Lai gan visapkārt jau skan trauksmes zvani par to, ka lielais Latvijas valsts simtgades kultūras projektu dāsnums ir beidzies, mūsu simfoniskās mūzikas dzīvē tam sekas, par laimi, nav jūtamas. Pilnīgi iespējams, tas ir tikai laika jautājums, jo īpaši, zinot, ka simtgades līdzekļi nereti bija glābējplāksteris agrāk sākto darbu un ilgtermiņa tradīciju turpināšanai. Taču tas jau būs cits stāsts. Ikgadējais Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts ir tradīcija, kas sevi ir pierādījusi un spējusi turpināties kopš 2005. gada. Tiesa, ar vienu tukšo gadu krīzes laikā.
Divi flagmaņi
Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts ir arī pierādījums, ka no kļūdām mācās. Rīkotāji (SIA Latvijas koncerti) vairs necenšas par visu vari burtiski attaisnot vārda "lielkoncerts" jēgu, uz skatuves vienā vakarā pulcējot visus orķestrus, kādi vien mums ir. Rezultātā savulaik šie koncerti ievilkās teju līdz pusnaktij un beidzās jau tad, kad aizgājis pēdējais trolejbuss.
Šoreiz pilnīgi pietika ar abiem mūsu simfoniskās mūzikas flagmaņiem – Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tā galvenā diriģenta Andra Pogas vadībā un Liepājas simfonisko orķestri, kurš ieradās kopā ar savu māksliniecisko vadītāju lietuviešu diriģentu Ģintaru Rinkeviču. Klasiķa Alfrēda Kalniņa, Kristapa Pētersona, Lindas Leimanes un Tālivalža Ķeniņa opusu secība 9. februāra vakarā Lielajā ģildē cēla gaismā aizmirsto, parādīja jauno un apliecināja esošo. Arī simfonisms tā tīrajās izpausmēs vairs netiek ignorēts, lai gan, jā, īstas simfonijas šī vārda klasiskajā izpratnē 9. februāra lielkoncertā tomēr nebija un arī šoreiz dominēja instrumentālā koncerta žanrs ar solistiem uzmanības centrā.
Tīro simfonismu toties pārstāvēja tieši sarežģītajā Latvijas valsts tapšanas laikā radītais un 1919. gadā pirmatskaņotais, taču pēcāk koncertos sen nespēlētais mūsu romantisma klasiķa Alfrēda Kalniņa simfoniskais tēlojums Latvija un simfoniska jaundarba – Lindas Leimanes Enantiomorphic Chambers – pirmatskaņojums. Ģintara Rinkeviča piedāvātajā Alfrēda Kalniņa simfoniskajā tēlojumā bija pamaz romantisma, toties skaidri atklājās saikne ar jau pieminēto, sarežģīto darba tapšanas vēsturisko laiku, kurā svārstījās Latvijas būt vai nebūt. Interpretācijā to uzsvēra zināma stūrainība, dinamiskums (arī skaļuma nozīmē) un kontrasti bez maigām pārejām. Interesants akcents bija diriģenta mērķtiecīgi izceltās, punktētās ritmointonatīvās frāzes, kuras asociējas ar runāto vārdu "Lat-vi-ja!".
Jaunās komponistes Lindas Leimanes Enantiomorphic Chambers/Enantiomorfiskās telpas mūzikas valodā uzrunāja uzmanību piesaistoša, dzīvi elpojoša statika, profesionāli noslīpēts un laikmetīgi izteiksmīgs faktūras lauks, kurš savā skaniskajā muzikalitātē izrādījās negaidīti dabisks iepretim tam, ko solīja komplicētais skaņdarba nosaukums.
Autores iedvesmas avots bijusi amerikāņu zemes mākslas pioniera Roberta Smitsona spoguļu instalācija ar tādu pašu nosaukumu, turklāt tāda, kuras spoguļos skatoties cilvēks neredz savu atspulgu. Tomēr klausoties tas nudien nav svarīgi, jo jaundarba mūzika nav matemātiski izrēķināts šī paņēmiena pārcēlums skaņās, bet gan ir atrasta sava, no blakusapstākļiem neatkarīga mūzikas telpa, un tā ir pašvērtība, ar ko pilnīgi pietiek. LNSO un Andris Poga šajā nebūt ne vienkāršajā skaņutelpā jutās organiski un tāpēc bija komponistei labi sabiedrotie.
Svaigums un dzīvīgums
Spēles meistarība vārda plašākā nozīmē – no komponista skaņu spēles līdz solistu spēles augstumiem – valdīja abu koncertžanra opusu izpildījumā. Beidzot arī klausītājiem Rīgā tika celts priekšā Kristapa Pētersona Otrais Liepājas koncerts čellam un simfoniskajam orķestrim, kurš tā pirmatskaņotāju – LSO, čellistes Kristīnes Blaumanes un diriģenta Atvara Lakstīgalas – sniegumā jau ir iemūžināts vienā no nacionālās ierakstu kompānijas Skani izdotajiem albumiem, taču diriģenta Ģintara Rinkeviča vadībā ieguva atšķirīgu interpretāciju – tādu soločella un orķestra attiecību reljefu, kurā orķestris brīžiem uzdrošinās arī apstrīdēt čella dominanci.
Citiem vārdiem – te virmoja īsta cīņa, kurā čella skaņa brīžiem tika bez žēlastības gremdēta aktīvās kopspēles masīvajā dziļumā, toties īpaši spilgti izcēlās Kristīnes Blaumanes brīnišķīgi niansētie, izjusti liriskie solo posmi (būtībā – savveida kadences). Patiesums, ar kādu Kristīne Blaumane apdzīvo Kristapa Pētersona koncerta mērķtiecīgo konstruktīvo būvi, bija šī vakara īpašā virsvērtība – balva gan klausītājiem, gan komponistam.
Konservatīvā modernista, Parīzes konservatorijas skolu un Kanādas dzīvi un atzinību baudījušā Tālivalža Ķeniņa (1919, Latvija – 2009, Kanāda) radošais mantojums ir jau labi aprobēta un neapšaubāma vērtība, kas neaprobežojas tikai ar lokālu nozīmi. To pierādīja arī viņa rotaļīgais Koncerts pieciem sitaminstrumentālistiem un simfoniskajam orķestrim. Sacerēts spēku pilnbriedā 1983. gadā Toronto simfoniskajam orķestrim un pieciem sitējiem, tas uz skatuves paredz 43 visdažādāko sitaminstrumentu klātbūtni – no koka kastītēm un tarkšķa līdz timpāniem, lielajām bungām un majestātiskajam gongam, no eksotiskiem melodiskiem zvaniņiem līdz tradicionālajiem melodiskajiem instrumentiem, kādi ir vibrofons, ksilofons un marimba. Tā saskaitījuši koncerta solisti, sitaminstrumentālistu ansambļa Perpetuum Ritmico mūziķi Guntars Freibergs, Elvijs Endelis, Mikus Bāliņš un Ernests Mediņš, kuriem šajā vakarā bija piepulcējusies arī LNSO mūziķe Elīna Endzele.
No vienas puses, Tālivalža Ķeniņa opuss ir koncerts ar tam raksturīgo koncertiskumu žilbinoši rotaļīgā, virtuozā, reljefi telpiskā formā ar daudziem aizraujošiem pavērsieniem un pārsteidzošiem atradumiem. No otras puses, formā savākts, attīstības loģikā pamatots meistardarbs orķestrim, jo daudzie, kolorītie sitaminstrumenti nebūt nav novietoti skatuves priekšā, bet ir integrēti orķestrī. Andra Pogas perfekti koordinēta, visa šī Tālivalža Ķeniņa intelektuālā un muzikālā rotaļa spirdzināja ar svaigumu un dzīvīgumu, ne mirkli neļaujot partitūras sarežģītību uztvert kā pašmērķi. Lūk, arī meistarības definīcija: prioritāte ir mūzika! Bet tas nenozīmē pieļaut banālo vai garlaicīgi samudžināto.
Ideju trūkums
Tu mazo klausītājpulciņ turies
lalalaila