Izrādes Pīters Pens recenzija. Viss ir kustībā

Runājot par izrādi „Pīters Pens”, piedodiet, bet tādu balagānu, es laikam savos 36 gados nebiju vēl redzējusi , kuru varētu nosaukt par „haotisku ārdīšanos”: 1) Pārspīlēta un bezmērķīga ķērkšana, bļaušana, spiegšana, trokšņa radīšana. Tieši 2/3 no pirmā cēliena bija aizpildītas tieši ar šo, atstājot pēc iespējas maz vietas kaut kādām sarunām starp personāžiem; 2) Dažu izrādes tēlu uzvedība (bērnu) bija pielīdzināma trako nama iemītnieku rīcībai (piedodiet, bet laikam, 15 gadu pieredze speciālajā pedagoģijā man ļauj atšķirt normāla intelekta uzvedību un darbību, no galīga „čau Rasma!”); 3) Brīžam notiekošais uz skatuves nebija vienkārši saprotams, kāpēc tas ir vajadzīgs un kāda veida informāciju ar to mēģina nodot skatītājam?; 4) Viena cēliena garums – pāri pa 60 min., izrādē bērniem, nu piedodiet… sākumā sēdēju un domāju, OK, varbūt es tāda neriktīga, kaut ko nesaprotu, bet, kad pēc pirmā cēliena pārrunāju izrādi ar citiem līdzi atnākušajiem pieaugušajiem, izrādījās, ka tas nav tikai man viedoklis, protams, mēs arī izsecinājām, kāpēc, bērni neteica, ka viņiem „nepatika”, jo tā jau ir viņu ikdiena, visam ir jābūt skaļam, spilgtam, lai noturētu uzmanību, saturs un estētiskums nav svarīgs… un tad mēs brīnāmies, ka viņi ķērc un bļauj skolā starpbrīžos (tajos brīžos, kad „neglauda” telefonus), stundās pedagogiem ir jātaisa šovs, lai tikai skolnieciņi pievērstos stundas tēmai un varētu nosēdēt tās nieka 40 min nespaidot telefonu vai nesarunājoties ar klasesbiedriem… jau tagad daudzās skolās (protams, ārzemēs) ievieš meditācijas nodarbības, Montessori pedagoģijā praktizē Klusuma vingrinājumus utt… taču aizejot uz teātri, kur šo stāstu par „Pīteru Penu” varēja jaunajiem skatītājiem pasniegt ar saturīgiem dialogiem, pauzes aizpildot ar skaistu un bērna ausij patīkamu mūziku, dialogi tik samazināti līdz minimumam, dažos gadījumos aprobežojoties ar vārdu salikumu „stulbais ēzelis” ( un lai tik man kāds skolā pasūdzas, ka mans dēls kādu ir nosaucis šādi), pauzes tiek aizpildītas ar vienkāršu „troksni”… un ja man kāds pēc tam teiks, ka "bērniem taču patika", tad laikam arguments „bērniem patika” šoreiz neattaisnos izrādes kvalitāti… bērniem patīk ēst čipšus, hamburgerus, dzert kolu, bet vai tādēļ, mēs to sākam uzskatīt par veselīgu ēdienu, bērniem patīk spēlēt datorspēles, bet vai tādēļ mēs sākam uzskatīt, ka tā ir lietderīga laika pavadīšana… es vienmēr esmu pieņēmusi, ka tas ko mēs lasām, redzam, par ko runājam, darām veido arī mūs kā personības, taču ēdot „MacDonaldā” nevar iemācīties novērtēt veselīgi pagatavotu ēdienu, lasot komiksus, nevar iemācīties atšķirt kas ir laba literatūra no sliktas… taču tas kas ir pagaršojis kvalitatīvu un īstu vīnu, nekad nedzers „suslu”, kas ir pieejama Rimi, pa 1,50 … tādēļ blakus esam mēs pieaugušie, kas spēj izvērtēt, kas ir kas… nē, laikam šī ir pēdējā izrāde uz ko es vedu bērnus Dailes teātrī! Protams, tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis...

Viss labi, bet........ 3-4 gadniekiem par garu! Vajag brīdināt un afišā rakstīt:" no 6 gadu vecuma, pirmsskolas un skolas vecuma bērniem, citādi ļooooti grūti ar mazākiem. No pieredzes!

Laikam esmu atšķirīga no jūsmotājiem, bet man žēl, ka bērniem izrāde jātaisa ar ķērkšanu, lamāšanos un troksni. Tērpi un horeogrāfija bija ļoti ok.

Manas estētiskās jūtas, vienalga,ir aizskartas. Es bērnos audzinu ne tikai sapratni par globāliem specefektu kairinājumiem un to ietekmi uz personīgo dzīves ritējumu, bet arī.... labas gaumes klātbūtnes nepieciešamību ikdienā un godos. Par ekoloģisku gara taisnīgumu, labas dabas principiem , tos pat pieminēt šķiet lieki. Tieši vakar domāju, par teātri uz kuru vēlos aizvest, kopā pārdzīvot- 9 gadīgu un 17 gadīgus puišus... Ziniet, pārbāztu klipu un klubatucinieku estētikas smadzeņu restarta nepieciešamība ir tūsktošgades mijas prioritāte, tagad un šodien..... mēs domājam par attīrīšanos, atgriešanos,par mīlestību. Šobrīd ir laiks,kad tīrības un ekoloģiskā restarta klātesamība mijas ar jaunu spēkpilnu pārpasaulīgu centienu biznesa monstru jauno atbildības būtību. Pat,ja dažiem gribas sevi identificēt ar provinces atpalikušajiem no pasaules nogrieztajiem ieziemiešiem, man kā vecākam tas nešķiet pieņemami. Izklaide..... mjā....Kā Jums šķiet, kāpēc tik būtiski atšķiras Holivudas filmas, no Britu, Skandināvu, Dienvideiropas vai.... Austrumeiropas filmām. Tām labajām un jēgpilnajām? Kāpēc, pat pēc nejaušības īsfragmenta redzējuma nav tik grūti atšķirt kas ir kas? Kāpēc,kādreiz Latvijas kultūra bija pats par sevi zīmols. Ātri atpazīstams, nešķirojams? Augstas pašprasības, talants, kuram vajag darbu nevis vīnumaizi, un darbs(dienāmnaktīm,mēnešiem un gadiem darbs).