Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +23 °C
Daļēji saulains
Pirmdiena, 20. maijs
Venta, Salvis, Selva

Krūma ēna pakausī. Daigas Grantiņas izstādes Četras ēnas puses recenzija

Beļģijas pilsētas Haseltas muzejā z33 ir atklāta Daigas Grantiņas personālizstāde Četras ēnas puses, kas iezīmē autores mākslinieciskā redzējuma virziena maiņu

Pirms sāku rakstīt par Daigas Grantiņas izstādi Četras ēnas puses/Four Sides of a Shadow, kura no 31. marta ir skatāma muzejā z33 Haseltā un kuras kurators ir Kevins Gelehers, domās pārcilāju sarunas ar mākslinieci. Daiga Grantiņa vienmēr šķitusi persona, kas izjautā uztveres robežas. Iespējams, viņa vēlas dekonstruēt pašreizējo pieredzi, lai piedzīvoto kārtotu jaunās iespējamās konstelācijās, vienlaikus meklējot stabilu lietu kārtību.

Domājot par Daigas Grantiņas darbību, prātā nāk franču sociologa un antropologa Bruno Latūra aģentu tīkla teorija un teksts Mēs nekad neesam bijuši moderni. [1] Tā ir teorija, kas izjautā duālo domāšanu tādās kategorijās kā daba un kultūra, cilvēks iepretim tehnoloģijām. Bruno Latūrs piedāvā uztvert pasauli kā lielu tīklu, kurā katram iesaistītajam lielumam piemīt sava starpniecība. Prātā nāk arī mākslinieces Eva Hese, Marisa Merca, Karla Bleka un Rozmarija Meiere.

Nereti Daigas Grantiņas īpaši vietai radītās instalācijas līdzinās postapokaliptiskiem spēļlaukumiem, kas tiek iedarbināti tā brīža situācijas kontekstā. Asociatīvi objektu virsmas var atgādināt cilvēka ķermeni un tā brūces, baisus zemes pušumus, dzīvnieku ādu vai dabas mestās ēnas. Dažkārt šķiet, ka Daiga Grantiņa radošajam procesam pieiet ar vēsu attieksmi, kritiski izjautājot formas un konteksta attiecības. Visā visumā Daigas Grantiņas «dzīvās skulptūras» uz skatītāju var iedarboties kā ēteriskas būtnes.

Sevī noslēgta metafora

Izstādē Četras ēnas puses patīkami apstulbstu, sastopoties ar Daigas Grantiņas mākslinieciskā redzējuma virziena maiņu. Šķiet, ka laika gaitā Daiga Grantiņa ir atvirzījusies no ekspresīvā moda uz ārpusi apcerošā. Šeit ir nojaušams, ka mākslinieces konceptuālais skatiens ir pārvirzījies uz iekšpusi, paturot, tā teikt, pakausī ārpusi. Muzeja pirmajā telpā ieraugu trīsstūrveidīgu objektu ar tādām kā mazām ēnas un gaismas emblēmām. Nedaudz sabīstos, jo tieši pretī pie sienas esošais mākslas darbs uzjundī zemapziņā kaut ko arhaisku, tādu kā senu pielūgsmes vietu, altāri. Savukārt uz grīdas horizontāli guļošais kāpņveidīgais darbs ar nosaukumu Trotuārs ir līdzīgs upurvietai.

Izvēlos piesardzīgi apiet guļošo objektu pa kreiso flangu. Nonāku telpā, kur attālāk vīd melns, ņirbošs mazformāta objekts pie sienas. Ja to aplūko tuvāk, hameleonveidīgais objekts rada ambivalentu sajūtu, tajā pārklājas kaut kas no dabā redzētā un augstās modes. Telpas vidū izstādīts lielformāta metāla karkass ar spalvas lieluma krāsas laukumiem, kas kolorītā sasaucas ar objektu pie sienas.

Nākamajā telpā redzams griestos iekārts objekts Upe, kas atgādina upes ūdens virsmas ņirboņu mainīgos laikapstākļos, kad saule mijas ar mākoņiem. Tālākajā telpā ieraugu griestos iekārtu, tādu kā uzpūstu formu. Tās virsma atsauc atmiņā dzīvnieka ķermeni, kam novilkts ārējais apvalks, vai arī saules caurspīdētu ādu. Attālāk pie loga redzama pie sienas piestiprināta trapeces veida forma, kas izzāģēta no finiera. Finiera virsmā nojaušams kosmiskās telpas motīvs. It kā ilustratīvi, bet konceptuāli tas nostrādā, jo, lai arī šis attēls darbojas kā modelis, kas ilustrē kādu sevī noslēgtu metaforu, tas pamaina konceptuālo skatījumu uz nākamajiem darbiem. Šeit tiek nojaukta telpas kārtība un pavērta iespēja raudzīties uz mākslas darbiem kā savādiem lielumiem, kam piemīt katram sava materialitāte un kas semiotiski komunicē cits ar citu.

Darbs iepretim uz sienas atgādina atvērtu grāmatu vai putnu. Audums, pie kura piestiprināta finiera plāksne, rosina asociācijas ar aizkariem. Sarunā muzejā Daiga Grantiņa atklāj, ka mazie drēbes gabaliņi, kas piestiprināti putna formas vidū, ir to audumu pārpalikumi, no kuriem veidoti darbi izstādē. [2] Noslēdzošajā telpā man uzglūn tāda kā griestos iekārta uzpūsta roņa āda, kas arī rada krūma silueta iespaidu. Poētiski runājot, šeit tiešām iespējams sajust četras ēnas puses.

Matērija vada

Sarunās Daiga Grantiņa ir atklājusi, ka viņu neinteresē nedz amatniecisko prasmju slīpēšanas paštīksme, nedz arī radošā procesa paredzamība. Autori interesē izjautāt to, kā lietas iegūst nozīmi mūsu pieredzē. [4] Pieļauju, ka mākslinieci interesē process, kurā tiek atrasti konceptuālo un juteklisko atsauču krustpunkti. Formveidē Daiga Grantiņa izvairās no vienas vai otras formas pārākuma. Plaknes līdzpastāv trīsdimensionāliem objektiem telpā. Šaurie un taisnie leņķi mijiedarbojas ar vijīgām formām. Statiskais sadzīvo ar plūstošo. Daiga Grantiņa vēlas, lai šīs formas pastāvētu līdzās vai arī lai tās varētu tikt iekļautas viena otrā. [2] Timotijs Mortons ir teicis, ka cilvēka vēlme iztaisnot lietas pēc būtības ir vardarbīga un ir lemta neveiksmei. Gan attiecībās ar dabu, gan cilvēciskajās attiecībās. [3]

Manuprāt, Daiga Grantiņa paplašina postminimālisma un Arte Povera diskursu, piedāvājot svaigu skatījumu, kā iespējams būt antiautoritārās attiecībās ar telpā esošajiem lielumiem, vai tas būtu krūma siluets vai ūdens virsmas ņirboņa tīklenē.

Māksliniece privātā saziņā ir teikusi: senākos darbos krāsas palete bija tāda kā sava veida ready made (materiāliem piemita jau esoša krāsa), savukārt tagad viņa apstrādā gandrīz visus materiālus, izmantojot krāsu, ko ir turējusi savās rokās. [4] Nevarētu teikt, ka viena metode ir labāka par otru. Katra materiāla krāsa kā iepriekš dots lielums aicina reaģēt, un māksliniece nonāk attiecībās ar materiālu un tā krāsu, kas tiek risinātas gan situācijas, gan kultūras kontekstuālajā rāmī. Māksliniece uzsver, ka, modulējot materiālu, viņa nedomā un pats modulēšanas process darbojas kā reģistrs, kas izriet no kompleksas situētības pasaulē. [4]

Šie reducētie un smalkie risinājumi materiālā tiek pakārtoti, lai uzburtu liriskas, nevis dramatiskas noskaņas. Proti, Daiga Grantiņa izvairās no nospriegojuma starp zīmēm, nereti izmantojot intuitīvu un tiešu ceļu, lai savienotu materiālus. Šī fragmentācija gan tiek pakārtota katra darba iekšējai loģikai un izšķīst absorbējošos paplašinājumos. Piemēram, Daigas Grantiņas darbos krūma silueta pieredze tiek tulkota kā psihes nospiedums, kas iemiesots baisā uzpūstā formā. Upes prototips attēlots kā sevī noslēgts un pašpietiekams objekts, kurā pelēkos toņos gleznotā plakne tiek attēlota simbiozē ar trauslo, graciozi krītošo audumu. Iespējams, Daiga Grantiņa būvē telpiskas metaforas, kas atspoguļo apziņas plūsmu. Sarunā muzejā Haseltā Daiga Grantiņa atklāj, ka viņu interesē pavisam atvērta telpa, kurā kontekstuālās skatīšanās leņķi kļūst par materiālu. [2]

Pārfrāzējot filosofi Elizabeti Grosu, katrs matērijas objekts ir identisks gan ar tā sastāvu, gan ar ideālo neatkarīgi no tā, kādu nozīmi tam piešķir cilvēks. Matērija vada un sniedz orientierus telpā. [5]

Daiga Grantiņa
Izstāde Četras ēnas puses/Four Sides of a Shadow
Muzejā z33 Haseltā līdz 25. augustam
www.z33.be

  1.  Latour, Bruno. We Have Never Been Modern. Harvard University Press. 1993.
  2.  Privāta saruna ar Daigu Grantiņu. 29.03.2024.
  3. Morton, Timothy. Dark Ecology. Columbia University Press. 2016. Page 58.
  4. Privāta saziņa ar mākslinieci. 12.03.2024.
  5. Grosz, Elizabeth. The Incorporeal. Columbia University Press. 2017. Page 252.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja