Klasiskās mūzikas festivāls Šalc savā otrajā gadā piedzīvoja pamatīgu pārbaudījumu: tikai pāris dienu pirms festivāla noslēguma koncerta Salut d’amour kļuva zināms, ka akūtu veselības problēmu dēļ šo paša izloloto programmu tomēr nevarēs diriģēt Karels Marks Šišons. Šo programmu, kura izskanēja trijos Latvijas festivāla orķestra un mūsu pasaulslavenās operdziedātājas Marinas Rebekas koncertos Ventspilī (19. jūlijā), festivāla mājvietā Liepājas Lielajā dzintarā (20. jūlijā) un Cēsīs (Pils parka estrādē 22. jūlijā, sadarbībā ar Cēsu Mākslas festivālu), pēdējā brīdī varonīgi uzņēmās sagatavot un nodiriģēt Guntis Kuzma. Koncertapritē šādi mēdz notikt, tomēr tie vienmēr ir ārkārtas gadījumi. Šis notikums izvērtās par īpašu festivāla piedzīvojumu. Tas bija saspringuma un stresa pilns gan rīkotājiem – aģentūras Laba mūzika tandēmam Anetei Točai un Intam Dālderim –, gan visiem koncerta dalībniekiem. Bet visvairāk, protams, diriģentam. Viņš šo pārbaudījumu izturēja godam.
Ekstrēms pārbaudījums
Guntis Kuzma vispirms sevi apliecināja kā izcils klarnetists – starptautisku konkursu laureāts, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra klarnešu grupas koncertmeistars no 2008. līdz 2014. gadam un kamerorķestra Sinfonietta Rīga pirmā klarnete no orķestra dibināšanas 2006. gadā līdz 2016. gadam. Viņa diriģenta karjera sākās 2007. gadā. Viņš diriģējis Sinfonietta Rīga un Sinfonia concertante programmas, kā arī vadījis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koka pūšaminstrumentu un stīginstrumentu sastāvus un koncertējis ASV, Dānijā, Zviedrijā, Lietuvā, Ukrainā, Vācijā, Polijā. Īsto zvaigžņu stundu Guntis Kuzma piedzīvoja šā gada janvārī, vadot dolfa Skultes 5. simfonijas (1974) sarežģītās, muzikāli un dramaturģiski krāšņās partitūras atskaņojumu Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Teju divdesmit gadu šī simfonija bija aizlaista atmatā, un Gunta Kuzmas vadībā piedzīvoja satriecoši spilgtu atdzimšanu – gan profesionāli perfektu, gan emocionāli pilnasinīgu un dramaturģiski mērķtiecīgu.
Ja atgriežamies pie festivāla Šalc vainagojuma, atslēgas vārds attiecībā uz diriģēšanu ir profesionālisms. Guntis Kuzma to pierādīja gan kā elastīgs sadarbības partneris Marinai Rebekai, gan simfoniskajos fragmentos – Riharda Vāgnera operas Rienci uvertīrā, Pētera Čaikovska populārajā valsī no baleta Gulbju ezers un jo īpaši – apjomīgajā un kontrastiem bagātajā Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta fragmentu svītā, kuru sakārtojis Karels Marks Šišons.
Šķiet, pēdējais bija vissarežģītākais uzdevums, jo mūsu simfoniskās mūzikas mīļotājiem spilgtā atmiņā ir galējie dinamikas un tempu kontrasti, kā arī īpašais temperaments, ar kādu šo mūziku ar LNSO Lielajā ģildē apdzīvoja pats Karels Marks Šišons. Tik iedvesmojošu vērienu un māksliniecisko brīvību nesagaidījām, taču trauslās mīlestības liktenīgā sadure ar masīvo naida agresiju mūzikā tika zīmēta skaudri un saviļņojoši, ar precīzi koordinētiem, izteiksmīgiem instrumentu solo un dinamisku, daudzveidīgu orķestra kopspēli – amplitūdā no virtuozu unisonu skrējiena līdz skarbai, tumši tonētai pilnskaņai.
