Neierastās vietās un formās īpaši festivālam radīti darbi pilsētvidē, ko veido nacionālā un starptautiskā mērogā zināmi profesionāļi, – tāda ir Valmieras vasaras teātra festivāla oficiālā definīcija. Savā desmitajā jubilejas gadā festivāls krietni ir pāraudzis savas robežas – tās sen vairs nav tikai trīs dienas augusta sākumā (1.–3. augusts), kad teātri mīlošie cilvēki uzzina, ka Valmierā ir vairāk par vienu ielu, pa kuru parasti atbrauc uz lielo teātri, noliek mašīnu pie baznīcas un atkal aizbrauc. Festivāla ietekme ir izpletusies kā viens milzīgs vasaras mākonis un transformējusies par oriģināliem jaunrades notikumiem un radošajām savienībām. Spilgtākais piemērs ir komponista Edgara Mākena apvienība Jaunība, kas, dzimusi Valmieras vasarā, nupat izdevusi savu albumu. Rīgas pilsētas svētkos 16. augustā krastmalā skanēs komponista Jēkaba Nīmaņa lolojums – Citu dziesmu svētki, kas Valmieras stadionā pirmizrādi piedzīvoja 2022. gadā, – atsvaidzinošs veltījums dumpīgās un nekomerciālās mūzikas nospiedumiem mūsu dzīvē.
Nepārvērtējama nozīme ir arī režisora Jāņa Znotiņa vadītajam un Valmieras vasaras teātra festivāla paspārnē izveidotajam Bērnu un jauniešu teātra institūtam. Desmit gadu laikā jau izaudzināta jaunā režisoru paaudze, kas paši iestudē izrādes bērniem. Jau ar citu izpratni un prasmēm.
Kādi ir īpašie akcenti Valmieras vasaras teātra festivālam tā desmitgadē?
Mēs šogad gribējām festivālu savākt un salikt labākajā buķetē. Tas nozīmē – ja tā ir bērnu un jauniešu programma, tad tā ir ļoti daudzveidīga – ir gan staigājamas izrādes, gan dramatiskas, gan objektu izrādes, gan savā ziņā eksperimentālas izrādes, kur bērni ved ekskursijā vecākus vai pieaugušos. Jau no kovidlaika bija iegājies, ka festivāls drusku pašķīda pilsētvidē. Mēs bijām viens no tiem notikumiem, kas notika, spītējot tam draņķim. Šajā gadā mēs visu koncentrēsim ap teātri ar cerību un domu dabūt teātrī atpakaļ rokfestivāla sajūtu – ka, pārskrienot no izrādes uz izrādi, tu satiec cilvēkus – hei, ko tu redzēji, un ko tu? Kovidgadi bija kļuvuši drusku vientulīgi no pieredzes viedokļa. Festivālā joprojām top oriģināldarbi pilsētvidē. Orbīta radīs darbu ārpus Valmieras – Strenčos. Kā jau jubilejā – reflektējam par laiku, kas ir pagājis, un laiku, kas ir priekšā. Laiks ir šī gada festivāla tēma. Tāpēc ir tapuši Koplietojamie stāsti, kas ir Annas Klišānes, Jāņa Kroņa, Lindas Rudenes, Antas Aizupes un Elīzas Dombrovskas kopdarbs. Kopmītnes ir kļuvušas par Valmieras vasaras teātra festivāla publikai mazāk redzamo, bet ļoti būtisko daļu, kur ir bohēma vislabākajā un plašākajā variantā – mākslinieki katru gadu satiekas, dzīvo vienā sētā, bieži vien ap simts cilvēkiem no dažādiem kursiem, dažādām paaudzēm un nozarēm. Viņi savstarpēji mijiedarbojas un rada teātra mākslu, ko pēc tam mēs kā skatītāji piedzīvojam.
