Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Izrādes Svētku laika pārpratumi recenzija. Salūts nesanāk

Iestudēt Alanu Eikbornu nenozīmē nopirkt biļeti uz veiksmi, jo viņa lugas pašas "nenes" tikai ar sižetu vien

Izvēloties īsu brīdi pirms Ziemassvētkiem repertuārā iekļaut Alana Eikborna komēdiju Svētku laika pārpratumi, Latvijas Nacionālais teātris visu ir izdarījis pareizi. Cilvēcīgs, reizē izklaidējošs stāsts par kādu dzimtu uz Ziemassvētku fona patiešām var kuplināt repertuāru, īpaši, ja sezona Lielajā zālē sākta ar divām izrādēm, par kurām domas dalās, un, iespējams, tās varētu nebūt ilgtspējīgi kases gabali. Pareizs lēmums bijis arī sapulcināt lielisku aktieru ansambli. Tomēr izrāde acīmredzot mēģinājumu gaitā iegājusi citā orbītā, un tai grūti uzrunāt publiku. Tik daudz reižu izteiktu vārdu "garlaicīgi", ejot laukā no zāles gan pēc pirmā cēliena, gan izrādes beigām, sen nav sanācis dzirdēt.

Katrs raksturs ir kā raķete

Alans Eikborns ir autors, kuru mūsu skatītājs pazīst – vai atpazīst, ja viņam atgādina dažus lugu nosaukumus. Vislabāk atmiņā palikusi komēdija Kā mīl tā otra puse, ko Dailes teātrī iestudēja Arnis Ozols un ko tieši šajās dienās sāk rādīt Daugavpils teātris Jāņa Joneļa režijā, mazliet variējot nosaukuma vārdu secību – Kā tā otra puse mīl. No 80. gadu vidus kā veiksme atmiņā palikusi arī Māras Ķimeles izrāde Kopdzīvošana jeb Normena uzvaras Valmieras teātrī. Taču, pārlapojot teātra vēstures hroniku, man jāatzīst, ka starp šī 90. gados Latvijā itin naski iestudētā autora iestudējumiem ir vairāki tādi, kas vai nu pilnībā nodzēsušies no atmiņas, vai arī tajā palikuši kā samērā mokoši, neveikli iestudējumi (Durvis uz blakusistabu Rīgas Krievu teātrī, Izklaidīgie draugi Valmierā u. c.)

Iestudēt Eikbornu nenozīmē nopirkt biļeti uz veiksmi, jo viņa lugas pašas nenes tikai ar sižetu vien. Tās ir gudrākas nekā smejamgabali, kuros varoņi slēpj mīļākos pagultē vai vannasistabā, taču Eikborna visnotaļ cilvēciskajām komēdijām nav tāda sižetiska sakāpinājuma kā, piemēram, Treisija Letsa ģimenes drāmai Osedžas zeme, kuru iestudējot turpat Nacionālajā teātrī režisors Valters Sīlis varēja uzticēties, ka luga iznesīs, pat ja kaut kas nebūs perfekti izdarīts. Ģirtam Ēcim šādām cerībām nebija pamata. Svētku laika pārpratumi prasa ļoti skrupulozu darbu, lai saāķētu raksturus ķēdītē, kas spētu noturēt skatītāju interesi, uzmanību un līdzpārdzīvojumu visas izrādes garumā. Tas nav noticis, temporitms ir šļaugans, un katrs raksturs ir kā raķete, kas debesīs gan šaujas, bet kopīgu salūta zīmējumu neveido.

Pietrūkst ansambļa virsvērtības

Nacionālais teātris izrādē iesaistījis ļoti respektējamu aktieru komandu, no kuras vairāk nekā puse pēdējos gados ir nominēti un godalgoti. Taču šoreiz neatstāj sajūta, ka lielākā daļa no viņiem savus varoņus nav spējuši iemīlēt un saaudzēt ar savām izjūtām. Tie ir godīgi, profesionāli izveidoti tipāži, bet ne vairāk. Izrādes kopējā noskaņā pietrūkst tās ansambļa virsvērtības, kas ļautu noticēt – šī patiešām ir viena liela ģimene, pat ja dažiem laulātajiem attiecībās iestājies atsalums.

Ģimenes komēdijas žanrs neļauj izlīdzēties ar izteiktu ekscentriku, tīri objektīvi Ģirtam Ēcim būtu vieglāk, ja viņš varētu likt aktieriem gāzelēties, staigāt ieliektām kājām un tamlīdzīgi atveidot ērmus, kā to Divpadsmit krēslos var atļauties Alvis Hermanis. Taču te mums ir cits materiāls un citas prasības, te vajadzīga emocionalitāte un smalki savītas attiecības – lai skatītājs saprastu, kas ir vienojis šos cilvēkus agrāk un kāpēc tagad viņi ieslīguši tik dziļā rutīnā. Diemžēl tas, kas īstenībā slēpjas zem Ulda Anžes uzņēmēja Nevila smaida, skatītājam tā arī paliek noslēpums.

Kas viņš ir, un kāpēc viņa skaistā sieva Belinda (Madara Botmane) jūtas tik vientuļa, ka gatava mesties pirmā svešā vīrieša apkampienos? Kāpēc Artūra Krūzkopa Edijs tik konsekventā vienaldzībā reaģē uz Evijas Skultes Petijas lūgumiem iet palīgā iemidzināt bērnus? Un tā tālāk. Aktieri, kas var aizsegties aiz tipāžiem, to dara. Tā skatītājs dabū redzēt monotoni nīgru tēvoci Hārviju – Juri Lisneru, kā arī gaužām nesaderīgu bezbērnu pāri – nūģīgo leļļu teātra entuziastu Bernardu (Normunds Laizāns) un viņa ekscentrisko sievu Filisu, kuras tēlā Marija Bērziņa gluži lieki akcentē izkāpinātu vulgaritāti. Garlaicīgi pareizo Belindas māsu Reičeli korekti, taču iepriekš paredzami atveido Daiga Kažociņa; sižeta lielākā intriga saistās ar Reičeles potenciālā kavaliera rakstnieka iesācēja ierašanos, kuram, pēc autora ieceres, būtu jāizraisa tie pārpratumi, uz kuriem nācis skatītājs.

Ģirta Liuzinika Klaivs nav supermens, viņš ir gauži parasts, patīkams jauneklis, ap kuru kā ap medus burciņu sāk spietot laulībā vīlušās sievietes. Taču aktiera reakcijas ir samērā flegmatiskas, mēs tā arī līdz galam nesaprotam, vai šī situācija Klaivam liek justies glaimotam, šausminātam vai uzjautrinātam. Nacionālā teātra publika ir ļoti labi audzināta un, nākusi uz komēdiju, no visas sirds cenšas smieties pie katra sīkākā iemesla, tomēr skatuves notikumu mijiedarbība ar zāli sanāk samocīta, un publika smejas arī tad, kad satracinātais Hārvijs norauj Bernarda darinātajai vilka lellei galvu, kas patiesībā ir diezgan dramatisks moments, kad viens dzīvē vīlies cilvēks impulsīvi sāpina otru, kurš būtībā ir tikpat nelaimīgs un vientuļš.

Skatītājs jau noguris

Luga ir diezgan ciets rieksts arī tāpēc, ka tā sākas ļoti pakāpeniski, ekspozīcijas daļa ir samērā gara – kamēr visi varoņi atrādās un izspēlē savstarpējo attiecību minimumu, kas skatītājam vajadzīgs, lai novērtētu turpmāk notiekošo. Darbības, kas attaisno žanra apzīmējumu "komēdija", sākas krietni vēlāk, kad skatītājs jūtas jau noguris.

Pārdomas rada arī bērnu iesaistīšana izrādē. Eņģeļu kostīmos tērpti mazi dziedātāji puslīdz aizlāpa izrādei trūkstošo emocionalitāti, taču atstāj visai ilustratīvu iespaidu, sak, kas gan var būt labāks Ziemassvētku laikā par dziedošiem bērniem. Aigara Ozoliņa darinātā divstāvu māja veido neitrālu vidi līdz brīdim, kad tiek sadegti visi iespējamie svētku rotājumi. Liekas gan, ka zāle uz tiem reaģē kā absolūti adekvātiem un situācijai atbilstošiem, ieskaitot, visticamāk, ironiski domāto ziemeļbrieža karkasu.

Remdenība – tas ir vārds, kas diemžēl jālieto, aprakstot Svētku laika pārpratumus Nacionālajā teātrī. Un par šo remdenību lielākā atbildības daļa jāuzņemas režisoram Ģirtam Ēcim.

Svētku laika pārpratumi
Tuvākās izrādes Nacionālajā teātrī 30. decembrī un 5. janvārī 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja