Kāda mīklaina nāve, cilvēkam izkrītot vai izlecot pa policijas iecirkņa logu, pamudināja itāļu teātra novatoru Dario Fo uzrakstīt lugu Anarhista mīklainā nāve (tās radīšanas procesā līdzdarbojās viņa sieva Franka Rame). Nepagāja ne 55 gadi, kad šis teatrālais, ar absurda, farsa, djableriju un delartiskās komēdijas elementiem dāsni slacītais stāsts par policistu patvaļu ieintriģēja jauno, nu jau var teikt, politiskā teātra lauciņā pieredzējušo režisoru Matīsu Kažu. Izmantojot mūsdienu britu aktiera un autora Toma Basdena adaptāciju, Matīss Kaža iestudējis šo Dario Fo darbu Dailes teātra Jaunajā zālē – Anarhista mīklainā nāve ir pirmā izrāde, kas tajā tiek spēlēta.
Kā Hļestakovs Revidentā
Kādā Latvijas policijas iecirknī ir aizturēts Maniaks (atveido Toms Veličko). Viņš pieķerts, jau divpadsmito reizi uzdodoties par kādu citu. Savādi, bet drīz vien omulīgais Inspektors (Imants Strads) vairs neapjauš, kas tad ir viņa priekšā – psihiski slimais vai psihiatrs. Toma Veličko virtuozi nospēlētais Maniaks, neticamā tempā berot vārdus un gluži vai dejojot apkārt Inspektoram, piedzied tam pilnu galvu par savām neparastajām spējām. Kad Inspektors neiztur un izmet Maniaku no sava kabineta, tam jau ir āķis lūpā, un, uzzinājis, ka citā kabinetā – tajā, pa kura logu ir izkritis iepriekš minētais anarhists, – gaida ierodamies tiesnesi, viņš nekavējoties dodas turp un uzdodas par tiesnesi, kuram ir jārestaurē pa logu izkritušā anarhista nāves mīklainie apstākļi.
Toms Veličko izmanto delartiskās komēdijas tehniku, viņa varonis kļūst par tādu kā mūsdienu Arlekīnu, kam izdodas savu fantasmagorisko iztēles ainu tīklos iepīt gan Milēnas Miškēvičas Kārtībnieci, kura nokļūst viņa valdzinājuma varā, gan Artura Krūzkopa drusku pastulbo Izmeklētāju un Laura Subatnieka nosvērto policijas Priekšnieku. Mazliet vēlāk darbībā tiek iesaistītas divas atstarojoši dzeltenos bikškostīmos tērptas žurnālistes, ko azartiski un sinhroni atveido Marta Lovisa Jančevska un Jana Herbsta.
Izrādes komanda meistarīgi kāpina gan tempu, gan spriedzi, un visi personāži nonāk tādā kā paralēlajā realitātē, kuru uzbur Maniaka iespaidīgie murgi, kas, izrādās, nemaz tik murgaini nav, un pamazām tiek atmaskota policijas iecirkņa un policijas kā institūcijas prettiesiskā darbība un citas nelikumības. Maniaks policijas iecirknī ir kā Hļestakovs Gogoļa Revidentā, kura ierašanās un pārliecinošie meli parāda N. pilsētas sabiedrības patieso dabu.
Deformētā telpa
Vismaz pusi no stāsta izstāsta Reiņa Dzudzilo scenogrāfija (un arī tērpi, īpaši Maniakam sarūpētie). Grozāmā ripa iezīmē vairākas darbības vietas – ārtelpu, uz kuras sienas ir augšpēdus apgāzts uzraksts Policija, savukārt izrādes beigās – FIN; kabinetu, sākumā parastu, gaiši pelēkos toņos ieturētu, lietišķu policijas izmeklētāja darba telpu. Pieaugot Maniaka izgudroto stāstu neprātīgajai spriedzei, kabinets deformējas – liktenīgais logs un durvis nokļūst tik augstu, ka tās sasniegt iespējams, tikai izmantojot biedra plecu kā pakāpienu. Šī deformētā telpa kā deformētas apziņas atspulgs, ko īpaši paspilgtina Nika Ciprusa nereālistiskā, atkailinošā gaisma, šķiet, nevienu nepārsteidz, jo Maniaka prātīgais neprāts ir pārņēmis visus. Pazīstama situācija, vai ne?
Horeogrāfes Ramonas Levanes kustību partitūra, kurā ir gan deja, gan palēnināta kustība, gan katram personāžam raksturīgas fiziskas izpausmes, dara izrādi īpaši spridzīgu. Mazliet pārsteidza kolēģu Zanes Radzobes un Toma Čevera LTV Kultūrdevā teiktais, ka izrādei trūkst dziļuma, rotaļīguma un asuma. Manuprāt, lokalizējot Dario Fo lugu, kura jau izgājusi cauri Toma Basdena adaptācijai, un pārceļot izrādes darbību uz Latviju, piesaucot šeit labi pazīstamus politiķus un sabiedrībā zināmas personas, Matīsam Kažam un komandai ir izdevies radīt pārdomas rosinošu, asprātīgu un komisku vēstījumu par patiesības relatīvo dabu.
Izrādes programmiņā bez stāsta par Dario Fo lugas politiko kontekstu ir sadaļas Vardarbība, Smiekli, Komēdija un Histriomānija (diemžēl nekur neatradu šo tekstu autoru), kas ļauj izsekot komiskā un komēdijas attīstībai. Šie teksti ir ievērības cienīgi, lai arī dažviet par tiem var diskutēt. Jūsu zināšanai – histriomānija ir apsēstība ar tēlošanu. Tā nav slimība medicīniskā nozīmē, bet gan spilgts rakstura iezīmju kopums – vēlme dramatizēt, būt spilgtam, pamanāmam, dzīvot dzīvi kā lielā izrādē.
Absurda žanra izjūta
Tas pilnā mērā izdodas Tomam Veličko, kuru Reinis Dzudzilo ietērpis smilškrāsas ādas biksēs, sākotnējo hūdiju nomainot pret tiesneša ķēdi un pāvesta galvassegu no tādas pašas bēšas ādas. Novērtēju aktiera temperamentu un spēju līdz milimetra precizitātei just žanru izrādēs Efekts un Kur pazuda valsts, savukārt dzīvošanās absurda žanrā tika iemēģināta Beranžē lomā izrādē pēc Jonesko lugas Degunradži.
Anarhista nejaušajā nāvē Toma Veličko atveidotais Maniaks nāk kā dieva pirksts, kā pats velns (kas delartiskajā komēdijā ir tas pats Arlekīns), kā viesulis, kurš noslauka savā ceļā priekšstatus par piedienīgu uzvedību. Tā Milēnas Miškēvičas slaikā Kārtībniece nespēj noslēpt smaidu par Maniaka izdarībām, bet dejas laikā kustas kā pieredzējusi striptīzdejotāja.
Artura Krūzkopa Izmeklētājs kā apstulbis seko visām Maniaka norādēm, taču pamazām aktieris ļauj nojaust sava personāža destruktīvo, cinisko dabu. Imanta Strada Inspektors vēlreiz apliecina aktiera lielisko humora izjūtu. Laura Subatnieka Priekšnieks ir īpašs personāžs – aktieris filigrāni ļauj atklāties šī mazā varas pārstāvja pārņemtībai ar varu un vēlmei par katru cenu to saglabāt. Arī Laura Subatnieka humora izjūta komentārus neprasa.
Ar Matīsu Kažu latviešu teātrī ir ienācis košs, aktuālas problēmas uzšķērdošs žanra teātris. Cerams, uz palikšanu.
Anarhista nejaušā nāve
Dailes teātra Jaunajā zālē 2.XI plkst. 18, 7.XI plkst. 19, 6.XII plkst. 18, 19.XII plkst. 19, 20.XII plkst. 18, 30.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 16–50