Atskaņojums Džefrija Teita vadībā 29. septembrī Hamburgas Laeiszhalle, kas jau vairāk nekā gadsimtu ir galvenā koncertzāle pilsētā, līdzās Hamburgas filharmoniķiem, Telcas zēnu korim un korim Latvija pulcēja solistus no Vācijas, Austrijas, Lielbritānijas un Austrālijas. Fausta lomā - vīrišķīgais britu baritons Saimons Kīnlisaids, kurš Latvijā līdz šim redzēts tikai virtuāli - tiešraidēs no Eiropas opernamiem un no Ņujorkas Metropolitēna operas, kur spilgti atveidoja titulvaroni A. Tomā operā Hamlets. Margaritas lomā - vācu soprāns Juliāne Banze, Mefistofelis - vācu bass Georgs Cepenfelds. Visi pēc tam, otrajā daļā, atveidoja jau pavisam citus - pārlaicīgos garīgās pasaules - tēlus.
«Šī ir visneparastākā mūzika, ko Šūmanis jelkad uzrakstījis. Šo lielisko, sev netipisko un partitūras sarežģītības dēļ reti atskaņoto lielopusu viņš radījis, ļoti dziļi iedvesmojies no Volfganga Gētes traģēdijas teksta,» stāsta Džefrijs Teits. «Visinteresantākais, ka uzmanības centrā ir traģēdijas 2. daļa - tas ir pretēji visām citām slavenajām interpretācijām, kuras risina tikai pirmās daļas slaveno stāstu (līdz Fausta bojāejai). Šūmaņa darbs ir vairāk par Fausta atpestīšanu, nevis bojāeju, pazudināšanu. Šāds vēstījums ir iedvesmojoša cerības zīme.» Šo pašu tekstu izmantojis arī Gustavs Mālers monumentālajā 8. simfonijā, tomēr Šūmaņa lasījums, diriģentaprāt, izdevies vēl dziļāks. Tāpēc pašreiz Vācijā rezidējošais britu diriģents iededzies to atskaņot, lai arī Šūmaņa Fausta ainas nav plaši pazīstams darbs, kas garantētu publikas interesi.
Tomēr zāle bija klausītāju pilna, un tie sarīkoja ilgstošas stāvovācijas, izsaucot māksliniekus uz skatuves vēl un vēl. Lai kā viņam netīk klanīties, uz skatuves bija vien jākāpj arī VAK Latvija galvenajam diriģentam Mārim Sirmajam. «Es ļoti ceru, ka šis darbs piedzīvos atskaņojumu arī Latvijā,» tā Džefrijs Teits, teju gatavs tad arī pats apciemot Baltijas zemes, kuras līdz šim iepazinis tikai saskarē ar «ārkārtēji spēcīgo koru tradīciju».
Kīnlisaida vectēvs priecātos
«Mans vectēvs noteikti ļoti priecātos par šo koncertu, kurā esmu uz vienas skatuves ar latviešiem, jo abi viņa vecāki dzīvoja Rīgā un tur Latvijas ebreju ģimenē piedzima vecātēva brālis. Viņu sauca Māris Girševics,» savas saknes Latvijā negaidot atklāj pasaulslavenais britu baritons Saimons Kīnlisaids. Pēc tam ģimene emigrējusi, pats vectēvs piedzimis Dublinā. «Kad Ņujorkā tikos ar slaveno baleta mākslinieku Mihailu Barišņikovu, viņš, mani cieši uzlūkojot, vaicāja: no kurienes tu nāc? Kad izstāstīju, viņš smaidīja: to varot redzēt manā sejā!» Dziedātājam arī Hamburgā apvaicājušies, vai esmu no Latvijas vai Lietuvas.
Kīnlisaids teic, ka tieši Šūmaņa Fausta ainās atklājis īsto Gēti. «Šis darbs ir daudz dziļāks nekā Šarla Guno opera Fausts vai Hektora Berlioza oratorija Fausta pazudināšana, kas muzikālajā krāšņumā ir daudz fascinējošāka, taču Faustu parāda tikai kā dekadentu, noburtu cilvēku - tāpēc tēls ir diezgan pelēks, vienplākšņains. Gētes Fausts nav par «slikto cilvēku», tas ir ļoti tuvu patiesībai par mums visiem, par cilvēka dabu. Par to, ka viens nepareizs lēmums izraisa kļūdu, bet divdesmit kļūdas jau kļūst par paradumu… Tas nav par Mefistofeli, tas ir humāns stāsts par cilvēku: kā rīkosies tu, un kā es.»
