Talanta lidojums brīnuma augstumā - japāņu pianistes Hiromi koncerts

Trauslās mākslinieces neparastais, satriecošais priekšnesums jau pirmajās minūtēs paņēma savā varā ikvienu un izvērtās dāsnā un krāšņā viņas personības spēka, talanta, tēlainās iztēles, pašatdeves un radošas brīvības svinēšanā. Neparastā klavieru dīva pārsteidza arī ar teju pārcilvēcisku klavieru tehniku: sīkie pirkstiņi uz Yamaha koncertflīģeļa kustējās ātrāk par ātru, te rotaļīgi izņirbinot izsmalcinātas, ažūri poliritmiskas faktūras, te dēmoniski plosoties un grandot kā spējš vasaras pērkona negaiss. Tas viss jau balansēja uz cilvēka fizisko un garīgo iespēju robežas, bet viņa, smaidot un prieka ekstāzē brīžiem impulsīvi iedziedoties, iekunkstoties vai iegavilējoties, tikai turpināja spēlēt - arvien jo aizrautīgāk.Taču tas ne tuvu nav viss. Hiromi uzstāšanās galvenā jēga un virsvērtība pāri visam tikko uzskaitītajam bija viņas mūzikas īpašā uzlādējošā enerģija. Tā koncentrēti trāpīja mērķī kā dzīvībai nepieciešams vitamīns: zālē valdīja tāds klusums, ka varētu dzirdēt adatu nokrītam, un publika burtiski uzplauka pretī māksliniecei - smaidīga un starojoša. Viņa, to ievērojusi, priecājās ar patiesu un gluži bērnišķīgu prieku, jo skatuve ir viņas īstā, dzīvā dzīve. Tās dēļ ir vērts samierināties ar nemitīgo «dzīvi» lidostās, lidmašīnās un viesnīcās. Tāds bija arī viens no Hiromi vēstījumiem - skaņdarbs ar nosaukumu Place to be.Publika atplaukst pretimTrauslās japānietes enerģija un spēks ir gluži neticami un šķiet neizsmeļami. Taču es negribētu pārmērīgi aizrauties ar viņas pianistiskās tehnikas un fiziskās izturības apbrīnošanu. Pasaulē pēdējās desmitgadēs ir liels neparasti virtuozu Āzijas izcelsmes (ķīniešu, korejiešu, japāņu) pianistu pieplūdums, un tikai šā sportiskā pirkstu veiklība (bet nekas vairāk) ir viņu mākslas alfa un omega. Hiromi apbur ar savu muzikalitāti un apgarotību, kas atspoguļojas brīnišķīgajā klavieru tonī, kura blīvumu un krāsas viņa maina pēc sirds patikas niansēm bagātā skaņu glezniecībā. Spēlēdama Hiromi ved savus klausītājus brīnišķīgā ceļojumā pa pasauli un tās mūzikas vēsturi. Uz džeza dzimteni Ameriku, pa jaunam izgaismojot vienu no populārākajiem džeza standartiem Džordža Gēršvina I'v Got Rhythm un vienlaikus paklanoties XX gs. džeza leģendas Oskara Pītersena tipiskajai pavadījuma faktūrai. (Tas nav nejauši, viņa reiz paspējusi ar vecmeistaru uzspēlēt kopā.) Ar nostalģisku Sicīlijas blūzu, no kura uzvēdī Nino Rotas kinomūzikas romantisms un ilgas. Atpakaļ uz Ņujorku - bet nu jau pa dinamisko Bruklinas-Kvīnsas šoseju, kuras tempa atainojums galēji ātrās, nekvadrātiskās ostinato formulās un poliritmiskajā polifonijā mums atgādina, ka šī ir pasaulslaveno minimālistu, repetitīvās tehnikas meistaru Stīva Reiha un Filipa Glāsa pilsēta. Citā skaņdarbā, kas saucas Sena pils aiz upes, meža vidū Hiromi iztulkojusi skaņās gleznu - šķiet, franču komponistu impresionistu Debisī un Ravela izsmalcināti daudzslāņainās mūzikas valodas un estētikas iedvesmota. Žigli uzlikusi klavieru stīgām garus metāla lineālus, Hiromi acumirklī «pārvērta» klavieres senlaiku klavesīnā, un, paspēlējusies ar baroka kanonu, integrē to virtuozā un ekstātiska spēles prieka pārpilnā kompozīcijā, kurā - kā jau Hiromi raksturīgi - džezs ir nedalāmi savijies kopā ar roka enerģiju un ar visu laiku klasisko akadēmisko mūziku.Un tad pēkšņi pianiste uzsmaida saviem klausītājiem un atzīstas, ka ir tik liela saldo našķu mīļotāja, ka pat sacerējusi skaņdarbu Choux a la creme - stāstu par to, cik neatlaidīgi Parīzē meklējusi klasisko, bet mūsdienās grūti atrodamo krēmu brulē. «Beidzot šis deserts bija manās rokās, un es jutos neaprakstāmi laimīga. Bet es to ātri apēdu, un kļuva tik skumji, ka tas ir beidzies.» Rīgā viņa sev atklājusi jaunu gardumu - medus kūku - un negaidot papildina skaņdarbu ar asprātīgu veltījumu, citējot populāro N. Rimska-Korsakova virtuozo epizodi Kamenes lidojums.