Alvim Hermanim Rumānijas Sibiu pilsētā piešķirta sava zvaigzne Slavas alejā

Taču pastāstiet, bet mums vislaik par bērniņu Rūdi, kuru vairāki it kā turpat vai vienlaicīgi atraduši.

Silvija Radzobe, uzteikdama izrādi "Barišņikovs-Hermanis", pēkšņi norāda, kas šis iestudējums ir vienīgais Hermaņa darbs JRT šajā sezonā. No kā izriet, ka tam bija kategoriskā kārtā jānokļūst repertuārvienības statusā. No kā izriet, ka citādi Hermanim nebūtu iemesla maksāt algu, kā arī palikt teātra vadītāja statusā. Tāpat lasu, ka iestudēta izrāde, kurā nav nodarbināti JRT lieliskie aktieri. No kā izriet, ka viņiem piespiedu dīkstāve vai darbību imitējoši priekšnesumi. Vēl lasīju citur, ka aktieriem ir iemesls justies vēl pamestākiem. Jautāju, porotams, sev: Vai JRT izcilie mākslinieki ir izcili vienīgi radoši-mākslinieciskajā darbā, bet viņiem nav atklātu spriedumu par jautājumiem, kas ilglaicīgi skar viņu likteņus tagad un turpmāk. Kas tās, atvainojos, par personībām? Klusējošas un galv-klanošas marionetes. ( spēcīgs pārspīlējums) Kādēļ Kaspars Znotiņš, kurš kļuvis "izķerts" daiļlasīšanā, pat vienu mazu Vērdiņa dzejolīti kā Brežņevs lasa no papīra? Dāmas kas tvīka Universitātes Aulā, par Aspazijas nolasīšanu bija nedalītā sajusmā, tv tuvplānā bija redzams. Viena pati Guna Zariņa 100 gr kultūras, vienīgā no galvas Vērdiņu runāja, arī pār-izcilais Dainis Grūbe tikai dumji smaidīja. Vēl pieminēšu- Ģirtu Krūmiņu, Rūtu Broku, daļēji uzteikšu Vili Daudziņu, kura dēļ SR ne-pieķēdējās pie laternas, jo balva tika iešķiebta, par ko nebija šaubu, ka būs, bija droši paredzams, jo kliedza pati Lielā. Kāpēc tik ierobežoti mākslinieki rūpējas par savu "formu" visplašākā nozīmē, jo ir mierā ar nenodarbinātību savu iespēju robežās? Kāpēc seriāla pēkšņā zvqigzne, nospēlēdama epizodisku lomu "saplēstajā krūzē", ieguvusi atpazīstamību, tūdaļ tiek "taisīta" par teātra vadošo aktrisi? Varētu runāt vēl un vēl, bet par JRT tikai labu, vai tad pie mirušiem jau pieskaitīts? Nav netaisni un pāragri? Varbūt, ka ēkas remonts nebūs vajadzīgs, ja tas nenotiek iekšienē- radošajā ēkā?

stāsts "paliekot cieši ieausts šīs kopienas audeklā" ja ir kopiena, kas auž audeklu, tad taču visas amata prasmes netiek atklātas bet, vai, kā gribētos izzināt, varētu aust vairāk, arī tūrisma objektam klātos vēl labāk laikam ciniski sanāca, atvainojos

