Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Romāna Vēstule recenzija. Vēsture kā elektrošoks

Vēsturnieces Ineses Dreimanes debijas romāns Vēstule ar pielikumu nečaukst faktoloģiskā sausumā

Vēsturiskais romāns nu reiz ir kļuvis par žanru, kura trūkumu latviešu literatūrā vairs nav pamata apraudāt. Pēdējos gados gan sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts, gan ārpus sērijas tapušie romāni, šķiet, izvētījuši Latvijas vēsturi – īpaši pēdējo simt gadu ietvarā – burtiski līdz pēdējai spalviņai. Vai par šo tēmu, par kuru runā gan plašāki, gan lakoniskāki prozas darbi, gan neskaitāmi atmiņu krājumi, dokumentāli stāstījumi un bērnu grāmatas, tiešām vēl iespējams diskutēt? Izrādās, ka ne tikai iespējams, bet pat nepieciešams. Vēl vairāk – daži teksti mums vispār neatstāj izvēli. Piemēram, vēsturnieces Ineses Dreimanes debijas romāns Vēstule ar pielikumu.

 

Emocionālā slodze

Reizēm gribas teikt: nu cik tad var. Īpaši par XX gadsimta vidus traģiskākajiem notikumiem, Latvijas pirmo okupāciju un izsūtīšanām – cik tad var. Vēstule ar pielikumu uz šo jautājumu nevis atbild, bet atbalso to, turklāt drīzāk – nevis "cik", bet gan "kā". Pretēji tam, ko dažs lasītājs gaidītu no akadēmiski orientēta autora (Inese Dreimane ir Okupācijas muzeja pētniece, kas specializējas nacionālo partizānu kara un čekas noziegumu izpētē) rakstīta teksta, romāns nečaukst faktoloģiskā sausumā. Patiesībā faktu tajā vismaz virsējā līmenī ir pārsteidzoši maz – teksts veidots kā pirmās personas monologs, kurā stāstītāja dialogā ar neredzamu (varbūt nemaz neeksistējošu) sarunbiedru ik pa brīdim atsaucas uz notikumiem, kas zināmi abiem sarunbiedriem un ko tāpēc nav nepieciešams vēl īpaši precizēt. Tikpat kā neviena gadskaitļa, tikpat kā neviena datuma, gandrīz nemaz zemsvītras piezīmju – vien atsevišķu svešvalodu frāžu tulkojumi.

Tomēr šis ir teksts ar specifisku – ne vien dokumentālo, bet pirmkārt emocionālo – slodzi, kuru, tīši pārsakoties nosaukumā, gribas saukt par «vēsturi ar pielikumu ». Vēsture, vairāk vai mazāk zināmi fakti ir tas, ar ko strādā katrs žanra autors. Taču Ineses Dreimanes gadījumā vērtība slēpjas tieši "vēstures pielikumā".

 

Sieviete turpina meklēt

Teju visas 200 lappuses teksta, izņemot pāris beidzamo, lasītājs ieklausās sievietē, kuras vārds romānā tā arī netiek nosaukts, vien uzsvērts, ka tas ir neparasts; šo pašu paņēmienu savulaik izmantojusi Dafne di Morjē Rebekā, taču šī anonimitāte, tāpat kā tikai visskopākajām līnijām ieskicētā sievietes āriene, pirmkārt un galvenokārt atvieglo lasītāja identificēšanos ar vēstītāju. Stāstījums, kurā sieviete, kā jau sarunā, ik pa brīdim vēršas tieši pie uzrunātā, atbild uz lasītāja ausij nedzirdamiem jautājumiem, apraudas, uzsmēķē, neiecietīgi atcērt un tad atkal turpina risināt atmiņu pavedienu, ir vienlaikus kāpināti emocionāls un savaldīgi pietušēts – tieši tā stāsta par kaut ko, par ko ir raudāts jau pārāk ilgi, lai spētu to darīt atkal.

Sižets ir vienkāršs un pat iepriekšparedzams (jo autore izmanto gana daudz teksta marķieru, norādot uz sagaidāmo): 30. gadu nogalē Rīgā iepazīstas jauns studentu pāris, viņa – iespējams, bet ne noteikti – poļu, viņš – baltvācu cilmes. Abu neatkarīgo raksturu raisītās sadzīviskās peripetijas negaidot pārcērt citas dabas krešendo – okupācijas varas iejaukšanās. Un tas nav nedz 14., nedz 17. jūnijs, nedz 25. marts vai vēl kāds tikpat zīmīgs un visiem zināms datums. Gluži parasta 1940. gada 20. augusta nakts, kad gluži parastu jaunu tulkotāju izceļ no gultas un aizved nezināmā virzienā, atstājot izārdītu dzīvokli un vismaz divas sapostītas dzīves.

