Grāmatas Bogene recenzija. Laikmetu sliedes, spoguļa lauskas

jā - es arī Augustīna tekstu uzreiz neatpazinu , bet kad to lasīju- piedomāju - no kā Repše šito nošpikojusi, vai pakļadarinājusi. Tad par dialogu ar Dievu ... es to uztvēru citādāk, ka receznijas autore. Es esmu protestante un mana pārliecība ir tā, ka tev pirms darīšanas, pirms rīcības ir jāuzņemas atbildība par savām domām, vārdiem un darbiem - visā grāmatas garumā - mani visu laiku tirdīja jautājumi - kāpēc ir kliegšana pret Debesīm, kur tava atbildība. Pieļauju, ka katolis vai pareizticīgais - savā pasaules izpratnē - pat nedomā tādās kategorijās - kur mana atbildība, bet rīkojas un darbojas un paļaujas - kā Tas Kungs lems tā būs. Tad vēl - man bija krasā kontrastā - autores teksts un vēsturisko faktu iespraudumi - kaut kā neorganiski , vai neveikli šie teksti sagāja kopā un man traucēja. Jo , protams, neviens jau nenoliegs krāšņo emociju valodu - cepuri nost - katra no literātēm - vai tā ir Ābele, vai Ikstena, vai Repše - ja runa ir par aprakstiem - nu ir tur valodas bauda. Tā Ābeles Klūgu mūkā tās saeimas stenogrammas, bija kā tāds ielāps uz jaunas kleitas, tā šai romānā - vēstule Ģedertam - ar sausu faktu uzskaitījumu - kas viss ir noticis - atkal - kā tāds obligātais ielāps. Jeb kā obligātā nodeva nosaukumam - vēsturiskais romāns. Jā un tā mode - "savīt" laikus - kas , protams, nav tikai šai romānā - man nepatīk. Mani traucē. Tas tā subjektīvi - bet tā man ir. "Bogenes teksts ir līdz pārtrūkšanai nospriegots; stāvgrūdām, aizgūtnēm cits aiz cita rit teikumi ..." - ļoti precīzs vērtējums. Lūk, arī mans emocionālais iespaids, ka autore pārspīlē - teju līdz teksta pārplīšanai ar savām emocijām, ar visām tām ļoti trāpīgām un mazāk trāpīgām metaforām. Nevis, ka nav pašmērķīgas detaļas, bet tieši otrādi - tādu ir daudz par daudz. Man nav grāmata pie manis vairs, nevaru to nocitēt. Bet ne jau es rakstu recenziju, tikai savus iespaidus. Es par to domāju tā, ka tādā veidā autore centās pārliecināt lasītāju - ka bija šausmīgi. Mani tas nepārliecina , mani pārliecinātu noticamāki dialogi , pārbaudītu vēstures faktu literāra interpretācija - vai citiem vārdiem -nekas šai pasaulē nav tikai balts vai melns . Te ir tas pamats - kāpēc es saku - šie romāni ir kā brēkšana pret Debesīm un savu ciešanu glorificēšana. Jā un tas nobeigums bija riebīgs .... mēs visi viens otru nenīstam, daži nīst gļēvumu, nodevību, ļaunumu cilvēkos ... daži par to nedomā. Man prātā nāk manas omes dzīve - kopš viņas vīru arestēja un viņai gadiem nebija par viņu ne ziņu - viņa ne ar vienu praktiski nerunāja. Arī ar saviem bērniem nē - viņa neko neteica vairāk kā tikai pašu nepieciešamāko - kā celsimies, ģērbsimies utt. Domāju,ka viņa - studējusī - uzaugusī ar pasaules klasiku un dzīvojusi ar rozā brillēm līdz karam -vispār atteicās saprast , kas notiek. Un viņa noteikti nebija vienīgā, kurai vārds naids bija svešs ... Starp citu - es nedomāju,ka tas tas labākais variants - jo galu galā - spēkā ir arī Vecās derības - acs pret aci, zobs pret zobu. To rakstu - lai noteikti iebilstu pret šo - mēs visi nīstam .