Domājot par Mariusa fon Maienburga lugas Nachtland jauniestudējumu Dailes teātra Lielajā zālē, gan lugas satura, gan izrādes rezultāta apzīmēšanai nākas lietot vienu un to pašu teicienu – ar labiem nodomiem ceļš ir bruģēts uz elli. Nav jau tā, ka režisora Toma Treiņa iestudējums būtu katastrofa: tam ir pietiekami atsperīgs temporitms, kam gan trūkst kāpumu un kritumu, un aktieri sev izvirzīto uzdevumu robežās darbojas visnotaļ godprātīgi. Tomēr nez vai režisora mērķis bija radīt apnicīgi didaktisku izrādi ar plakaniem tēliem un neobligātām metaforām, kā ir sanācis galarezultātā.
Vēl viens baseins
Mariusa fon Maienburga vārds latviešu teātrī ir gana pazīstams, vēl pavisam nesen Elmārs Seņkovs Latvijas Kultūras akadēmijā ķērās pie viņa Mācekļa/Mocekļa, Henrijs Arājs Nacionālajā teātrī uzveda Ugunsseju, un ir bijuši arī citu lugu iestudējumi. Nachtland pats autors pirmiestudējis Berlīnes teātrī Schaubühne 2022. gada decembrī, luga ir parādījusies repertuārā arī Londonā un citviet. Tā ir kompakta drāma vienā cēlienā ar absurdas traģikomēdijas potenciālu un samērā nelielu darbojošos personu skaitu. Dailes teātra izvēle rādīt šo iestudējumu Lielajā zālē, nevis iekļaut Jaunās zāles repertuārā, varētu būt pat cienījama un signalizēt par teātra uzticību skatītāja interesei par ētisku dilemmu risināšanu, ja vien teātra vadības jau Tabakas fabrikā sāktā prakse izskrūvēt skatītāju krēslus, ko nav izdevies (vai var neizdoties) izpārdot, nebūtu pārmetusies arī uz Dailes teātra Lielo zāli, kurā jau tā aizmugures rindas tiek aizklātas, bet tagad ir izņemtas arī sānu vietas no 12. līdz 17. rindai.
Scenogrāfe Sintija Jēkabsone izrādes darbību iecēlusi tukša baseina dibenā, tur izvietojot vēl vienu rezervuāru, kas piekrauts ar visādiem krāmiem. Nākas gan konstatēt, ka metafora nav gluži svaiga, jo ik pa brīdim parādās kāda scenogrāfa vīzijās, lai pieminam Ginta Sippo piedāvāto baseinu Valmieras teātra izrādei Nodevība šā gada aprīlī, bet ir jau arī senāki piemēri, kaut vai Jaunības putns ar saldo balsi Jaunajā Rīgas teātrī 2018. gadā. Problēma varbūt nav pat smagnējā metaforā, bet režisora nespējā šo telpu izmantot tā, lai kāds no varoņiem vienkārši nestāvētu vai neklimstu perifērijā bez pielietojuma, kā ik pa brīdim gadās. Taču ir arī daži citi tēlainās izteiksmes vingrinājumi, kas, pietiekami atraktīvi vai ironiski neapspēlēti, kļūst par gurdenām klišejām, īpaši jau brīdī, kad gleznas pircējs Kāls parādās kā reinkarnējies Volands no Meistara un Margaritas – abos gadījumos lomu spēlē Arturs Krūzkops, un šoreiz melnais ādas mētelis un sarkanie cimdi izskatās tik ironiski, ka skatītājiem vajadzētu skaļi smieties, tomēr tā nenotiek.
Te mēs nonākam pie izrādes stilistikas jautājuma: kā vajadzētu iestudēt šo Maienburga lugu, lai tā nešķistu bezcerīgi didaktiska, savukārt lugas varoņi – izgriezti no kartona ar izteikti ierobežotu rakstura īpašību komplektu?
Nepatīkamā sabiedrība
Luga iekodē situāciju, kurā māsa un brālis, savstarpēji kašķējoties, mēģina stāstīt par atradumu bēniņos pēc tēva nāves. Iezīmējas divi pāri – Katrīnas Grigas neirastēniskā Nikola un viņas lācīgais vīrs Fabians, kuru atveido Gints Grāvelis, kā arī Nikolas brālis Filips, kuram Niklāvs Kurpnieks piešķīris zināmu intelektuāļa smalkumu, ar Milēnas Miškēvičas atveidoto ebrejieti Judīti. Tēva nāve un tai sekojošā mantu pārlūkošana izrādās konflikta starta punkts. Mantinieki atrod necilu glezniņu, pēc kuras paraksta var spriest, ka tās autors ir Ādolfs Hitlers. Tālākā jezga atsedz ģimenes slēpti tolerējošo attieksmi pret senču saistību ar nacistiem, kas ap vienojas ar klaju alkatību, uzzinot, cik glezna varētu maksāt, un liekulību, mēģinot gūt labumu, neatgriezeniski nesabojājot attiecības ar asu nostāju ieņēmušo ebreju sievieti, kura vēlas gleznu iznīcināt, nevis no tās iedzīvoties.