Jaunā sieviete mīlestības iedvesmotā bezbailīgā neatlaidībā turpina meklēt – gan mūsdienās mazāk zināmā Alberta ielas, gan jau ikoniskās Stabu (patiesībā Brīvības) ielas nama kabinetos, ejot legālus un nelegālus ceļus un izdarot ne tikai iespējamo, bet arī neiespējamo, lai glābtu, noskaidrotu, palīdzētu. Tieši šis apvaldītais, brīžiem izmisīgi detalizētais stāstījums par to, kā cilvēks meklē cilvēku, kļūst par romāna emocionālo centru, kurā atklājas "vēstures pielikums", – un tajā vairs nav nozīmes datumiem un skaitļiem, lai gan autores profesija nav ļāvusi romānā iekļaut apgalvojumus, par kuru patiesumu neliecinātu dokumenti. Piemēram, intervijā pēc romāna laišanas klajā autore īpaši uzsver: pēc vācu karaspēka ienākšanas Centrālcietumā nošauto un ekshumēto ieslodzīto miesas tika izliktas "uz koka steķīšiem", nevis zemē kā citos cietumos – tikai detaļa, taču dokumentāli apstiprināta.

Caur anonīmās sievietes stāstu pakāpeniski, bet ar devītā viļņa nenovēršamību atklājas tas, ko vēsture šajā laikmetā nozīmēja ikdienišķam cilvēkam, kurš patiesībā nemaz nevēlas likties zinis par lēmumiem, paktiem, kariem, kristālnaktīm un folksdoičiem, kuram negribas uz katra stūra skandināt nacionālās neatkarības un citu augstu frāžu zvanus, kuram gribas vienkārši dzīvot, mīlēt, tikt mīlētam un atstātam mierā.

 

Ticamības pakāpe

Stāstījums nemet sarežģītas tekstuālās virāžas, nemirdzina stilistikas spīguļus, valodiski ir tīši neviendabīgs, un tieši tāpēc tam ir tik augsta ticamības pakāpe, ka lasīšanas gaitā piemeklē pieredzējušam lasītājam tik reti notveramā absolūtas klātesamības sajūta. Teksts sevī ierauj ar tādu emocionālo lādiņu, ka šāda iesaiste kļūst bīstama – rodas iespaids, ka abus anonīmos stāsta varoņus un vismaz daļu no tiem līdzās dzīvojošajiem Kārļiem, Alekšiem, Līvijām un Mildām esam pazinuši personiski un viņu traģēdijas mūs skar ne tikai literārā (vai vēsturiskā, ja gribat) līmenī vien.

Katrā no šiem tēliem ir ielikta drusciņa "pielikuma", viens vai divi aspekti, kas atklāj uz vēstures rata izmežģītās dzīves – sākot no armijas prostitūtas līdz pašmāju nodevējam neatdota parāda dēļ. Autore pat nepūlas šos tēlus apveltīt ar izvērstu biogrāfiju: vēstījums plūst pa taisnu gultni, akcentējot faktiski tikai viena (pat ne divu, jo arī par sievietes draugu reāli uzzinām ļoti maz) cilvēka dzīves brutāli izraustīto asinsloku, ko paveicis laikmets un līdzcilvēki.

Varbūt romāna teju nepanesami ticamās emocionālās spriedzes uzlādes avots, kura spēks ir līdzvērtīgs elektrošokam lasītāja apziņā, ir autores gatavība atbildēt par katra aprakstītā fakta patiesumu, pat ja tēli, kas rosās uz dokumentālā fona, ir izdomāti. Varbūt pat arī tas romāna kontekstā nav būtiskākais. Mīlestība, kas kā dzīvu organismu caurstrāvo katru teksta šūnu, ir autentiskāka par arhīvu materiāliem. Jo ne jau velti uz romāna vāka ir atrodamas vien trīs teksta rindiņas, kas vēsta: un tikai tam arī beigu beigās ir nozīme.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 1528

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja