Valmieras vasaras teātra festivāla seja katru gadu mainās. Pēc pagājušā gada izteikti politiskās (pretkara) satura dominantes un norises vietu izkliedēšanas pa visu pilsētu šāgada festivālam ir atšķirīga stratēģija. Pirmkārt, tajā diezgan liela uzmanība bija iedalīta iepriekšējo gadu iestudējumiem. Otrkārt, norises vietas šoreiz koncentrējās ap Valmieras teātri un pašvaldības ēku (ar nelieliem izņēmumiem), radot brīžiem savstarpēju skanisku sasaukšanos arī tur, kur tā nebija plānota (plus vēl sestdien paralēli uzstāties gatavojās Prāta vētra – Dīvaliņa pļavas ir ļoti tuvu pilsētas centram, un skaņa tur plūst labi).
Teātris bija pilsētas sirds, kuras dēļ tika slēgta viena no centrālajām ielām – Lāčplēša iela –, radot drošu vidi izrāžu apmeklētājiem. Savukārt jauniestudējumu klāstā bija jūtama rūpēšanās par dažādiem izrāžu veidiem un dažāda vecuma mērķa grupām, tomēr nevarēja nepamanīt, ka izteiksmes līdzekļi līdzdalības izrādēs neglābjami sāk atkārtoties.
Mans uzdevums šoreiz ir analizēt četrus jauniestudējumus, pārējie būs kolēģes Henrietas Verhoustinskas ziņā nākamajā KDi numurā.
Cita eksistence
Divas šāgada programmas izrādes, kuru veidošana bija uzticēta ārzemju māksliniecēm, anotācijas līmenī pretendēja uz alternatīvas pasaules modelēšanu. Tāds mērķis bija izvirzīts vācu horeogrāfes Stefānijas Felberes iestudējumam Iedomātā Valmiera: utopiskie skati, kurā pēc ieceres bija jāsniedz ieskats "pilsētā, kas uz brīdi ir atbrīvota no funkcijas, atvērta jauniem veidiem, kā dzīvot". Sadarbībā ar horeogrāfēm Ditu Andersoni, Annu Mariju Puķi un Poļinu Filipovu radītā izrāde drīzāk modelē paralēlu eksistenci, kurai nav īpaša sakara ar realitāti, bet vai tas būtu "jauns veids, kā dzīvot"?
Izrādes Iedomātā Valmiera: utopiskie skati pirmajā daļā dejotājas mijiedarbojas ar pilsētvidi Valmieras centrā. Foto – Lita Millere
Iestudējumam ir trīs daļas. Pirmā notiek skvērā pie Valmieras Kultūras centra, kurā izrādes dalībnieces apdzīvo apstādījumus un soliņus, nenorobežojot savas darbības no apkārt notiekošās ikdienišķās rutīnas. Tā kādu brīdi jaunajām dejotājām skatītāju uzmanību nevilšus nākas dalīt ar dzērāju kompāniju uz blakus soliņa, kas neliekas traucēties un paskaļā balsī apspriež savas aktualitātes. Izrādei ir arī skaņas celiņš un, pēc atpazīstamas intonācijas spriežot, mākslīgā intelekta ierunāts teksts, kuru pilsētvidē gan pagrūti saklausīt un apjēgt. Tālāk skatītāji trijās grupās apgūst Valmieras tirdzniecības centra Valleta trīs stāvus, kuros ar ikdienišķo kņadu cenšas konkurēt gan dzīva dejotāja, gan videoieraksts, ko iespējams lejupielādēt no QR koda.
Izrādes noslēgumā ēkas pagrabstāvā esošajā autostāvvietā dejotāju horeogrāfiskā eksistence notiek sasaistē ar video un audio ierakstiem, tekstā akcentējot Valmieras pagātni, nevis izrādē pozicionēto nākotni. Tādējādi pateikt, par ko īsti ir šis stāsts, kļūst samērā sarežģīti, lai arī pieredzi var nosaukt par rosinošu.
Uzticies bērnam
Otra utopija – Ziedēšana un posts/Bloom & Doom – festivāla publikai tika parādīta tikai divreiz, un tās autore, itāļu režisore Katerīna Moroni, par izrādes mērķi definējusi ideju, ka bērnu klans ved skatītājus cauri pilsētai, mudinot meklēt un veidot nākotnes iespējamību. Tomēr arī šajā gadījumā verbalizētā ideja un tās reālais izpildījums iet paralēlus ceļus, jo darbību ķēde, ko uzveduma dalībnieki (skatītājiem ir aktīvi jāiesaistās) veic, pati par sevi nesignalizē par "pielāgošanos, dzīvošanu sabrūkošā pasaulē, patstāvību, izdzīvošanu un sapņu saglabāšanu", kā sola anotācija.
Izrādē Ziedēšana un posts skatītāji pilnībā paļaujas bērniem, kuri sazinās tikai ar kustībām un nav atpazīstami – galvas sedz maskas. Vēlāk tādas maskas tiek uzvilktas arī skatītājiem. Foto – Lita Millere
Man šī pieredze likās kopumā aizraujoša, bet drīzāk kāda cita iemesla dēļ. Skatītājs nodod sevi bērnu rokās, lai šie maskotie, tātad anonīmie un nerunājošie bērni pilnībā noteiktu skatītāja dienaskārtību tuvākās stundas laikā. Un mēs ejam, skrienam, riņķojam pa bruģi, zīmējam pēdiņas ar trafaretiem uz cita bruģa, dejojam zem tilta, paši uzvelkam maskas un izrādes beigās paklausīgi apguļamies uz muguras slapjā zālē pie Valmieras pilsdrupām ar skatu uz debesīm un koku galotnēm.
"Seko man" – uzrakstīts katram bērnam uz vienas rokas. "Uzticies man" – uz otras. Un es uzticējos, un šī sajūta izrādē bija svarīga, novērtējot arī bērnu grupas augsto organizācijas līmeni bez īpaši pamanāmas pieaugušo klātbūtnes. Taču akcenti, kas saista cilvēkus ar dabu, kopumā izrādē bija uzsvērti diezgan bikli, un jautājums, ko īsti šī maskoto bērnu – neparasto radību – kolonija simbolizē, arī netika atbildēts. Ja bērni ir mūsu nākotne, kāpēc izrādes bērni ir anonimizēti un padarīti līdzīgi datorspēļu ķiņkēziņiem?
Izrādes beigās saņēmām kolāžas tehnikā veidotu un tipogrāfiski iespiestu avīzi ar virsrakstu Valmiera 2050, bet arī tā neiezīmēja artikulētu nākotnes vīziju, kuras vārdā šis projekts iecerēts.
Nokāpšana gravā
Sadarbībā ar Liepājas Leļļu teātri tapusī izrāde Kas tur kustas? definēta kā ģimenes līdzdalības izrāde ar pastaigas elementiem. Radošajā brigādē ir dramaturģe Elza Vildaus, horeogrāfe Laura Gorodko, māksliniece Signija Joce, kā līdzautori norādīti visi iesaistītie aktieri: Inga Štelmahere, Madara Enkuzena, Aleksandrs Bricis, Edvards Kurmiņš un Vladimirs Goršantovs. Dzirdēju, ka radošā grupa ir ieguldījusi pamatīgu darbu, lai Rātsupītes gravu aiz teātra padarītu drošu pastaigai, jo tā bijusi smagi piedrazota.
Iestudējuma pamatideja ir vērīga attieksme pret dabu, bet realizācija īstenota lielā mērā caur grotesku. Ingas Štelmaheres, Aleksandra Briča un varbūt mazākā mērā Madaras Enkuzenas varoņiem piešķirtas izteikti paspilgtinātas ārējās izpausmes. Daļu izrādes pavadīju koku grupā (pie tā, ka skatītāju kopums nemitīgi tiek sadalīts mazākās vienībās, visi, šķiet, jau sen pieraduši), tāpēc nevaru komentēt, kas notika pārējās divās, bet man patika, kā Aleksandrs Bricis uzdeva savas grupas dalībniekiem diezgan filozofiskus jautājumus, uz kuriem bērni sniedza visnotaļ adekvātas atbildes. Amizanta Aleksandra Briča atveidotā tēla iezīme ir arī "iedvesmas gūšana" no kokiem, pēc kontakta ar tiem izkliedzot viedas atziņas. Tomēr tālākajā izrādes gaitā uzvar fiziska darbība, iešana pa gravu un savdabīgu būtņu vērošana, pazaudējot gan temporitmu, gan izrādes virsuzdevumu.
Uzmanības centrā nokļūst Edvarda Kurmiņa un Vladimira Goršantova atveidotās būtnes un viņu attiecību dinamika, kas uz brīdi piesaista uzmanību, tomēr līdz vienojošai idejai izrāde nenonāk pat tad, kad visi sastājušies aplī un, rokās paņēmuši lielu zāļu vainagu, klausās (zinātāji dzied līdzi), kā Aleksandrs Bricis dzied par cilvēcību. Vēl jāpiezīmē, ka izrādē par vērīgu attieksmi pret dabu īsti neiederas plastmasas knaģi, kas gan ir funkcionāli ērts veids, kā aši sadalīt skatītājus grupās, bet idejiski nav gluži atbilstoši.
Kopīgā zumēšana
Dabas iepazīšana ir arī horeogrāfes Agates Bankavas interaktīvās izrādes Te, bite! pamatā. Iesaistoties dramaturģijas konsultantei Ancei Muižniecei un scenogrāfijas un kostīmu konsultantei Pamelai Butānei, tapusi izzinoši rotaļīga izrāde, kuras aktieri Rūta Pūce, Gerda Embure un Krišjānis Strods norādīti kā līdzautori. Lai arī iestudējuma idejas autore ir horeogrāfe, tajā ir samērā daudz izzinoša teksta par bitēm un arī samērā daudz skatītāju iesaistīšanas kopīgā darbībā, gan masējot un valstot sagurušo biti – Krišjāni Strodu –, gan piedaloties ziedu meklēšanas/apjūsmošanas rituālā jeb švenceļdancī, visbeidzot savijoties kopīgās virtenēs – gandrīz kā stropā. Reizē bites un bitenieki, aktieri darbojās azartiski, bērnu auditorija jutās aizrauta, un kopējā sajūta tika panākta, lai arī jāpiekrīt tiem, kuri uzskata, ka pilnīgi tēmas potenciālu izrāde neizsmeļ.
Festivāla kopiena izbaudīja kopābūšanas prieku arī citās izrādēs un atklāšanas pasākumā, tomēr pamalē kā mākonis vīd jautājums – ko tālāk? Ir diezgan skaidri samanāmi līdzšinējā izrāžu veidošanas modeļa griesti, un ir nepieciešams grūdiens, kas pastāvīgo skatītāju acīm liktu iemirdzēties jaunatklāsmes priekā. Iespējams, to var izdarīt ar precīzi definētu un realizētu tēmu, iespējams, piesaistot jaunus spēkus (vai, gluži otrādi, sevi pierādījušos meistarus) režisoru flangā. Personiski es negribu piedzīvot, ka Valmieras festivāls no oriģinālu ideju ģeneratora pārvēršas par draudzīgu nišas tusiņu savējiem, kuriem viss patīk.