Orķestra ansamblis bija izcils un lieliski sabalansēts, par spīti tam, ka Lielā dzintara lieliskajā akustikā orķestris skan neierasti skaļi (salīdzinājumā ar skanējumu Rīgas Lielajā ģildē) un mūziķi bija atšķirīgu skolu pārstāvji. Līdzīgi, kā tas bija jau pirmajā festivālā 2017. gada vasarā, tika sasaukts starptautisks Latvijas festivāla orķestris – izcila simfoniska vienība, kuras pirmā vijole šoreiz bija Jevgeņija Svetlanova Krievijas valsts simfoniskā orķestra koncertmeistars Sergejs Giršenko, un instrumentu grupu koncertmeistaru krēslos sēdēja Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra čellu grupas koncertmeistara vietnieks Johans van Īrsels, šī slavenā orķestra otro vijoļu grupas mūziķe Annabeta Veba un mežragu grupas koncertmeistars Laurenss Vaudenbergs, Sanktpēterburgas filharmonijas Akadēmiskā simfoniskā orķestra altu grupas koncertmeistars Andrejs Dogadins, kontrabasu grupas otrais koncertmeistars Rostislavs Jakovļevs un pirmā trompete Bogdans Dehtjaruks.
Pakļaujošais soprāns
Kā jau tas bija paredzams, koncerta sirds un dvēsele bija Marina Rebeka, mūsu pasaulslavenais soprāns ar dzimtas saknēm Liepājā. Koncerta pirmajā daļā viņa klausītājiem cēla priekšā divus plašus dziedājumus no operām, kuru lomas šobrīd dziedātājas repertuārā vēl nav – eksaltēta, neapvaldāma prieka ekstāzes piepildīto Elizabetes āriju no Riharda Vāgnera Tanheizera 1. cēliena un emociju noskaņās krasi mainīgo Tatjanas vēstules skatu no Pētera Čaikovska Jevgeņija Oņegina. Šis ir principiāls uzstādījums, kas saka "nē" tipiskajam galā koncertu svētku formātam. Tā vietā dziedātāja izvēlējusies satura dziļumu un sievietes pasaules atklāsmi tās visvairāk saviļņojošā un atkailinātā veidā.
Pierādījusi, ka viņas skaistajai, siltajai un dzidrajai balsij pietiek spēka un apjoma Riharda Vāgnera opermūzikas simfonizētajam vērienam, dziedātāja līdz asarām aizkustināja, iejūtoties Pētera Čaikovska operas liriskās varones pārdzīvojumu gammā. Tatjanas vēstule bija kā grēksūdze, kuras niansētajās vokālajās krāsās drosme mijās ar sirds trīsām, pārliecība – ar šaubām, sievišķīgas bailes un kauns – ar cerību, vētraina kaislība – ar mierpilniem apskaidrības brīžiem. Gunta Kuzmas vadītā orķestra skanējums sākumā tiecās pārmākt dziedātājas balsi, bet pēc tam kļuva par labu sabiedroto, papildinot un turpinot opervarones pārdzīvojumus.
Īpaši saviļņojoši, sirsnīgi un smeldzīgi, kā veltījums dziedātājai tuviem cilvēkiem – skolotājai Vilmai Cīrulei un vectēvam – Marinas Rebekas balsī izskanēja Jāņa Mediņa Ārija, kuru Liepājas diriģents Jēkabs Ozoliņš speciāli aranžējis soprānam un simfoniskajam orķestrim. Koncerta piedevās klausītāji tika apbalvoti ar dzirkstošu, spilgti kolorītu un artistisku operešu karaļa Franča Lehāra operetes Džudita titulvarones āriju, kuras temperamentīgo dabu Marina Rebeka ne vien izdziedāja, bet arī pati izspēlēja kastaņešu ritmos.
Pēcvārda vietā
Mūzikas pasaulē nav nekāds noslēpums, ka, veiksmīgi aizstājot pēkšņi sasirgušos lielmeistarus, daudzi jaunie skatuves mākslinieki ir ne tikai glābuši konkrēto koncertu vai izrādi, bet tikuši arī pamanīti un piedzīvojuši pirmo spožo lēcienu starptautiskajā apritē. Ja šāds Gunta Kuzmas pēdējā brīža ielēciens būtu noticis kādā no pasaules lielajām koncertzālēm vai jau slavenajiem festivāliem, kuros pulcējas starptautiska publika un mūzikas biznesa profesionāļi, šī, iespējams, būtu latviešu diriģenta zvaigžņu stunda un izšķirošs grūdiens pasaules karjerai. Taču gan laiks rādīs. Festivāla orķestrī kopā ar Latvijas orķestru māksliniekiem bija kolēģi no vadošajiem Eiropas un Krievijas orķestriem, un ziņas mūziķu vidē izplatās ātri.
Ak,
no vēstures