Laika ziņas
Šodien
Migla
Ceturtdiena, 19. septembris
Verners, Muntis

Savaldītais Bukovskis. Dailes teātra koncertizrādes Kodiens recenzija

Koncertizrāde Kodiens piedāvā skatījumu uz rakstnieka daiļrades procesu, ieliekot rāmjos dzejnieka un rakstnieka Čārlza Bukovska vētraino personību

Mēģinot notvert Dailes teātra jauniestudējuma Kodiens būtību, ir jārēķinās ar diviem kontekstuāliem mākslas faktiem, ar kuriem režisora Jura Joneļa veikums neglābjami tiks salīdzināts. Vispirms tā ir Mihaila Gruzdova izrāde Man arī būtu bail, kas, balstīta Čārlza Bukovska tekstos, piedzīvoja vairākus atjaunojumus nedaudz atšķirīgos formātos, pateicoties Jura Kaukuļa un grupas Dzelzs vilks ieinteresētībai uzturēt dzīvu izrādei rakstīto muzikālo materiālu. Tāpat pavisam tuvu salīdzināmā attālumā ir Lauras Grozas iestudētais Keruaka ceļš, kam ir samērā līdzīgs formāts un kas joprojām ir Dailes teātra repertuārā.

Kodienu teātris kaut kādā ziņā pat apzināti pozicionē kā Keruaka ceļa stilistisko radinieku, abas izrādes būtu rādītas Dailes dārzā, ja šos plānus neizjauktu teātra Mazās zāles rekonstrukcija. Izrāde Kodiens tiek spēlēta Tabakas fabrikā.

 

Pusmūža atklāsmes

Lielākā atšķirība starp Keruaka ceļu un Kodienu ir galvenā varoņa pozicionējums. Keruaka ceļā, lai arī atmiņu formātā, tas tomēr ir jaunu cilvēku stāsts. Kodiens ir brieduma, ja ne pat mūža nogales (pirmsnāves) vēstījums, mēģinājums savilkt kaut kādu savas daiļrades summu. Matīsa Gricmaņa sakārtotajā kompozīcijā Bukovskim ir divi alter ego – Nikijs Baleins un Henks Činavskis, kurus attiecīgi atveido Gints Grāvelis un Juris Bartkevičs.

Lai arī izrādes programmā vēstīts, ka par tās iedvesmas avotu lietots latviski netulkotais Bukovska pēdējais romāns Lubene (1994), tomēr ir jāatzīst, ka izrādē ir pagrūti runāt par kaut cik lineāru sižetu ar sākumu, vidu un beigām. Arī Ērikas Eglijas-Grāveles Lēdija Nāve ir drīzāk simbolisks tēls, kas vienlaikus signalizē par galvenā varoņa aizraušanos ar sievietēm un par autora dzīves izskaņas sajūtu. Nosaukumā Kodiens teātris ieliek dubultu jēgu – gan Bukovska kontroversālo, brīžiem agresīvo dabu, gan vārda pārnesto nozīmi, kas saistās ar alkohola lietošanu gana pamatīgos apmēros.

Jura Joneļa izrādē scenogrāfe Austra Sniķere respektē Bukovska biogrāfijas faktu, ka viņš strādājis pastā, – uz skatuves ir izveidots haotisks pasta saiņu krāvums, kuram pa vidu sasēdināti mūziķi un kurš kādā brīdī pēkšņi iegūst pilsētas tēla aprises, saiņos iedegoties lodziņiem. Kaut arī zināms, ka darbs pastā Bukovskim riebās un viņš to veica slikti, pasta nodaļas tēls ir visai pateicīgs inscenējuma karksasa veidošanai un faktiski varētu būt izmantots vēl mērķtiecīgāk.

Izrādes koptēls ir simpātisks, bet zināmā mērā atsvešināts, jo tā nevienā brīdī necenšas portretēt tādu Bukovski, kurš var būt nevis apcerīgs, bet agresīvi nepatīkams, piedzēries un ārkārtīgi pašpārliecināts. Abi Bukovska "atlējumi" aktierdarbos, par spīti leksikai un stāstam par pievemtajām klavierēm, tomēr ir ļoti ieturēti. Respektīvi, izrāde nav trakulīga un neaprēķināma, tā ir ļoti loģiski uzbūvēta un izskaitļota. Kā pēc izrādes atzīmēja kāda kolēģe, šī izrāde nesmird – ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Labprāt piekrītu tiem, kas uzskata, ka autentiskāks formāts Bukovskim būtu piepīpēts krogs (tieši tā pati sajūta man bija arī Keruaka ceļā), bet mūsdienu situācijā šāda vide ir tehniski neiespējama, turklāt, ja piepildīsies Veselības ministrijas mērķtiecīgi virzītie procesi, drīzumā uz skatuves var tikt aizliegta jebkāda smēķēšanas imitācija, par smēķēšanu pat neiepīkstoties. Jā, ir ledusskapis alum, kas šķietami arī izrādes laikā tiek lietots, bet arī tas vairāk ir simbola līmenī.