Cīrihē Kīnlisaids piedalījies šī Šūmaņa darba teatrālā inscenējumā, ko veidojis kulta režisors Roberts Vilsons. «Dzirdot, ko tagad saku, viņš droši vien mani nogalinātu (smejas), taču, manuprāt, iestudējums bija vienkārši smieklīgs, es neredzēju tajā loģiku. Tomēr es piedalījos, jo man patika būt Cīrihē: kalni, ezers, saulains laiks un skaista mūzika. Tā ir dziedātāja dzīve: mums maksā par dalību iestudējumos. Ja esi piekritis un iestudējums ir slikts, stāvi klusu un dari,» Kīnlisaids tik nosmej, «slikts iestudējums uz vienu mēnesi vēl nav pasaules gals». Drīzumā viņš dziedās Britena Kara rekviēmā ASV, ko apceļos arī ar vokālās kamermūzikas programmu, Londonā atgriezīsies uz Traviatu, Vīnē uz - Masku balli.
Vēsturiska koncertzāle
1908. gadā, kad to atklāja, Laeiszhalle bija lielākā un modernākā koncertzāle Vācijā. Tās nosaukumā iemūžināts Hamburgas kuģniecības kompānijas īpašnieka Karla Heinriha Leisa vārds pateicībā par testamentā pausto, ka kompānijai jāziedo 1,3 miljoni vācu reihsmarku, lai uzceltu namu nopietnai mūzikai. Biznesmeņa atraitne šo summu vēl palielinājusi, un arhitekti Martins Hallers un Ervīns Mērvains, kuri jau bija slaveni kā iespaidīgā Hamburgas rātsnama (arī šodienas tūrisma objekta nr. 1!) veidotāji, projektēja neobarokālo koncertnamu. Laeiszhalle, kas atrodas Johannesa Brāmsa laukumā, joprojām ir viena no ievērojamākajām Eiropā. Abās zālēs ir lieliska akustika, ko varēja novērtēt, kad no podestiem skatuves dibenplānā dzidri un skaidri atskanēja kora solistu ansambļi. Kamēr ostmalā vēl tikai top jaunā Elbas filharmonija, modernās Hamburgas pilsētas zīme, Laeiszhalle ir mājvieta visiem trim profesionālajiem Hamburgas orķestriem: filharmoniķiem, simfoniķiem un Ziemeļvācijas radio simfoniskajam orķestrim. Katru gadu te koncertus bauda vairāk nekā 400 000 klausītāju. Intendants palepojas, ka divos gados, kopš Hamburgas simfoniķus vada Džefrijs Teits, klausītāju skaits audzis par 56 (!) procentiem.
Koris Latvija ar šo orķestri pirmo reizi sadarbojās pirms diviem gadiem B. Britena Kara rekviēma atskaņojumā, kas bija sezonas atklāšanas un britu diriģenta Džefrija Teita inaugurācijas koncerts Hamburgas simfoniķu mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā. Tagad koris te ir biežs viesis, uzstājoties arī ar Hamburgas filharmoniķiem un diriģenti Simonu Jangu: pērnruden atskaņota gan Mālera otrā, gan trešā simfonija, pagājušajā vasarā - Skumjās dziesmas (Das klagende Lied), kur soliste bija Inga Kalna. Jau saņemts uzaicinājums ar Hamburgas filharmoniķiem 2013. gada martā atskaņot Dž. Verdi Rekviēmu un rudenī F. Šmita Das Buch mit sieben Siegel, 2014. gada pavasarī atkal dziedās Britena Kara rekviēmu. Ar Hamburgas simfoniķiem tikko norunāts 2013. gadā kopā atskaņot E. Elgāra oratoriju Gerontija sapnis.