aktrise Mireija Mosē. Savukārt Tallinas kamerorķestris ar jauno igauņu diriģentu Mihailu Gertsu skanēja no "pazemes".

"Ik nots Mocarta mūzikā vēsta stāstu, un Rekviēms, kuru viņš paspēja tikai iesākt, nav tikai mūzika baznīcai. Rekviēms ir mesa mirušo piemiņai, taču tas man atklājis ļoti daudz par Mocarta dzīvi – galu galā bez dzīves nebūtu arī nāves. Es vēlējos to parādīt," Žoels Lauverss atklāj, kāpēc veidojis dzīvesstāstu. Interesantās idejas īstenojums tomēr nepārliecina. Iespējams, disproporcijas dēļ, jo pats Rekviēms sāk skanēt tikai pēc stundu ilgas (!) teātra daļas, ko var uztvert arī kā pārmērīgi ieilgušu gatavošanos muzicēt. Turklāt vizuālā darbība nemitīgi atkārtojas, arī mēmi turpinoties Rekviēma izpildījuma laikā.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja