Var piekrist izstādes organizatoru paziņojumam, ka Kramplauzis ir "līdz šim lielākā Francijas laikmetīgās mākslas izstāde Latvijā". Ar piebildi – kopš 2007. gada festivāla Francijas pavasaris. Interesanti, ka toreiz mākslas zinātniece Stella Pelše par Arsenālā notikušo izstādi rakstīja, ka tajā ir "pa druskai no visa, kas īsti nelīmējas kopā un nevar arī pretendēt uz pilnīgas panorāmas ainu" (Hibrīdas izteiksmes lauks, Diena, 01.06.2007.). Viņa atzīmēja, ka franču māksla Latvijā ir reta viešņa un tāpēc lielākā daļa mākslinieku nav pazīstami. Arī Kramplauzis pagaidām izpelnījies skopas un, teiksim tā, piesardzīgas atsauksmes. Lūk, piemēram, kritiķis Pēteris Bankovskis portālā Arterritory izstādes nosaukumu nosaucis par muļķīgu un pašu izstādi par "mazu, haotisku nogriezni" (30.09.2015.).
Kas par lietu? Vai tiešām mums mēģina piedāvāt kaut ko apšaubāmu, vai pie vainas tomēr būs globāli slavenu zvaigžņu, zināmu vārdu, kas būtu kā kvalitātes garantija, trūkums? Vērts arī pajautāt, cik mūsu skatītājam, par spīti senajai mīlai uz visu francisko, mūsdienu mākslinieku vispār ir pazīstami? Laikmetīgās mākslas pasaule ir kā mežs, kam pa gabalu redzama tikai viena – priekšējā – koku rinda. Ja paejat dziļāk, atklājas, ka aiz pirmajiem kokiem ir vēl un vēl, vesela ekosistēma, kas tikai kopumā veido to, kā dēļ mežu par tādu var saukt.
Starp pleciem pazudusi seja
Tiesa, franču mūsdienu māksla varbūt nav tik globāli izdaudzināta kā britu un amerikāņu māksla. Iespējams, tāpēc, ka tai pietiek ar savu – frankofono – kultūras telpu, bet tikpat labi var vainot mūsu pašu paradumus informācijas apguvē. Neslinkojot un meklējot internetā ziņas par autoriem, var uzzināt, ka pārliecinoši lielākā daļa pārstāvēto mākslinieku var lepoties ar to, ko sauc par internacionālu karjeru, – dalību izstādēs ne tikai Francijā un citur Eiropā, bet arī Kanādā, ASV un Āzijā. Viņu biogrāfijās tādas prestižas izstāžu vietas kā Pompidū centrs, Tokijas pils un lērums galeriju Parīzē mijas ar reģionālajiem muzejiem, respektablu institūciju un mākslas tirgu nosaukumiem otrpus okeāna. Vēl aizraujošāk ir pētīt gadskaitļus – šī ir mākslinieku paaudze, kas ir savas karjeras aktīvās attīstības posmā. Milzu retrospekcijas, iespējams, vēl tikai sekos, un, protams, ne visiem. Lai gan arī lauri jau šķīti – ekspozīcijā skatāmi vairāki Dišāna balvas laureātu un nominantu darbi. Tas piešķir izstādei papildu intrigu – vai no viena vai dažiem izmēros itin pieticīgiem darbiem varam noteikt, ar ko darīšana.
Daudzos gadījumos atbilde ir pozitīva. Tikai skatītājam jāpieņem kuratora Gaela Šarbo piedāvātie noteikumi – jākoncentrējas uz katru darbu atsevišķi, nemēģinot to tulkot ar apkārtējo kontekstu, kopēju ekspozīcijas virzību vai tēmu. Tā kā ekspozīcija veidota no vairākām privātām kolekcijām, tās caurviju tēls ir fiktīvs kramplauzis, kurš, sazadzies kaut ko no visiem, īsti nevar saprast, ko ar to iesākt. Man, piemēram, šāds tēls liekas uzjautrinošs un atgādina ne vienu vien mākslas ekspertu. Arī kolekcionāri reizēm ļauj par sevi pasmaidīt – piemēram, Reno Ogista- Dormeija nelielajā fotomontāžā Kolekcionāri, kurā starp kopā saplūdušiem pleciem pazudusi personas seja.
Vispār izstādē ir daudz asprātības un humora. Nav jābrīnās, ka mākslinieki nemaz netiecas pārstāvēt kādu virzienu vai stilu, bet vienīgi sevi. Pat darbos, kuru satura atslēgu neizdodas atrast (tā bieži slēpjas vārdu spēlē vai kāda jēdziena negaidītā nozīmes izmaiņā), formas lakonisms saka priekšā, ka tas nav nejaušību rezultāts, bet nobriedušu radošu personību izkopta rokraksta zīmes. Glābjošā pārbaude internetā šos pieņēmumus lielākoties apstiprina.
Prasme artikulēt domu
Mans favorīts laikam ir Matjē Mersjē, kurš, starp citu, ir Dišāna balvas laureāts un pārstāvēts ar diviem darbiem – d&b Edra un Melna kaste baltā kubā. Pirmais sasmīdina ar Mondriana motīva pārnesumu sadzīviskā vidē, taču par nosaukumu skaidrība nerodas, otrā sāls ir tieši tajā: zināms taču, ka Black Box un White Cube ir fetišizēti telpu nosaukumi performatīvo un vizuālo mākslu pasaulē, kas šoreiz attēloti burtiski, uzkrituši viens otram virsū.
Visapkārt ir daudz joku, taču netrūkst arī smeldzes – Manē Olimpija atlaidusies izpārdošanas spilvenos (Nadēža Doverņa), savukārt Dāmu mīlulis izrādās nevis Mopasāna varonis, bet vientuļš kungs bez kājas (Žiljēns Karēns). Tādu pārsteigumu ir daudz (piemēri ir izvēlēti gandrīz nejauši), ja vien skatītājs abām rokām tur darbu sarakstu un groza to no vienas puses uz otru, lai atrastu katru nosaukumu un nepazaudētu orientēšanos telpā… Tas nudien nav viegls uzdevums, lai gan ir tā vērts!
Ja sekojat kartei un cipariem uz grīdas, iezīmējas arī neliels ekspozīcijas dramatizējums – tumšais nodalījums, kurā mirgojošs neona uzraksts apgrūtina smalka video skatīšanos, neliekas veiksmīgi iekārtots, bet dziļākais stends, kurš koncentrējas uz drūmākām, pat apokaliptiskām tēmām, ir teju vienlaidu lielisks – satriecošs Lorāna Graso videodarbs pagalam necilā monitorā sasaucas ar divām Adama Adaha gleznām. Ak jā, pa ceļam ir vēl viens brīnišķīgs video – Kristofa Ererosa Reiz pirms beigām –, kurš gan lai iedomātos to noskatīties no sākuma līdz beigām?
Vispārināmu pazīmju trūkums, sadalījums nogriežņos, pat pavisam īsos, paskaidrojumu prombūtne – tomēr pārmērīga! – liecina gan par principiālu izstādes atteikšanos būt panorāmai, konstruēt kādu kopēju Francijas mākslas ainu, gan katra mākslinieka autonomiju, prasmi precīzi un lakoniski artikulēt domu. Tam nav nepieciešami milzu izmēri, plaši un neskaidri žesti, eksperimentāla plosīšanās, vien nedalīta skatītāja uzmanība katram.
Izstādītie mākslinieku darbi nāk no Starptautiskās Francijas mākslas izplatīšanas asociācijas ADIAF biedru kolekcijām. Interviju ar tās dibinātāju un prezidentu, kolekcionāru Žilu Fušu lasi šeit.
Izstāde Kramplauzis/Le Cambrioleur
Rīgas mākslas telpā līdz 20.XI