Kas mūzikā ir vērtīgākais un uzrunā visspilgtāk? Garantēti perfekts un kvalitatīvs, taču arī iepriekšparedzams produkts – noteikta žanra vai stila šablona piepildījums – vai talantīgs, dabiski unikāls (nevis "izštukoti", konstruēti oriģināls) mākslinieks, kura sniegums un radošās brīvības lidojums nepakļaujas producentu diktētā formāta robežām? Tāds, kurš mūs vienkārši saviļņo un pārsteidz? Domāju, ka atbilde ir skaidra. Festivāla Rīgas ritmi vērtīgākais pienesums bija iespēja klausīties tieši šādus māksliniekus.
Sekss un katedrāle
Festivāla galvenie koncerti šoreiz notika jaunā vietā – tikko atjaunotajā, skaisti sakoptajā Rīgas Doma baznīcas dārzā. Katedrāles iekšpagalms, kur vēl nesen gar vēsturiskajiem mūriem slējās būvnieku stalažas, izrādījās džezam ļoti atbilstoša vieta. Rīgas ritmu mākslinieciskais vadītājs Māris Briežkalns to pat salīdzina ar brīvdabas gaisotni Venēcijas džeza festivālos Svētā Marka laukumā, kura muzikālie ritmi iemājo vēsturiskās arhitektūras kontekstā. Mazliet dīvaina gan bija sajūta brīdī, kad, uzstājoties gadsimtu gaitā daudz pieredzējušās katedrāles pagalmā, drosmīgi izaicinošā Kubas džeza jaunā zvaigzne Daimē Arosena ar savu grupu vokāli ilustrējošā priekšnesumā Don’t Unplug My Body, saldkaisli vaidot un arvien paātrinot mūzikas tempu, nepārprotami atdarināja seksuālās tuvības aktu līdz pat vokāli iespaidīgam orgasmam – kliedzienam. Bet citādi – kāpēc gan ne? Tomēr ir jāsaka, ka dīvas dziedāšanas mākslai vēl ir kur augt. Pagaidām trūkst vokālās niansētības, viņa paņem publiku ar savu spilgto skatuves tēlu, vitālo temperamentu, dabas doto balss spēku, kaismīgo pašatdevi un iedzimto prasmi komunicēt, kurā dominē atvērtība un veselīgs humors. Viņas pirmatnējais, kompleksu nenomāktais prieks par sevi, mūziku un dzīvi, nemaz nebēdājot par izteikto apaļīgumu, var arī būt par iedrošinošu paraugu mūsu paškritiskajām sievietēm, kurām jau daži lieki kilogrami ir iemesls izmisumam. Muzikālajā aspektā gan krietni interesantāka bija "pavadošā grupa", kas burtiski apdedzināja ar ļoti mūsdienīgu, sarežģītu un Kubai pavisam negaidītu džeza modernismu. Taustiņinstrumentālists Horhe Luiss Lagarsa, basists Rafaels Aldama, bundzinieks Rulijs Herrera un trompetists Jelfriss Valdess vienā vēzienā salauza stereotipus par Kubas mūziku.
Dieva svētīts talants
Lai gan parasti vislabākais un iespaidīgākais tiek pietaupīts beigām, šīs vasaras festivālā Rīgas ritmi notika pilnīgi pretēji. Satriecošākā uzstāšanās klausītājus sagaidīja uzreiz pirmajā no trim festivāla galvenajiem koncertiem. Fenomenālais brazīliešu ģitārists Jamandu Kosta uz skatuves viens pats ar savu akustisko ģitāru saviļņoja gan ar galvu reibinošu virtuozitāti un enerģiju, gan izsmalcinātu muzikalitāti un lirismu, izvilinot no ģitāras neticami daudzveidīgas skanējuma nianses. Jamandu Kosta ir no tiem ģeniālajiem izpildītājmāksliniekiem, par kuriem saka – mūziķis no Dieva. Viņš nevis uzstājas, bet vienkārši ar lielu kaifu dzīvo mūzikā, ar aizvērām acīm izspēlējot šķietami neiespējamo. Turklāt darot to bez smaga darba sajūtas, bet improvizējot rotaļīgā priekā un no visas sirds tajā daloties ar publiku. Mūzikas repertuārā ceļojot no valsts uz valsti, viņš tikai pasmaida, kad, sambas poliritmijā teju dejojot krēslā, kārtējo reizi aizlido zem kājām noliktais ķeblītis.
Nākamā vakara solomākslinieks, itāļu akordeona virtuozs šī vārda vislabākajā nozīmē Simone Dzankīni savā visdziļākajā mūziķa būtībā, pašatdeves un talanta spēkā ir Jamandu Kostas radinieks. Arī viņš savās azartiskajās improvizācijās apceļoja pasauli, pārsteidzoši mainot maršrutus un liekot saviem klausītājiem te aizsapņoties, te brīnīties par akordeona skaņu un faktūru dažādību, kas brīžiem, šķiet, nāca no pašas dzīvās dabas.
Vēl dažus mūzikai dzimušos sastapu jau pavisam citā festivālā Baltijas muzikālās sezonas, kurā vispusīgais pianists Deniss Macujevs pēc iepriekš aizvadītā akadēmiskās simfoniskās mūzikas koncerta svētdienas vakarā sniedza džeza programmu kopā ar saviem draugiem – Vācijā dzīvojošo bajāna lielmeistaru Aidaru Gainuļinu, kontrabasistu Andreju Ivanovu, bundzinieku Aleksandru Zingeru un diviem brīnumbērniem no Krievijas laukiem – deviņus gadus veco saksofonisti Sofiju Tjurinu un desmitgadīgo sitaminstrumentālisti Jekaterinu Fiļimonovu. Nesaukdams sevi par džeza mūziķi, Macujevs brīvi un radoši pārkausē džeza improvizācijās savu klasiskā pianista repertuāru – Gēršvina Rapsodiju blūza stilā, Čaikovska Gadalaikus, Rahmaņinova Variācijas par Paganīni tēmu, šādi pārtverot arī krievu simfoniskās mūzikas hitus. Pārsteidzoši meistarīgās mazās mūziķes tika stādītas priekšā nevis kā koncerta iesildītājas, bet gan kā līdzvērtīgas dalībnieces. Jā, supervirtuozo N. Rimska- Korsakova Kamenes lidojumu mazā saksofoniste nospēlēja vienā elpā (izmantojot t. s. sinhronās elpošanas tehniku), taču tas nebija triku un spēju izrādīšanas cirks. Meitenes muzicēja brīvi un ar neviltotu prieku.
Garantēts rezultāts
Blūza cienītājiem Rīgas ritmos vilties nelika blūzu un gospeļu mūzikas karaliene Rūtija Fostere, muzicējot kopā ar Latvijas Radio bigbendu. Te bija tradīcija, saknes, tīra manta. Bet blakus tai – daži ārkārtīgi interesanti, radoši komplicēti instrumentālie aranžējumi, kurus kopspēlē ar mūsu bigbendu cēla priekšā Grammy balvai nominētais amerikāņu pianists, komponists un producents Džons Bīslijs. Grieķu dziedātāja un akordeoniste, world music pārstāve Magda Janniku klausītāju simpātijas jau iepriekš iemantojusi ar silto, sirsnīgo muzicēšanas veidu, kas papildināts ar stāstiem. Soula un fanka grupa Electro Deluxe no Francijas festivāla noslēgumā mērķtiecīgi elektrizēja publiku, pārvēršot notikumu stāvkoncertā un uzrunājot instinktus ar robustas rokmūzikas skaļo spēku un vadošā solista skatuves šovu, taču, neraugoties uz profesionālo un dinamisko kopspēli, šis bija produkts – konstrukcija bez radošas, mākslinieciskas virsvērtības.