KDi 2016.22.06. Citāts. Silvija Radzobe: Mani visdziļāk no šīm izrādēm ( kopumā 10) skāris Brodskis/Barišņikovs ( Hermaņa uzvedums) ar ģēnija mūžīgās jaunības apliecinājumu, kas manifestējas, pastāstot par vecumu. Līga Ulberte: Kāpēc tas, kas vienu kolēģi aizkustinājis līdz sirds dziļumiem, citam paliek tikai intelektuāls rēbuss. Kāpēc tas, kas vienu uzjautrinājis, citam licis nāvīgi garlaikoties. un otrādi. Maija Uzula-Petrovska: Šķietamais ilustratīvisms Brodska/Barišņikova skatuves valodā darbojas kā atkārtojuma figūras, kas veiksmīgas skatītāja un izrādes saslēgšanās gadījumā norisi pārvērš rituālā un meditācijā. Par ārzemju ekspertu viedokļiem Barišņikova/ Brodska/Hermaņa gadījumā jau runāts, tur jūsmas un atzinības nav pamanītas. Pašmāju kritiķes, ja jau reiz izvirzījušas Spēlmaņu naktij, tad, kā saka, vai miršanas gadījumā, slavinājuma vārdiem spēkus atradīs. Pret parādību iebildumu nav. Katrs mēs spējam subjektīvi tvert, tad vairāk vai mazāk pretendēt uz objektivitāti. BET, ja mums ir VARA rok';as, tad savu viedokli ar spēka paņēmieniem triekt Lieluma Mūrī. Daudz gadu sekojot teātra kritikai,. varu liecināt, ka Naumaņa un Silvijas Radzobes vērtējumu pūrs, skaisti- tēlaini pasakot, licis asarām līt, sāpēs gumt, asinīm līt. Tikai šī iemesla dēļ Barišņikova snieguma pasniegums kā izcils liek kļūt uzmanīgam. Kurš noliegs, ka šim notikumam apkārt līpinas liela nauda, skari, kurus man, piemēram, uzrādīt nekad nebūs dots, stāstīt, ko citi izgaismojuši, nekādi neuzdrošinos. MANS GALĒJS UZSKATS- Brodska/ Barišņikova gadījumā runa ir par mākslu un amatniecību, bet visvairāk tur ir politikas, varas ( teātra kritikas) realizēšanas paņēmienu un metožu kopums. Saulgriežu gaidīšanas rituālu gaidot, ārkārtīgi bieži komentāru pasaulē parādījies Silvijas Radzobes vārds, komentāri aši pēc parādīšanās arī dzēsti, laboti utt. Tātad runāts tiek arī par vienas atsevišķas personas VARU, kas apstākļu dēl ( pati vadone, izskolotās jaunās kritiķes- audzēknes, kas, manprāt, izsaka vadošā viedokļa pastāvēšanu daudz gadu garumā, pastāv, kā es to redzu, viedokļu uzurpēšana un nekautra gala vārda raisīts FINĀLS. Zinot arī Silvijas Radzobes cilvēciskās īpašības, kas ir pausts arī drukātā veidā, zinot, ka cienījamā profesore ir visur, kur lemj un nosaka, ja nu vienīgi nav, piemēram, manā personīgajā teritorijā, kā vannas istabā, bet, atklāti sakot, dažreiz durvis, drošs paliek nedrošs, atstāju neatvērtas. Nu, ko gan es varu izlemt savā vannas istabā, ja vēl durvis atstāju ciet!? Vēlos apliecināt, ka cienu profesores zināšanas, bet esmu gatavs pakārties to izmantojuma dēļ. Metodes, mērķi, kopā ar ārkārtā talantīgo Naumani radot ģenerālisimusa cienīgu latviešu teātra gaisotni. Tā es domāju, kad būs laiks rakstiski pamatošu, jo man, par nelaimi, piemēram, Radzobes k-dzei, ir uzkrājumi. ( Naudā un graudā.) Lai nebūtu tā, ka es ļauns un bezsirdīgs, bez humora un mīlas, pievienoju anekdoti, ko atradu ( nejauši, pavaicājiet Ulbertes k-dzei) KD skatā pie Inese Lūsiņas mikroviļņu stāstījuma "Nav ko teikt. Līgo!" Iedomājieties vien, Radzobju Silva nākusi modē! Dzirdēju aņuku. Pagājuši 50 gadi. Mazs puisēns tincina vecmāmiņu: Ūme, kas tā radzobe tāda? - Kas cits tādu bērnu var interesēt? Ome atbild: bērns, paskat, kur tramvajs aizbrauca, manā jaunībā teica- ja tantei būtu riteņi, būtu tramvajs, bet šis aizbrauca...pavisam b e z riteņiem. Kad mēs augām, tad tā nebija! Bērns: ūme, gad jūs augāt, tad radzobes arī vēl nebija!

Mņe nužen trup, Ja vibral vas; Do skoroj vstreči, Fantomass! Rosinu izlikt 2 tēlus pie JRT un pasludināt p[ar tūrisma objektu, iespējams tas veicinās JRT atjaunotni iekšēji un ārīgi. " izsaka publikas atzinību nozīmīgāko mākslinieku nopelniem ", atvainojos, ņi kuja, publikas kodēšanas orgānu attieksmi, reklāmistu un to, kas lasa piepes, tātad piepistus, tas jau nu drīzāk, ka tik nu neizaugtu par ģenerāli, tad mēs visi būsim LUMPEŅU alejā, vot kak, tovarišči ! Oi, tēvu zemīte, oi, rasa zālē, Oi, slavenie, kas debess tālē, Ai, zilajā, ei, zili kļūstot, Kā zariņi no koka lūztot, Kas mirsuši, kur ozols pats, Kas dirsuši, kam zīļains skats... O tempora, o mores! Ī, fasādes, ī, kores, Ū, fantastik-magores, Ā? minores, mažores!

Vienas vasaras laikā 7 zvaigznes, personām, pa gadu? Tā ir, ko zvirbulis pa gadu iztirpina, to zirgs ar reizu varenā čupā nokrauj!

Hermanis un Barišņikovs izvirzīti arī Spēlmaņu mafijai, ja ir virzīti, tiks slavināti līdz galam. Māte un meitas zin, ko ēdušas, bet vai tāpēc labumus zaudēt, vai tāpēc neēdušas staigās, Tēvs viņsaulē aitiņas gana, kādam jāuzņemas zemes rūpesti, taisnība un patiesība ir UTOPIJA, arī visa veida vēstures fabrikantos.

un nebeidz spīdēt. Arī Slavas alejā dzīvo godīgi cilvēki. Jevgēņiju Mironovu ar Alvi vis nesalīdzinātu, ja nu vienīgi orientēti līdzīgi, uz mākslu, protams. Mironovs gan spēlēja Hermaņa Šukšina stāstos, Naumanis aprakstīja, bet šis rādītājs līdzās izcilībai ir ar nokrāsu, to neaizmirsīsim. Man nav nekāda naida pret citādi domājošiem, bet paņēmieni un visatļautība- ir tīkls, kurā viņu veiksmes stāstu pavedieni. Diemžēl, jāsaka, ka pašaizsardzība un savstarpēja izpalīdzība pretējā frontē vāja. Tad nav ko īdēt! Slavināsim slavenos!