Izrādes problēma ir tā, ka situācijas attīstība kādu brīdi ir diezgan iepriekšparedzama un, rādot to tikai sižeta līmenī, skatītājs netiek uzkarsēts līdz tādai pakāpei, kad tālākie notikumi, kas jau balansē uz absurda robežas, izraisītu sajūsmu, nevis neizpratni. Lugas sižeta kāpinājumu rada Fabiana histērija, savainojot roku, tāpat pēkšņi vaļā palaistais incests, uz ko brālis un māsa ir gatavi Vāgnera mūzikas pavadījumā, sniedzot ironisku atsauci uz operas Valkīra pirmo cēlienu. Jau galējā absurdā attīstās Judītes dialogs ar gleznas pircēju, kuram Hitlera gleznas iegāde nenoliedzami ir ne tikai eksotisks pirkums, bet arī ideoloģisks akts. Taču skatītājus tas ne aizrauj, ne kaitina, viņi paliek visai inertu vērotāju lomā. Pār skatītāju rindām viegli pāršalc čuksti, kad vācietes un ebrejietes sarunā kā arguments tiek piesaukta Palestīna, tomēr 2022. gada situācija no aktuālā stāvokļa atšķiras, arī Latvijas publiskajā telpā diskusijās nebūt nav vienprātības, tāpēc šis diskusijas atzars, kas īsti nekur neaizved, var sagādāt zināmu vilšanos, kas gan nav izrādes veidotāju vaina.
Kā jau minēju, galvenā četrinieka un arī Artura Krūzkopa aktierspēlei nav ko pārmest: mākslinieki darbojas adekvāti un azartiski, lai arī, piemēram, Milēnai Miškēvičai nav kur augt, jo viņas varones izpausmes – visdrīzāk ar režisora ziņu – padarītas vienādas, viņa nemaina agresīvo toni pat tad, kad Judīte sāk riskantu spēli, lai iegūtu gleznu un varētu to iznīcināt. Režisors pamatīgi iegāž jauno aktrisi Dārtu Cīruli mākslas ekspertes lomā, jo tādā vizuālajā veidolā, kāds ar neglītu parūku piešķirts jaunajai aktrisei, jau tā ierobežotais lomas zīmējums liedz parādīt jebkādas individualitātes iezīmes. Sākumā Dārtai Cīrulei paredzētā otrā – Luīzes – loma tomēr beigās tikusi programmiņas papīra versijā nepieminētajai Lidijai Pupurei, kuras iznāciens ir inteliģents un noslēpumains vienlaikus, uzjundot vairākus grūti atbildamus jautājumus, kas ir jārisina skatītājam pašam.
Lipīgais antisemītisms
Maienburga lugā tiešā tekstā tiek uzdoti arī citi praktiski neatbildami jautājumi. Luga atgādina, ka ir tik daudz pasaules vēsturē nozīmīgu personību, kuras pamatoti var vainot antisemītismā, ka viņu visu izslēgšana no aprites faktiski ir neiedomājama. Mūsdienu kontekstā līdzīgas pārdomas var raisīties arī par attieksmi pret krievu kultūru un atsevišķiem tās pārstāvjiem, kas ir aktīvi Putina ideoloģijas aizstāvji, tāpat arī citu valstu iedzīvotājiem, kuru ekonomiskās intereses prevalē pār ētiskajiem principiem, turpinot sadarboties ar Krieviju. Taču vienīgā refleksija, kas jebkā izpaužas Toma Treiņa iestudējumā par šo tēmu, ir Hitlera portrets izrādes beigās – vadoņa sejā samanāmi arī Vladimira Putina vaibsti.
Izrāde Nachtland atgādina par problemātiku, kas skatītājam principā ir zināma, bet, visticamāk, konkrētajiem zālē sēdošajiem neizraisa aktīvas emocijas. Tādējādi iestudējuma vēstījumu publika pieņem zināšanai. Pie liekulības dažādās izpausmēs mēs esam gana pieraduši gan savstarpējās attiecībās, gan varas gaiteņu kolīzijās, lai atziņa, ka naudas dēļ cilvēki ir gatavi uz daudz ko, mūs nešokētu un nesatricinātu. Ja Toms Treinis cerēja ar klajas didaktikas ieročiem pamodināt teātra apmeklētāju kolektīvo sirdsapziņu, diez vai tas ir izdevies.
Nachtland
Dailes teātrī 2., 3., 29.X plkst. 19, 9.XI plkst. 18, 30.XI plkst. 15, 5.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–40