 

Vai "pareizā noskaņa"?

Vēl viens diskusiju objekts, analizējot Kodienu, varētu būt muzikālais noformējums. Izrādes muzikālais vadītājs ir Juris Vaivods, un atslēgas figūra tajā ir muzikālā apvienība Uzvaras bulvāris. Šis ir gadījums, kad laikam jau strīdēties, vai mūziķu piedāvātā estētika un atmosfēra satiekas ar Bukovska pasauli vai ne, ir bezjēdzīgi – jau lasītas atsauksmes ar apgalvojumiem, ka šajā ziņā viss ir kārtībā un tieši mūzika veido izrādes noskaņu. Atzīšos, man konkrētā iestudējuma muzikālais ietērps ar Bukovska kā rakstnieka būtību praktiski nekādi nesaistījās (klausoties pirmās dziesmas tekstu, pat iestājās aktīvs apjukums, it kā būtu sākusies pilnīgi cita izrāde). Manuprāt, šie ir izteikti paralēli stāsti, kas vienā ziņā, protams, nav slikti, jo dod mūzikai pašpietiekamību un neliek tai ilustrēt tekstu. 

Tomēr ir jāatzīst (atgriežoties pie sliktā toņa – salīdzināt mākslas faktus), ka Jura Kaukuļa maskulīni nepieķemmētais vokāls savulaik Gruzdova izrādē kā Bukovska vēl viena balss skanēja ievērojami iedarbīgāk un precīzāk. Uzvaras bulvāris ir jauka vienība, taču šajā materiālā mūziķi izska ­ tās pēc Maskačkas kroga dzerstiņā iemaldījušamies tūristiem, lai cik aktīvi censtos apgalvot pretējo, atsaucoties uz ietekmēm no 70. gadu džezroka smagsvariem.

Izrādes programmā ir vilktas savstarpējās mijiedarbības līknes starp Bukovski, latviešu trimdas dzejnieku Olafu Stumbru, kas bijis Bukovska darbabiedrs pastā, un Hārdiju Lediņu – Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas galveno iedvesmotāju. Izrādē ir iekļauts arī viņa skaņdarbs, un tieši dziesma ar tekstu "brīvība ir verdzība, pat ja tā nevar būt" izrādās iestudējuma tematikai precīzs trāpījums. Un tomēr tā visa ir tāda izdomāta, izplānota intelektuāļu akcija, kas, iespējams, Bukovska prozas un dzejas pasaulei ir mazliet par izsmalcinātu. Respektīvi, izrādei piemīt ne gluži sterilitāte, bet tāds kā kārtīgums, kas spīd cauri arī nekārtīguma imitācijai. Un šim kārtīgu ­ mam pašam par sevi nav nekādas vainas, var darīt arī tā. Nevar noliegt, ka aktieri un, visticamāk, arī mūziķi piedalīšanos šajā izrādē izbauda. Tas ir formāts, kas neprasa sarežģītu aktierisku uzdevumu veikšanu, bet organisku dzīvošanu konkrētā laiktelpā. Bukovskis mūsdienu situācijā ar feministiskās domas ietekmes lavīnveidīgo pie ­ augumu riskē izskatīties pēc anahronisma, jo uz sievietēm raugās pamatā kā uz seksa objektiem. Taču līdzsvaram var teikt, ka arī uz sevi viņš neskatās pārāk nopietni vai pompozi. Viņš vienkārši ir.

Rakstu šo visu un jūtu, ka arī es pats esmu pārāk sterils Bukovskim, bet man nav klavieru, ko pievemt, un vēmiens arī nenāk, katrā ziņā no izrādes noteikti ne. Jo Kodiens kopumā ir patīkama un piedzīvošanas vērta pieredze.

 

KODIENS
Tabakas fabrikā 24., 25.IX plkst. 19, 12.X plkst. 18, 25.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30–35

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja