Kad Ivara Krasta varonis režisora Vladislava Nastavševa jauniestudējumā pirmo reizi iekrīt tukšajā baseinā (cik tur ir metru? Pusotra? Sešu flīzīšu augstumā), publika Jaunā Rīgas teātra zālē noelšas, jo kritiens ir tik neveikls un atsitiens pret grīdu ar tādu būkšķi, ka rodas iespaids par nejaušību. Taču vēlāk skatītājs apjauš, ka tā ir metafora, kas atkārtosies, līdzīgi kā telefona zvani, kad klausule noņemta.
Tukšs baseins kā spēles laukums ir pēdējā laikā Eiropas teātrī aprobēta metafora, jo tieši baseinā, kurā nav ūdens, poļu režijas panks Jans Kļata ievieto Henrika Ibsena Tautas ienaidnieka varoņus. Pašam par sevi tam nav nekādas vainas, taču ar to nepietiek, lai savaldītu vārdu plūdos palojošo Tenesija Viljamsa tekstu. Neizdodas. Skatītājs tekstā noslīkst, un ne pārāk izcili ventilētajā JRT Lielajā zālē rodas gluži fiziska slāpšanas sajūta.
Skumjas nekur neved
Ir vismaz divi iemesli, kāpēc Tenesija Viljamsa 1959. gadā sarakstītā luga Jaunības putns ar saldo balsi varētu gūt panākumus 2018. gadā Latvijā. Tēma par novecošanu kā krīzi, ko cilvēks nespēj pieņemt, ir pārlaicīga un jau aktualizēta komēdijas formātā Alvja Hermaņa izrādē Linda Vista sezonas sākumā. Taču Tenesijs Viljamss ieraksta lugā arī sava laika politiskās situācijas atbalsis, kas jau kādu brīdi aktualizējas mūsdienu pasaulē, parādot aiz kristīgām vērtībām aizmaskotu tā dēvētā konservatīvā spārna liekulību un varaskāri, kas zeļ un plaukst kā Amerikā, tā visur citur, Latviju ieskaitot.
Vladislavs Nastavševs ir mēģinājis šīs līnijas iesaiņot 50. gadu Alfreda Hičkoka filmu estētikā. Tomēr vismaz pirmizrādē nepalīdzēja nekas, un izrādi skatīties bija mokošs piedzīvojums trīs stundu un 15 minūšu garumā ar nelielām relatīvas dzīvības oāzēm, kad uz skatuves parādījās Sandra Kļaviņa un Vilis Daudziņš.
Iespējams, gluži objektīvi grūti ir attēlot uz skatuves skumjas, jo tas ir ļoti statisks dvēseles stāvoklis. Un, ja skumjas, kā izskatās, pārņēmušas režisoru, viņš rada statisku iestudējumu, līdzīgi kā tas notika ar Trim māsām Nacionālajā teātrī. Vladislava Nastavševa izrādes sajūsmina, pārsteidz un saviļņo, ja tajās atrasta atslēga, metafora vai to kopums, caur kuru izlasītais materiāls iegūst jaunas dimensijas.
Ja šāda metafora ir statiska un ātri sevi izsmeļ kā izpletnis jau pieminētajās Trīs māsās vai paša režisora un Edgara Kļaviņa izveidotais tukšais baseins Jaunības putnā ar saldo balsi, paliek teksts un šādas tādas mizanscēnas – baseins ļauj spēlēties ar metaforu par cilvēkiem augšā un cilvēkiem apakšā, bet arī tā īpaši neattīstās. Un tad paliek brutāla ķermeņa ekspluatācija, smagnēji kritieni un neveikli mēģinājumi stīvēt pakritušos kājās, kā arī drebēšana un vārtīšanās pa grīdu emocionālu satricinājumu brīžos. Nav pārāk bagātīgs komplekts.
Noticis neticamais
Tenesija Viljamsa lugā faktiski ir iestrādāta bezmaz detektīvintriga – vai Šānsam Veinam izdosies izraut savu jaunības mīlestību no smacējošās tēva ietekmes. Izskatās, ka režisors ir mēģinājis sižetu padarīt vienlaikus par teju mītisku, tomēr reālistisku un arī Hičkoka filmu estētikā stilizētu norišu virkni. Varonim būtu jāatbrīvo princese no pūķa, bet rozā uzvalkā tērptais kuslais vīrišķis nav varonis, un tā varētu būt izrādes rūgtā ironija. Taču gandrīz nevienam tēlam nav atrasta tāda skatuves eksistences forma, kurā aktieris justos organiski (vai arī tādā diskomfortā, kas radītu izmisīgu, tomēr precīzi ievirzītu enerģētiku) un spētu pārliecināt skatītāju.
Ļoti garais Ivara Krasta un Baibas Brokas dialogs pirmajā cēlienā neāķējas kopā, vārdi nenes sev līdzi domas darbību, tie izskan kaut kur izplatījumā. Baiba Broka kā princese Kosmonopolisa izraisa galvenokārt mulsumu un noved skatītāju pie atziņas, ka ir noticis neticamais – pūloties apvienot apzinīgu runasveida stilizāciju 50. gadu manierē ar samocītu degsmi bez pašironijas, aktrise cietusi neveiksmi.
Veiksme nav uzsmaidījusi arī Ivaram Krastam, kurš ir brīnišķīgs mazo formu meistars un nenoliedzami labākais kāmis latviešu teātra vēsturē (izrādē Rīga. Urbānie mīti), taču Šānsa Veina loma ir smags uzdevums, un, lai arī aktieris visdrīzāk saprot, kas kurā ainā jāspēlē, vismaz pašlaik viņš ir palicis stipri vien pusceļā. Problēma ir tā, ka viduvējību uz skatuves nedrīkst spēlēt viduvēji, tāpat kā bezgaumību – bezgaumīgi. Ivars Krasts cenšas izjust sava varoņa izmisumu, taču just līdzi viņam kaut kā negribas.
Iesācēja krampji
Vēl viens riskants gājiens, kas neattaisnojas, ir studentu un amatieru iesaistīšana izrādē. Leļļu teātra kursa students Matīss Budovskis vizuāli labi atbilst Toma Juniora lomai, taču viņam jātiek vaļā no iesācēja krampjiem, kas pirmizrādē bija ļoti jūtami. Var noprast, ka aktieris vēlas radīt tēva ēnā auguša, kompleksos iedzīta jaunekļa tēlu. Rūdolfs Apse mazajā protestētāja lomā runā sižetam atbilstošā sēcošā balsī, bet lielākoties ir aizsegts ar avīzi. Savukārt bārmeņa lomā ir īsts bārmenis un visnotaļ labs Jelgavas tautas teātra aktieris Raivis Mediss.
Visi cenšas, arī Jevgēnijs Isajevs Čārlza lomiņā un Varis Piņķis kā Džordžs Skaders, tāpat visu godprātīgi dara Jana Čivžele Hevenlijas lomā, bet neveiklības sajūta neizvējojas. Profesionāli stabili jūtas Regīna Razuma krustmātes Nannijas lomiņā. Pārliecinošu tēlu pilnībā reālisma koordinātās izveidojusi Sandra Kļaviņa, kuras mis Lūsija ir meiča, kura zina, ko grib. Boss Finlijs Viļa Daudziņa versijā ir līdzīgs mafijas bosam, kurš nerēķinās ne ar vienu. Varbūt šis nav pats daudzveidīgākais aktiera biogrāfijas tēls, taču ar savu konkrētību patīkami atsvaidzina pirmo cēlienu brīdī, kad skatītāja koncentrēšanās spējas jau gluži izsīkušas. Zīmīgi atrisināta aina, kurā Finlijs uzstājas atbalstītāju priekšā, – lai gan no teksta saprotams, ka bārā sēdošie skatās televizoru, tas, ko redzam, ir izplūdušas ēnas uz sienas.
Man nav padoma, kā Vladislavam Nastavševam atgūt enerģiju un spēju apvienot ansambli kopīgam mērķim. Šādi resursi viņam jāatrod sevī pašā. Nav variantu, jo skatītājs ir nežēlīgs un taisnīgs – viņam nepietiek, ka reiz bija, viņš grib labu izrādi šovakar, kad ir atnācis uz teātri. Diemžēl pēc Jaunības putna ar saldo balsi skatītājs var kļūt piesardzīgāks un nesteigties pirkt biļeti tikai režisora vārda dēļ.
Jaunības putns ar saldo balsi
JRT 18., 19.XII, 15., 16., 17.I, 8., 9., 10., 27., 28.II plkst. 19
.
Žēl
Sazinkas