Festivāla centrā būs trīs izstādes – viena būs veltīta fotogrāfijai kā medijam. Pēdējos gados mums ir bijusi fotogrāfe Lita Millere, un daudzi festivālu zina tikai caur viņas bildēm. Būs arī izstāde, veltīta māksliniekiem, jo mums katru gadu kāds mākslinieks rada vizuālo tēlu, sākot ar Moniku Pormali. Una Grants izveidoja un sakārtoja līdz galam mūsu logotipu. Festivāla vizuālo tēlu ir veidojuši tādi brīnišķīgi un daudzveidīgi mākslinieki kā Andris Eglītis, Reinis Pētersons, Rūta Briede un Kristaps Kramiņš. Vēl būs Kvadrifrona veidota izstāde speciāli jubilejas gadam Desmit reizes vasara – vienreizēja teatrāla performance – piedzīvojums teātra priekšā. Tiks slēgta iela un izdzīvoti šie desmit gadi. Tajā pašā laikā festivāla centrs kļūs par nakts sabiedriskās dzīves vietu ar dejām un sarunām.
Šogad ir arī vairākas atgriešanās izrādes. Izrādes Pagalms atdzīvojas, Marija un zibens un Traktopera rādāt vēlreiz pēc skatītāju pieprasījuma?
Jā, viens ir skatītāju pieprasījums. Mēs no savas puses gribētu atjaunot vēl kādu izrādi, bet dažreiz to nevar izdarīt ekonomisku vai tehnisku iemeslu dēļ. Daudzas vietas ir apbūvētas vai izremontētas, un atjaunot vairs nav iespējams. Piemēram, tajā pašā Kurtuvē opera Vēsā tika rādīta vēl pirms remonta pilnīgi citā izskatā. Tas bija liels angārs, bet šobrīd jau – sakārtots teātris. Milzīgs prieks, ka vēlreiz būs skatāma tāda izrāde kā Traktopera, kas prasa milzīgus resursus – mobilizēt traktorus, un Andrim jāatbrauc no Lietuvas. Lielākais paldies no manis kā organizatora ir māksliniekiem, jo apstākļi, kādos notiek darbošanās vasaras teātrī, ir krietni radikāli – nav ierastā atbalsta personāla. Kad tu ziemas laikā taisi izrādi, katrā valsts teātrī ir vairāki simti, dažreiz – desmiti darbinieku, kuri nodrošina rekvizītu sagādi, grimu, gaismu, skaņu. Vasaras teātrī un festivālā tas viss ir uz mākslinieka pleciem. Piekrītot viņi piekrīt ļoti neērtiem dzīves apstākļiem, bet tajā pašā laikā ar milzīgu prieku rada mākslu.
Festivāla 10. dzimšanas dienā programmā atgriežas vairākas izrādes – publikas mīlules. Viena no tām ir garāžas izmēra izrāde bērniem Pagalms atdzīvojas Toma Treiņa režijā. Iestudējums pirmizrādi festivālā piedzīvoja 2019. gadā, saņemot Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada izrāde bērniem. Foto – Lita Millere
Iespējams, mākslinieki ir gatavi upurēt kaut ko no komforta, lai atkal sajustu studentu gadu radīšanas brīvību un neierobežotību?
Kaut kādā ziņā, protams, tā ir. Studentiskums ir viena no lietām, ko radīšanā gribas noturēt un piedāvāt skatītājiem – radošo meklējumu garu. Neskatoties uz to, ka izrāde beigās ir noslīpēts mākslas darbs, tās formā gribas, lai saglabājas alla prima. Līdzīgi kā vasaras glezniecībā, kad gleznotājs glezno plenērā, – viņš paņem krāsu kasti, uzliek molbertu un ļoti strauji uzglezno gleznu. Ir tā vieglā triepiena garša. Līdzīgi gribētos, ka šis vasaras teātris ir ar vieglumu. Skatītājs var atnākt un viegli noskatīties izrādi, bet viņš jūt, ka mākslinieks arī viegli to ir veidojis. Bet tas nenozīmē, ka...
Viegli, bet ne pavirši, vai ne?
Precīzi. Forši, ka klātesoši vienmēr ir studenti. Šogad sadaļā Studentu šķūnis mēs cenšamies parādīt atsevišķus studentu darbus. Milzīgs prieks, ka varēsim parādīt nominētu un visādi citādi ļoti atzītu režisora Kārļa Krūmiņa ar studentiem veidoto izrādi Sapņotāji. Kārlis Krūmiņš ir arī ļoti nozīmīgs Valmieras vasaras teātra festivālam. Viņš bija viens no tiem, kas pie mums radīja pirmās bērnu izrādes, piemēram, Nāc laukā!, kas notika tieši pie mājām. Tā iedeva spēku, ka šī lieta var aiziet. Tajā izrādē spēlēja Kārlis Dzintars Zahovskis, kurš tajā brīdī vēl nebija pat iestājies aktieros. Viņa pirmā profesionālā sastapšanās ar teātri bija tieši Valmieras vasaras teātra festivālā. Tagad jau viņš ir Valmieras teātra aktieris. Mums būs šī laikmetīgā masku komēdija Sapņotāji, kurā savukārt spēlē trīs Valmieras teātra jaunie aktieri – Elizabete [Milta], Tomass Ralfs [Ābolkalns] un Kristaps Kristers [Ozols]. Šogad Mākslas akadēmiju beidza trīs scenogrāfes – jaunas mākslinieces, kuras arī ir veidojušas brīnišķīgus darbus. Signija Joce kopā ar režisori Endīni Bērziņu veido jaunu darbu Kas tur kustas?. Marta Madara Grantiņa būs ar savu solo – teatrālu performanci Saulessargs nesargā sauli – pastaigu, kur scenogrāfija būs galvenais elements. Būt telpai, kur jaunie mākslinieki var sevi realizēt, ir viena no mūsu festivāla svarīgām misijām. Festivālā mēģinām atrast jaunajiem vietu, mēģinot saglabāt līdzsvaru starp paaudzēm, vienmēr klātesošs ir bijis režisors Mārtiņš Eihe, kurš atgriežas ar savu Inišmoras leitnantu. Viņš ir absolūti festivāla noskaņai piestāvošs režisors.
Blakus teātrim mums notiek arī citi procesi, piemēram, arhitektūras vasaras skola FestivaL’ and, kas notiek sadarbībā ar RISEBA un Latvijas Mākslas akadēmiju. Šogad šī vasaras skola izveidoja objektu Valmiermuižā. Mēs katru gadu uzbūvējām un nojaucām, bet šogad esam tikuši līdz tam, ka objektu itāļu un franču speciālistu vadībā veidoja cilvēki no visas pasaules – bija gan amerikāņi, gan ķīnieši, un šis objekts joprojām stāv Valmiermuižas parkā. Par to ir prieks – mazs laikmetīgās arhitektūras gabaliņš.
Festivāla pastāvēšanas otrajā gadā kādā intervijā teici, ka lielais virsmērķis ir izmainīt uztveri, ka teātri vasarā nenozīmē apšaubāmas kvalitātes komercpiedāvājumu. Kā tev šķiet, vai un kā desmit gadu laikā ir izdevies jēdzienam "vasaras teātris" iedot citu gultni?
Jā, tāda bija mūsu vēlēšanās, un ar to joprojām ir jāstrādā. Prieks, ka mēs esam tik krāsaini un dažādi, bet tiešām gribas veidot telpu, kur vasarā teātris ir meklējošais, mākslinieciskais un uz peļņu neorientētais. Arī Igaunijā ir daudz komercprojektu, bet katru gadu vasarā ir arī ap 50–60 izrādēm, kur mākslinieki sabrauc un spēlē kā atsevišķu repertuāru. Tā ir cita, interesanta un forša pieredze, kas ir būtiska.
Problēma varētu būt aktieri, kuri tomēr vasarā arī grib kādu mirkli atvilkt elpu, sakrāt spēkus un satikties ar ģimeni...
Tieši tāpēc Valmieras vasaras teātra festivālā mēs cenšamies, lai mūsu aktieri ir homeopātiskā režīmā. Cenšamies iesaistīt tikai tos, kuri paši ļoti vēlas.
Ar draudzīgu rezultātu 7 : 6 Melnās komandas labā aizvadīta festivāla 10. jubilejas futbola spēle pilsētas svētku noslēgumā. Festivāls ir iesildīts, jau šonedēļ Valmieras vasaras teātris aicina tikties izrādēs, deju naktīs, atklāšanā un citos dzimšanas dienas notikumos. Centrā – Valmieras teātra aktrise Gerda Embure. Foto – Artis Jančevskis
Vai tavā skatījumā festivālam ir izdevies padarīt elastīgāku arī vietējā Valmieras skatītāja teātra izpratni?
Es domāju – noteikti. Mums lielākā daļa skatītāju ir Valmieras iedzīvotāji un no tuvējās apkārtnes.
Lai arī varētu šķist, kas tik visi nesabrauc, – nē, arī pašiem valmieriešiem festivāls ir ļoti būtisks notikums. Vienā gadā, kad mums bija par šo jautājumu pētījums, valmierieši kā skatītāji bija ap 60 procentiem. Esmu strādājis arī ar kultūras stratēģijām, un, kad ir dažādi balsojumi, Valmieras vasaras teātra festivāls ir viena no tām lietām, ko valmierieši atzīst par savu identitāti. Arī tāpēc, ka mums kā latviešiem raksturīgi – tas, ko atzīst ārpusē, tas ir riktīgi! Ņemot vērā, ka festivālam ir laba publicitāte un liela kultūras mediju interese, kad festivāls tuvojas, vienmēr par to runā, – tas arī rada šo pozitīvo sajūtu. Valmierā teātrī ziemas repertuārā ir arī meklējošas izrādes, mums ir mazās zāles, kur mēs varam to darīt, bet kopumā tas tomēr ir tradicionālāks. Mēs varam atļauties radikālākas izpausmes vai uzaicināt māksliniekus, kas var negarantēt simtprocentīgu publikas mīlestību. Nav tik lielas slodzes un spriedzes, piedošanu, arī budžeta ziņā. Mums nav jāuztraucas, sagrupējamies, lai piecas reizes parādītu. Tā bija ar igauņu eksperimentālā, radikālā teātra performanču mākslinieces Neti Nīganenas pagājušā gada izrādi Smieklīgais kalns. Un Inga Tropa pirms vairākiem gadiem varēja atļauties veidot izrādi Vijolīšu apsēstība par japāņu avangarda mākslinieci Jajoi Kusamu. Viņa varēja ielikt sevi absolūti netradicionālos apstākļos un arī skatītāju. Vai ļoti radikālas teātra pieredzes nostrādā visiem? Nē, tajā pašā laikā skatītājs ir jau gatavs, pieradis un pa šiem gadiem izveidojis shēmu, kā izvēlēties. Viņš nopērk biļeti uz kaut ko, kas ir ieteikts, un tad – pamēģina kaut ko, kas ir riskantāks, piemēram, kādu kustību izrādi. Tradicionāli kustību izrādes tirgot ir ļoti grūti, jo nav skatīšanās pieredzes. Tādēļ cenšamies, lai mums ir šīs izrādes. Horeogrāfe Agate Bankava veido izrādi Te bite, kur teksta ir mazāk. Man vienmēr ir prieks arī par horeogrāfes Kristīnes Brīniņas izrādēm, kas ir nopietni sastrādātas un ļoti saistošas.
Rudenī tev atsāksies mēģinājumi Valmieras teātrī – kā pirmo iestudēsi Eiripīda Mēdeju.
Tas ir ļoti fundamentāls, liels darbs, un man pie tā strādāt ir personisks notikums. Situācija ir ne pa jokam. Sadarbojos ar scenogrāfi Moniku Pormali, manuprāt, šī brīža ietekmīgāko latviešu scenogrāfi, cilvēku, kurš kādu laiku kopā ar Alvi Hermani ir noteicis, kurp virzās Latvijas teātris. Šobrīd Monika vairāk strādā ārzemēs, operu zonā. Mēs esam kolēģi arī Mākslas akadēmijā un strādājam ar studentiem. Šis iestudējums ir ļoti svarīgs arī Valmieras teātra direktorei Evitai Ašeradenai, kura to veido pamatā kā aktieru teātri. Ir ļoti liela nozīme, lai aktieriem būtu iespēja nospēlēt lielas lomas. Mūsu sadarbība ar Māru Menniku ir gājusi pa vairākiem ceļiem daudzu gadu garumā. Pēc Pazudušā dēla, protams, gribējās vēl kādu abiem kopīgu nopietnu uzdevumu (pagājušās sezonas Teātra balvas Spēlmaņu nakts balsojumā Māra Mennika par Roplainietes lomu saņēma Gada aktrises balvu, izrāde ieguva Gada labākās mazās formas iestudējuma titulu, Reini Suhanovu žūrija atzina par Gada režisoru – U. A.). Ņemot vērā, ka ansamblis ir spēcīgs, gribas uzbūvēt īstu traģēdiju. Teātra māksliniekiem uztaisīt traģēdiju ir izaicinājums, gribas saprast, ko tas vispār mūsdienās nozīmē.
Un vai tas vispār ir iespējams, vai ne? Teodors V. Adorno 1949. gadā pasludināja: "Rakstīt dzeju pēc Aušvicas ir barbarisms." Tālāk piedzima absurda dramaturģija, radās postmodernisms, vēl dažādas dekonstrukcijas, kas ērtāk jutās ironijā un pašironijā, kolāžās un dažādās relativitātes rotaļās. Radusies sajūta, ka mākslinieki XXI gadsimtā vēlas atgriezties pie pirmavota un atslēgt tīru traģēdiju. Kādas ir tavas attiecības ar traģēdijas žanru?
Tas ir nezināmais. Ir skaidrs, ka traģēdijas žanrā ir fundamentāla nopietnība labā nozīmē. Man kā māksliniekam laikmetā, kad pasaule drūp un tiek drupināta kopā, un tas ir ļauno spēku interesēs – maksimāli fragmentēt, distancēt un šķelt sabiedrību, liekas svarīgi lipināt kultūrtelpu atkal kopā. Veidot to atpakaļ monolītāku. Man ir prieks par brīnišķīgo izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi – U. A.), kur Itālijas māksla tiek skatīta kontekstā ar Latvijas mākslu. Grieķijas antīkā kultūra mums visiem ir kopīga. Mēs uz šiem pamatiem, sarunājoties un cits citu pētot, esam auguši. Man liekas, ka ir svarīgi apzināties mūsu lielo civilizācijas templi, kurā Eiripīdam, Aristotelim, Platonam ir sava nozīme, un mēs arī piedalāmies šajā sarunā. Tas ir lielais Eiropas templis, kuru gribam noturēt. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs noturētos pret Krieviju kā ļaunuma asi. Nezinām, kā uz priekšu veidosies politika... Ir jaudīgi, ka klasiskajā traģēdijā šī lieta tiek skatīta caur ģimeni, kur tas sākas. Mēdeja ar Jāsonu izveido ģimeni un uzskata, ka tas būs tas templis, kurā ir vērts dzīvot. Un tad Mēdeja saskaras ar Jāsona nodevību. Rodas miljons jautājumu – vai to var nosodīt? Vai tas ir jāatriebj? Vai ar to ir jāsamierinās? Vai nodevību vispār var piedot? Kā to piedot? Tas ir augstākajā sakāpinājumā. Arī mūsu sabiedrības templis veidojas no šīm mazajām vienībām – mēs kā ģimene, darbavieta, kopa. Caur šādu izrādi mēs varam mēģināt nostiprināt arī savu teātri. Caur katru izdevušos izrādi mēs dabonam stiprāku teātra telpu.
Tev pagājušajā sezonā Dirty Deal Teatro bija vizuālā teātra izrāde Pieņemt savu nevarību, kurā tev lieliski bija izdevies notvert laikmeta pulsu – visa grīļīgumu un stabilitātes neiespējamību. No kādiem impulsiem tev radās šī izrāde?
Man tas personiski bija ļoti vajadzīgs. Tāda izrāde kā Pazudušais dēls tiek būvēta un cementēta kā stingra māja, kā pils, kā cietoksnis. Tā ir vieta, kur cilvēkam ienāk no determinētās pasaules. Tajā pašā laikā man kā māksliniekam, sevišķi kā māksliniekam, kurš strādā arī pedagoģijā ar jauniešiem, ir skaidrs, ka reālā pasaule ir krietni nesavācamāka. Ir daudz jautājumu, kā vispār ar kaut ko tikt galā.
Apaļajā zālē ir nospēlētas 50 Pazudušā dēla izrādes. Cik cilvēku to vispār ir redzējuši, un cik cilvēkiem Latvijā vispār interesē teātris? Tā ir salīdzinoši maza sabiedrības grupa. Es tādu izrādi uztaisīju, un tad es izeju uz ielas, un tur tāpat ir vardarbība, tur tāpat vecāki aiz neuzmanības joprojām nogalina savus bērnus – tas mazais nosalušais puisītis..., un es tur neko nevaru izdarīt.
Tādēļ DDT izrādē Pieņemt savu nevarību vairākas reizes parādās taurenīši – kaut kādā ziņā banāls, teatrāls elements, bet tas apvienojumā ar mūziku un gaismu rada skaistuma brīdi. Papīriņš lido, tas ir tas teatrālais brīnums, un tad viņu vienalga nosit... Kaut kā mēs, tie mākslinieki, mēģinām. Mēs varam mēģināt mājās saviem bērniem iedot kaut ko stabilu – mums šodien ballīte, bet no rīta mēs vienalga pamostamies un...
Bērni dzird tās pašas ziņas.
Jā, viņi dzird tās pašas ziņas. Visu laiku nolaižas rokas, bet ir jāturpina strādāt. Pieņemt savu nevarību ir veidota tā, ka tā iesākas ar pretenciozu ironiju. DDT ir uzbūvēts vēsturisks teātris ar portālu, ar priekškaru, ar milzīgu kubu, kurš griežas, it kā ar skatuvisku inscenējumu. Trīs teātra mākslinieki mēģina skatītājus izklaidēt, un visu laiku kaut kas nobrūk. Estētika no leļļu objektu izrādes aiziet līdz marionetei, kas ir veidota no īstiem kauliem un kas saskaras ar īstu olu. Tā īstā ola tiek sašķaidīta, un no tās nekad nekas neradīsies – neviena vistiņa. Tomēr pēdējā aina ir ar lielo klauna degunu. Kaut kādā ziņā teātris tomēr ir joks. It kā, nākot uz interviju, man ir jārunā, ka tas ir nopietni, bet īstenībā mēs esam joks.
Skats no Reiņa Suhanova vizuālā teātra izrādes Dirty Deal Teatro – Pieņemt savu nevarību, kurā režisors, apvienojot aktierdarbus ar objektu teātra elementiem, reflektē par laiku ar izdrupušajiem pamatiem un mākslinieka iespējām noturēt pasauli līdzsvarā. Foto – Aivars Ivbulis
Kas ir tavs mākslinieka motoriņš, kas palīdz turpināt?
Man ir tikai viens – es esmu darītājs. Bieži vien tas nav viegli, ka ir tik daudz darāmā, bet pēc pirmizrādes nākamajā dienā es sāku taisīt nākamo darbu.
Burtiski nākamajā?
Jā. Es baidos – ja es to nedarītu, iekristu ļoti, ļoti dziļā bedrē, no kuras netiktu ārā. Tāpēc, ka tas daudzums emociju, kas tiek atdots, lai izveidotu to pašu Pazudušo dēlu vai arī Sprīdīti, tas no manis kā no mākslinieka un cilvēka prasa tik daudz. Ar Mēdeju es strādāju jau gadu. Tās ir tēmas, kas man ik dienu ir praktiski atvērtas – es lasu. Paralēli notiek divas lietas – lai pietuvotos materiālam un būtu intelektuālā bāze, man ir jāizlasa Aristotelis, jāizlasa laikabiedru darbi, un blakus – man ir jātiek klāt arī emocijām. Man ir jābūt debatēs – ar Jāsonu, Mēdeju, bērniem. Pirmajā mēģinājumā man ir jāatnāk ar tik daudz materiāla sevī, lai es varētu aktieros atvērt tos laukus, lai viņi var līdzradīt.
Tev pagājušā sezonā Valmieras teātrī bija iespēja pabarot arī savu scenogrāfa sakni, ar Aigara Apiņa iestudētās izrādes Diena projām palēja radošo ansambli kārtīgi izdauzoties Somijas strādnieku rajonā Kallio un scenogrāfiju veidojot no autentiskiem artefaktiem. Kā radās šāda ideja?
Ja runājam par scenogrāfijas teoriju, tad šajā izrādē ir ideālā scenogrāfija, kur noformējošās funkcijas tai nav vispār. Scenogrāfija ir spēles neatņemama sastāvdaļa. Bez spēles tās nebūtu. Bez tās cilvēks ienāktu zālē un domātu, kas scenogrāfijas vienkārši nav. Man ir milzīgs prieks un gandarījums, ka radošais spēks ir tāds, ka to var novest līdz galam un ka tas strādā.
Pagājušajā sezonā tevi atzina par Gada labāko režisoru. Vai tas vairāk iedvesmo vai uzliek slogu?
Ko tur liegties – emocijas ir ļoti patīkamas. Man tas nav bijis viegls ceļš. Režisoros bakalaura programmā iestājos (tieši šodien atkal uzņemsim jaunos) jau kā scenogrāfs, kurš, manuprāt, jau bija saņēmis Spēlmaņu nakts balvu. Citiem cilvēkiem par tevi ir ekspektācijas – ko tu darīsi, kādas izrādes veidosi... Balva – tā ir profesionāļu atzīšana. Publiskais novērtējums iedod foršu sparu un uzliek arī atbildību. Tas, ka es tagad domātu – šausmas, šausmas, man tagad kaut kas jāpierāda –, to es, paldies Dievam, esmu nobrucinājis.
"Vienā brīdī tev ir mammiņa un tētis, bet jebkurš cilvēks, pat ja viņam ir daudz draugu un attiecību, vienalga viņš pret pasauli ir viens. To diezgan agri vajag saprast. Man šī tēma ir svarīga, tāpēc es atgriežos pie Brigaderes un noteikti vēl kādreiz taisīšu Brigaderi," par iestudējumu Sprīdītis Valmieras teātrī saka Reinis Suhanovs. Foto – Matīss Markovskis
Protams, Pazudušais dēls ir neapspriežama vērtība, bet mans gada režisors tu biji brīdī, kad Sprīdītī atvestie skolēni pēkšņi spontāni saorganizējas un Lutauša un Sprīdīša cīņas ainā visa lielā zāle kā līdzjutēji hokejā pilnā balsī sāk kliegt: "Sprīdīti! Sprīdīti! Sprīdīti!" Un kad fināla skatā, Sprīdītim ienākot pagalmā un ieraugot bērnības māju sarukušu pavisam mazītiņu, pieauguši vīri aizdomīgi berzē acis. Biju tajā izrādē, un tajā brīdī jau nu gan nelikās, ka māksliniekam nav iespējams mainīt pasaules gaitu. Fiziski varēja sajust, kā cilvēku dvēselēs šajā brīdī tiek iebirdināta kāda auglīga sēkla... Kā jūs uztaisījāt tādu Sprīdīti, kādu uztaisījāt, faktiski saglabājot viens pret vienu Brigaderes tekstu?
Tas bija uzstādījums. Es pret bērnu izrādēm attiecos ļoti, ļoti nopietni. Mans dēls ir desmit gadus vecs. Šīs iniciācijas tipa lugas un pasakas atgādina par seno laiku iniciācijas rituāliem. Kādi tie bija, mēs nezinām, bet jēgu – zinām. Pirmkārt, bērniem vajadzēja saprast, ka attiecībā pret pasauli viņi ir vieni. Vienā brīdī tev ir mammiņa un tētis, bet jebkurš cilvēks, pat ja viņam ir daudz draugu un attiecību, vienalga viņš pret pasauli ir viens. To diezgan agri vajag saprast. Man šī tēma ir svarīga, tāpēc es atgriežos pie Brigaderes un noteikti vēl kādreiz taisīšu Brigaderi. Otrkārt, mums ir vajadzīgi jaunie skatītāji. Tāpēc teātrim ir jātaisa tādas bērnu izrādes, kur viņi saka – eu, tas ir forši! Tajā pašā laikā man kā teātra māksliniekam gribējās uzbūvēt izrādi, kas ir teatrāla, ar teātra izteiksmes līdzekļiem, lai neparādītos kino, digitālie izteiksmes līdzekļi, tiešām uztaisīt to, kas mēs esam teātrī. Teātrī mēs spēlējam! Šis ir brīnišķīgais gadījums, kad labas raudzes nominēti aktieri, kas spēlē pieaugušo izrādēs, Sprīdītī spēlē 400 bērniem. Tajā brīdī mēs parādām, ka bērniem ir jāieguldās labākajiem spēkiem.